Minu dinastija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Minu dinastija
明朝
Blank.png
1368. gads – 1644. gads Flag of the Qing Dynasty (1889-1912).svg

Lielais zīmogs of {{{sugasvārds}}}

Lielais zīmogs

Location of {{{sugasvārds}}}
Minu impērija ap 1580. gadu
Pārvaldes centrs Naņdzjina (1368–1644)
Pekina (1403–1644)
Valoda(s) mandarīnu valoda
Valdība absolūtā monarhija
Vēsture
 - Dibināta 1368. gads
 - Likvidēta 1644. gads
Platība
 - 1415 6 500 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1393. gadā 65 000 000 
 - 1403. gadā 66 598 337 
 - 1500. gadā 125 000 000 
 - 1600. gadā 160 000 000 
Mūsdienās Karogs: Ķīna Ķīna, Karogs: Mjanma Mjanma, Karogs: Laosa Laosa, Karogs: Krievija Krievija, Karogs: Vjetnama Vjetnama, Karogs: Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja

Minu dinastija (ķīniešu: 明朝, piņjiņs: Míng Cháo), arī Lielā Minu impērija (大明帝國), bija Ķīnas dinastija, kas valdīja 277 gadus, no Sarkano apsēju sacelšanās uzvaras 1368. gadā līdz mandžūru iebrukumam 1644. gadā (pēdējā dienvidu Minu dinastijas varas bāze Birmā pastāvēja līdz 1662.). Pirmā etnisko haņu dinastija, kas kopš 1126. gada, kad sākās ziemeļu nomadu un mongoļu dinastiju varas gadsimti, atkal valdīja Ķīnā. Un pēdējā ķīniešu dinastija vispār, jo sacelšanās novājinātā dinastija varu zaudēja mandžūru Cjinu dinastijai. Šajā laikā valsts iedzīvotāju skaits pirmo reizi pārsniedza 150 miljonus.

Robežas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad 1368. gada septembrī pēdējais mongoļu imperators bēga no Dadu uz savu ziemeļu galvaspilsētu, Minu armija viņu turpināja vajāt, spiežot mongoļu galmu bēgt vēl tālāk uz Karakorumu, Mongolijas vidienē. 1372. gadā tālāki uzbrukumi mongoļiem apstājās, un robeža nostabilizējās gar Minu atjaunoto un paplašināto Lielo Ķīnas mūri, kura izbūvei un nostiprināšanai Mini visu laiku veltīja daudz uzmanības un līdzekļu. 1388. gadā Minu armija iebruka Mongolijas austrumos, sagrābjot tūkstošiem zirgu un vergu. 1449. un 1550. gadā mongoļi veica postošus iebrukumus Ķīnā. Ziemeļaustrumos Mandžūrijas lielāko daļu turpināja kontrolēt jurčenu nomadi, kas 17.gs. sevi sāka saukt par mandžūriem, un kļuva par impērijas lielāko ārējo draudu.

Valsts bija sadalīta 13 provincēs, kas dinastijas pastāvēšanas beigās dalījās 159 prefektūrās, 240 apakšprefektūrās un 1144 apriņķos. Galvaspilsēta sākotnēji atradās Nankinā, kuru pēc 1420. gada izmantoja kā otro galvaspilsētu, šeit izvietojot reģiona militāro pavēlniecību, par primāro galvaspilsētu kļuva Pekina.[1]

Sākotnēji Minu dinastija kontrolēja arī Annamu Vjetnamas ziemeļos, taču vietējā pretestība piespieda šo teritoriju 1427. gadā pamest, un turpmāk Ķīnas ietekme vairāk izpaudās kultūras un tirdzniecības formā. Minu dinastijas laikā notika apzināta etnisko haņu kolonistu nosūtīšana uz Birmas, Laosas un Vjetnamas pierobežas provincēm. Dienvidos iekarotā Sičuaņas province bija pēdējā ķīniešu vairākuma apdzīvotā province. 1381.-82. gadā iekaroto Juņnaņu apdzīvoja neķīnieši, un imperators pavēlēja ap 250 000 savas armijas kareivju demobilizēties un palikt provincē, apprecot vietējās sievietes, vai etniskās haņu ķīnietes no citām provincēm. Uz šo provinci nosūtīja vismaz miljonu haņu kolonistu.

Kamēr Minu vara nostiprinājās jaunajās dienvidu Juņnaņas un Guidžou provincēs, tā pakāpeniski novājinājās ziemeļrietumos, kur normālu dzīvi traucēja karadarbība un robežas zonas ierobežojumi. Šeit radās aizvien spēcīgākas bandītu grupas, kas apdraudēja Pekinu.

15. gadsimta pirmajā pusē milzīga Minu karaflote kuģoja pa Indonēzijas, Filipīnu, Indijas, Persijas līča un Āfrikas piekrastēm, veicinot tirdzniecību. Ķīnas piekrastei regulāri uzbruka japāņu pirātu kuģi, un centieni izspiest japāņus no Korejas pussalas izvērsās ilgā un asiņainā karā.[2]

Mongoļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī imperators Honvu veica dziļus iebrukumus mongoļu zemēs, pakļaut tos viņam neizdevās. Ķīniešiem bija izvēle, turpināt nepārtrauktu karu ziemeļu stepēs, vai pāriet aizsardzībā, un veidot nostiprinātu robežu. Honvu tālajos stepju reģionos izvietoja garnizonus, un regulāri karoja ar mongoļiem. Lai arī imperators Junle turpināja karu pret mongoļiem, jau 1403. gadā viņš bija spiests atvilkt ķīniešu garnizonus no stratēģiski svarīgā Ordosas reģiona rietumos, tā paverot ceļu turpmākiem mongoļu iebrukumiem.[3]

Dinastijas pirmie imperatori turpināja agresīvo kursu pret mongoļiem, taču 1449. gadā nelielam mongoļu karaspēkam izdevās sakaut 500 000 kareivju lielo ķīniešu armiju, un uz četriem gadiem sagūstīt imperatoru Džentunu. 1474. gadā Mini sāka Lielā Ķīnas mūra celtniecību. Minu skaitliski lielā armija bija vāja un neuzticama, turpmākās kampaņas pret mongoļiem prasītu pārāk lielus līdzekļus, tāpēc Lielā mūra celtniecība pēc 1540. gada kļuva par Minu svarīgāko militārās aizsardzības projektu. Vēlākajos gados to nostiprināja arī Mandžūrijas robežā, kur aizvien lielākus riskus radīja jurčeni. Vienlaikus, Minu pakļautībā turpināja dzīvot daudzi mongoļi, un tirdzniecība starp abām pusēm bija tik svarīga, ka dažreiz izraisīja karus. 1550. gadā mongoļu hana Altana karaspēks sasniedza Pekinu, pieprasot mongoļiem atļaut tirgoties pierobežas tirgos ar saviem zirgiem, pretī iegūstot ķīniešu preces. Kad mongoļiem joprojām nebija dota iespēja iegādāties ķīniešu drēbes, 1574. gadā atkal uzbruka Pekinai, un panāca tirdzniecības atjaunošanu. Par mongoļu un ķīniešu tirdzniecības centru izveidojās Huhhota.

Koreja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koreja vairāku gadsimtu laikā apzināti bija pārņēmusi daudzas Ķīnas kultūras un varas sistēmas paražas, kļūst par Minu vasaļvalsti. Korejieši bija nozīmīgi sabiedrotie cīņā pret nemierīgajiem ziemeļu jurčeniem, kas sākotnēji bija korejiešu vasaļi, tad ķīniešu vasaļi. Taču lielākos draudus Korejai radīja Japāna, kas sava sjoguna Hidejoši vadībā vēlējās izmantot Koreju kā bāzi iebrukumam Ķīnā. Hidejoši prasību netraucēt japāņu armijai valsts šķērsošanā korejieši noraidīja, jo tā būtu nodevība pret Ķīnu. 1592. gadā Japāna iebruka Korejā un pēc trim nedēļām ieņēma Seulu. Minu imperators uz Koreju nosūtīja līdz 200 000 kareivju, un korejiešu flotei izdevās iznīcināt japāņu floti. Nākamie pieci gadi pagāja neauglīgās sarunās. 1598. gadā japāņi atsita vairākus Minu uzbrukumus. Pēc Hidejoši nāves 1598. gadā japāņi pameta Koreju. Sākoties mandžūru uzbrukumiem brūkošajai Minu dinastijai, ķīnieši lūdza Korejai militāru palīdzību. Tas izraisīja krīzi Korejā, kas joprojām bija pārāk vāja, lai karotu pret mandžūriem, taču nespēja lauzt lojalitāti pret Miniem. Pēc neitrāla karaļa gāšanas, pie vara nāca Miniem lojālāks karalis. 1627. gadā mandžūri iebruka un sakāva Koreju. 1637. gadā mandžūri iebruka vēlreiz, nodrošinot sev turpmāku Korejas lojalitāti, lai arī korejieši slepeni turpināja atbalstīt Minus līdz dinastijas beigām.[4]

Armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Minu dinastijas pasludināšanas 1368. gadā, aktīva karadarbība turpinājās vēl pāris gadus. Armijas komandieri īstenoja provinču administrāciju un 1370. gadā 34 vadošajiem ģenerāļiem, kas nāca no dumpinieku armijas veterānu vidus, piešķīra aristokrātiskos titulus. Ķīniešu titulus parasti tulko, izmantojot Eiropas paraugus. Minu impērijas laikā iecēla 21 hercogu, 102 marķīzus un 138 grāfu. Lielākā daļa šo titulu nebija mantojami.

Lai arī armijas lielums pieauga no 1,2 miljoniem 1392. gadā līdz 4 miljoniem dinastijas beigās, tās kaujasspējas bija zemas. Virsnieku amatus bieži mantoja no tēva uz dēlu, un to saglabāšanai bija jāveic eksāmeni. Armijai par derīgiem atzina zēnus no 10 gadu vecuma, un dažus gadus vēlāk tos sāka apmācīt. Dienests ilga visu mūžu, no tā atbrīvojot tikai pēc 60 vai 70 gadu sasniegšanas. Jaunus kareivju parasti iesauca jau no dienestā esošu kareivju ģimenēm, nepieciešamības gadījumā mobilizējot arī zēnus no parastām ģimenēm. Armijai bija jānodrošina sava pārtika, jo valsts tai piešķīra plašas zemes, taču daudzas pierobežu teritorijas, īpaši ziemeļos, nebija piemērotas zemkopībai. Kareivjus bieži izmantoja kā lētu darbaspēku, viņu uzturs bija nepietiekošs, un dezertēšana bija plaši izplatīta. Pret mongoļu uzbrukumu 1550. gadā nosūtīto vienību kareivji attiecās cīnīties, un 1644. gadā pret dumpiniekiem nosūtītais karaspēks dezertēja, Pekinas aizstāvībai atstājot tikai 3000 einuhu vienību.

Iesākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dinastijas izveidotājs Hunvu piedzima ārkārtīgi nabadzīgā zemnieku ģimenē 1328. gada 21. oktobrī. Mongoļu varas pēdējās desmitgades Ķīnu plosīja dumpji un pilsoņu karš, kas zināms kā Sarkano apsēju sacelšanās. Pēc nākšanas pie varas Hunvu izveidoja absolūto monarhiju. Iepriekš pastāvējušo premjerministra posteni un ministrijas likvidēja, pirmajam imperatoram baidoties no augstmaņu sazvērestībām. To vietā izveidoja sešas ministrijas, kas bija pakļautas tieši imperatoram. Esošos civilierēdņus pakļāva tīrīšanām, padarot tos pilnībā padotus imperatora gribai. Dinastijas pirmie imperatori izveidoja un nostiprināja ļoti hierarhisku un centralizētu varas sistēmu. Ideoloģijā centrālā vieta bija konservatīvam konfūcismam. Valsts pārvaldi īstenoja ierēdņu eksāmenu nolikušie un einuhi.

Visi imperatori piederēja Džu ģimenei. Viņu īstos vārdus valdīšanas laikā bija aizliegts lietot, un parasti viņus sauca pieklājības titulos, pēc nāves piešķirot svinīgus vārdus (Debesīm paklausīgais, Tikumībā perfektais, Kultūru pārzinošais utt.). Kāpjot tronī imperatori pieņēma valdīšanas devīzes vārdu, bet pēc nāves tiem piešķīra tempļa vārdu. Imperatoriem bija vairākas sievas un oficiāls mīļākās, taču par imperatori vienlaikus varēja būt tikai viena no sievām. Par sievām izvēlējās no vienkāršām aprindām nākušas meitenes, lai izvairītos no iepriekšējo dinastiju problēmām, ko radīja augstdzimušo sievas radinieku pretenzijas uz ietekmi galmā.[1] Visus Džou dzimtas pārstāvjus uzskatīja par karalisko dzimtu, un tiem izmaksāja valsts pabalstus. Dinastijas pastāvēšanas beigās šo cilvēku skaits tuvojās 100 000, un viņu uzturēšanai tērēja milzīgus līdzekļus. Troņmantinieks dzīvoja galvaspilsētā, bet pārējos imperatora dēlus pēc pilngadības sasniegšanas nosūtīja dzīvot uz provinču pilsētām, nedodot tiem nekādu politisku vai militāru varu.

Viens no pirmā imperatora dēliem, neapmierināts ar troņa mantošanas secību, 1399. gadā sāka sacelšanos un 1402. gadā kļuva par imperatoru Junle. Viņš 1406. gadā sāka jauna pils kompleksa celtniecību Pekinā, 1420. gadā to pasludinot par galvaspilsētu. Taču jau 1421. gadā pili nopostīja ugunsgrēks, un tās atjaunošana turpinājās līdz 1441. gadam. Imperatora Junle nāve 1424. gada augustā izbeidza impērijas aktīvo izplešanās fāzi, un nākamie imperatori vairāk koncentrējās uz iekšpolitiku un robežu aizsardzību.

Okeāna ekspedīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1405. līdz 1433. gadam milzīgas ķīniešu flotes kuģoja pa Indijas okeānu, sasniedzot Sarkano jūru un Āfrikas piekrasti. Ar šiem reģioniem Ķīnai jau vairākus gadsimtus notika aktīva tirdzniecība, bet vēl nekad impērija nebija mēģinājusi panākt šeit arī savu politisko ietekmi. Uzreiz pēc varas sagrābšanas, Junle imperators 1403. gadā pavēlēja uzsākt okeānam piemērotu kuģu būvniecību. Līdz 1407. gadam uzbūvēja 1681 kuģi. Daudzi no kuģiem bija vairāk nekā 120 metrus gari ar deviņiem mastiem un milzīgām noliktavām pārtikai un dzeramajam ūdenim. Ekspedīciju mērķis bija vairot Minu imperatora vasaļu skaitu. Sauszemes armija varēja kontrolēt tuvākās pierobežas valstis, bet flote varēja sasniegt tālākos reģionus. Minu varas atzīšana protams bija tikai formalitāte, kas nodrošināja labas tirdzniecības attiecības, vietējiem valdniekiem uz Pekinu nosūtot dāvanas un sūtņus ar padevības apliecinājumiem.

Tā kā Indijas okeāna reģionā jau bija izplatījies islāms, flotes vadību uzticēja musulmaņu izcelsmes ģenerālim, kurš bija palīdzējis Junle imperatoram sagrābt varu, einuham Džen He.[5]

  • Pirmajā ceļojumā no 1405-1407. gadam devās 315 kuģi, no kuriem vismaz 60 kuģi pārsniedza 120 metru garumu. Matrožu, kareivju un diplomātu kopskaits sasniedza 28 000. Kuģi piestāja Vjetnamas dienvidos, Taizemē, Javā, Sumatrā un tad caur Malakas šaurumu devās uz Kalikutas karalisti Indijā. Atpakaļceļā Džen He apspieda pirātus Sumatrā.
  • Otrajā ceļojumā, kurā Džen He nepiedalījās, no 1407-1409. gadam 68 kuģi atgriezās Kalikutā, lai piedalītos jauna karaļa kronēšanas ceremonijā.
  • Trešajā ceļojumā no 1409-1411. gadam Džen He ar 48 lieliem kuģiem un 30 000 lielu ekipāžu atkal apceļoja Malajas pussalu un devās uz Šrilanku.
  • Ceturtajā ceļojumā no 1413-1415 gadam Džen He ar 63 kuģiem un 28 000 vīriem sasniedza Hormuza šaurumu Persijas līcī un Adenu. Atpakaļceļā ķīnieši iesaistījās karadarbībā Sumatrā, atjaunojot vietējā sultāna varu.
  • Piektais ceļojums no 1417-1419. gadam uz mājām nogādāja 17 Dienvidāzijas valdniekus, kas iepriekš bija ieradušies Ķīnā, lai izrādītu savu cieņu. Flote tālāk devās uz Adenu, Arābijas piekrastē, Mogadīšo Somālijā un Malindi Kenijā. Ar floti kopā uz Ķīnu devās vietējo valdnieku vēstnieki.
  • Sestajā ceļojumā no 1421-1422. gadam devās 41 lielais kuģis, atkal apceļojot Persijas līci, Sarkano jūru un Āfriku, lai mājās nogādātu 19 vēstniekus no šī reģiona valstīm. Pēc šī ceļojuma iestājās ilgāka pauze, ko izraisīja Junle imperatora nāve.
  • Septītajā un pēdējā ceļojumā no 1431-1433. gadam vairāk nekā 100 kuģi ar 27 000 lielu ekipāžu atkal apceļoja Indijas un Arābijas piekrasti, piestājot Adenā un iegriežoties arī Sarkanajā jūrā. Iespējams, ka šī ceļojuma laikā Džen He mira, lai arī viņam ir kapavieta Nankinā.

Minu galmā šajā laikā uzvarēja viedoklis, ka jūras ekspedīcijas ir pārāk dārgas un jāpārtrauc. Junle imperators bija tērējis milzīgus līdzekļus kariem Mongolijā un Vjetnamā, jaunās galvaspilsētas (Aizliegtā pilsēta) celtniecībai Pekinā. Kontaktus starp Ķīnas ziemeļiem un dienvidiem nodrošināja atjaunotais Lielais Ķīnas kanāls, pa kuru notika pārtikas un preču transpors. Valsti postīja bads un plūdi, atjaunojās mongoļu draudi ziemeļos. Ķīna vairs nevarēja atļauties okeāna floti.

Izbeidzoties tālajām okeānu ekspedīcijām, ķīniešu tirgotāji turpināja kuģot pa Dienvidaustrumāzijas reģionu, izveidojot ķīniešu apmetnes Filipīnās un citur. Kad 1477. gadā radās ideja par jaunu okeāna ekspedīciju, Kara ministrija paslēpa visus dokumentus par Džen He ceļojumiem. Gadsimta beigās vispār kuģiem atļāva tikai divus mastus, un 1525. gadā imperators pavēlēja iznīcināt visus okeāna kuģošanai piemērotos kuģus, izbeigt jūras tirdzniecību bez īpašas atļaujas.

Japāņu pirātu uzbrukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Flotes iznīcināšana padarīja Ķīnas piekrasti neaizsargātu pret japāņu pirātu (wokou, pundurbandītu) uzbrukumiem. Tie bija sākušies jau 14.gs. sākumā, bet īpaši nežēlīgi kļuva 16.gs. sākumā, pirātiem izpostot piekrastes pilsētas. 13.gs. japāņu pirāti postīja Korejas piekrasti, atriebjoties par mongoļu mēģinājumiem iebrukt Japānā. Lai arī Japānas valdība centās ierobežot pirātus, tie nevarēja kontrolēt piekrastes zvejnieku kuģniecību. Nelielās japāņu pirātu grupas bieži sakāva daudz lielākas Minu armijas vienības. Vēlāk pirātu grupās iesaistījās arī ķīnieši, saņemot finansiālu atbalstu no turīgiem tirgoņiem, kas apmaiņā saņēma daļu no laupījuma.[6] Minu armija izvērsa plašu operāciju piekrastes rajonā, 1561. gadā iznīcinot lielus pirātu spēkus un ap 1565. gadu pirātu reidi izbeidzās.

Stabilitātes laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1425. gadā imperators apspiež sava onkuļa sacelšanos, vairāk nekā 600 augstmaņus soda ar nāvi, vēl 2200 izsūta uz tāliem robežu reģioniem. Nākamajā gadā imperators arī izlemj izbeigt mēģinājumus saglabāt kontroli pār Annamu, un atvelk ķīniešu karaspēku.

Pirmā imperatora Hunvu izveidotā centralizētā absolūtās sistēma labi darbojās tikai spēcīgu imperatoru varas laikā. Junle imperators valdīja ar terora palīdzību, ar nāvi sodot tūkstošiem ierēdņu, un aizvien vairāk varas piešķirot einuhiem, kas bija palīdzējuši viņam sagrābt varu. Viņa pēcnācēji bija vāji valdnieki, kas ļāvās greznībai, gandrīz nekad nepametot Aizliegto pilsētu, ikdienas problēmas uzticot ierēdņiem un einuhiem, kas savstarpēji nepārtraukti cīnījās par ietekmi. 15.gs. vidū einuhu skaits pārsniedza 10 000. Minu dinastijas beigu posmā einuhu skaits pārsniedza 80 000, lai arī tikai daļai izdevās atrast darbu imperatora pilī un valdībā. Pirmspēdējā Minu imperatora laikā (1620-1627) par ietekmīgāko galma ierēdni kļuva einuhs Vejs Žonsjans (Wei Zhongxian). Pretēji pirmā imperatora pavēlei, ka einuhiem jābūt analfabētiem (lai samazinātu viņu ietekmi), 1429. gadā viņiem izveidoja īpašu skolu. 1420. gadā imperators uzticēja einuhiem organizēt slepenpoliciju, kas pēc paplašināšanas 1477. gadā, izvērsa plašu spiegošanas tīklu ierēdņu vidū. 1552. gadā no einuhiem izveido pils apsardzes vienību. Minu imperatori izcēlās ar paražu publiski pērt nepaklausīgus vai neveiksmīgus civilierēdņus, daudzi no kuriem pēc pēršanas mira.

Pieaugošo iedzīvotāju skaitu ar pārtiku nodrošināja uzlabota rīsa kultivācija, valsts dienvidos spējot ievākt divas un trīs ražas gadā. Dinastijas varas beigu posmā Ķīnā sāk audzēt eiropiešu atklātos Amerikas produktus - kukurūzu, tomātus, kartupeļus un tabaku. Paplašinājās kokvilnas audzēšana.

Imperatora Dzjadzjina varas gados (1522-1566) vara koncentrējās galvenā sekretāra rokās. Pēc tam, kad Annamā 1527. gadā pie varas nāk jauna dinastija, Ķīna izlēma iejaukties, lai tronī atjaunotu gāzto dinastiju. 1540. gadā pie Annamas robežām pulcējās 110 000 kareivju liela armija, un jaunās dinastijas valdnieks atzina Minu dinastijas varu.

1513. sākumā portugāļu jūrasbraucēji sasniedza Ķīnas dienvidu piekrasti un turpmākajos gados neveiksmīgi centās nodibināt oficiālas tirdzniecības attiecības. 16.gs. vidū tirdzniecība notika Makao tuvumā, un 1557. gadā šo tirdzniecību legalizēja. 1601. gadā, pēc gandrīz 20 gadu sarunām, jezuītam Mateo Riči ļāva apmesties Pekinā kur viņš nodzīvoja līdz nāvei 1610. gadā. 1624. gadā holandieši izveidoja tirdzniecības punktu Taivanā.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidu Minu dinastijas spēku sakāve

Papildus izpildvaras problēmām, ko izraisīja ierēdņu un einuhu frakciju nebeidzamās cīņas, imperatora Vaņli ilgā valdīšanas laika (1572-1620) beigās valstī sākās ekonomikas problēmas, ko izraisīja sudraba, galvenā dārgmetāla, trūkums. Šajā laikā Ķīna jau bija daļa no globālās sudraba aprites sistēmas. Holandiešu un angļu pirātu uzbrukumi Spānijas impērijas kuģiem, kas no Dienvidamerikas transportēja sudrabu uz Spāniju, lika karalim Filipam IV daudz stingrāk ierobežot sudraba kontrabandistus, kas no Peru un Meksikas raktuvēm sudrabu veda uz Ķīnu. 1639. gadā Japāna izbeidza starptautiski tirdzniecību, tā vēl vairāk samazinot sudraba piegādi Ķīnai. Sudraba cenu straujā celšanās padarīja nodokļu samaksu gandrīz neiespējamu. Tirdzniecība notika kapara monētās, bet nodokļi bija jāmaksā aizvien dārgākajā sudrabā.[7]

17.gs. sākumā Mazā Ledus laikmeta radīto klimata izmaiņu dēļ valsts ziemeļus sāka postīt sausums, neražas un bads. Smago lauksaimniecības situāciju pasliktināja regulāri plūdi. Centrālā valdība zemniekiem nesniedza pietiekamu palīdzību, izraisot plašu neapmierinātību, un zemnieku dumpju sākšanos. Minu iekšējās un ārējās neveiksmes pārliecināja zemniekus, ka dinastija ir zaudējusi Debesu mandātu.

Bez mongoļiem, lielākos ārējos draudus radīja jurčeni, kas vēl atcerējās savas Dzjiņu dinastijas varenības laikus. Viņu zemes atradās netālu no Pekinas, radot nepārtrauktu militārā apdraudējuma situāciju. 1616. gadā par ziemeļu jurčenu hanu kļuva Nurhaci, kurš apvienoja jurčenus, un sāka iekarot Liaoninas provinci, 1619. gadā sakaujot Minu armiju. Viņa astotais dēls Abahai (1626-1643) uzvar cīņā par varu. Viņš sākotnēji koncentrējās uz Korejas pakļaušanu, uzvarot kaujās 1627. un 1636. gadā, pēc tam atsākot uzbrukumus Ķīnai. Viņš izveidoja imperiālās pārvaldes sistēmu, par ministriju vadītājiem ieceļot mandžūru prinčus, kam bija pieci vietnieki, no kuriem vismaz viens bija mongolis un viens ķīnietis, tā izveidojot multietnisku varas modeli, kas pastāvēja līdz 1911. gadam. Abahai 1635. gadā pārsauca jurčenus par mandžūriem, un 1636. gadā mainīja savas dinastijas nosaukumu no Dzjiņ uz Cjin.[8]

Pieaugot militārajiem izdevumiem, Minu valdība regulāri cēla nodokļus, tā tikai pastiprinot neapmierinātību un dumpjus, kuru apspiešanai nosūtīto armiju uzturēšanai atkal vajadzēja jaunus nodokļus.

1628. gadā tronī kāpa imperators Čuņdžeņs kurš vēlējās valdīt pats, ierobežojot einuhu varu. Līdz 1644. gadam galvenā sekretārā amatā viņš bija nomainījis vairāk nekā 50 cilvēkus.

Minu varu galīgi novājināja bruņota zemnieku sacelšanās, kas 1640. gadā sasniedza tādu apjomu, ka novājinātā impērijas armija sāka sabrukt. Papildus tam, valsts bija bankrotējusi. 1644. gada 24. aprīlī zemnieku dumpinieki gandrīz bez pretestības ieņēma Pekinu, un viņu vadonis sevi pasludināja par jauno imperatoru. Redzot, ka viss zaudēts, pēdējais Minu imperators Čundžeņs pavēlēja savām konkubīnēm un meitām veikt pašnāvību, un pakārās pils dārzā. Pēdējie Minu armijas spēki ziemeļos pievienojās mandžūriem, atvēra Lielā Ķīnas mūra vārtus, un kopīgiem spēkiem sakāva zemnieku armiju. 1644. gada 6. jūnijā mandžūri ieņēma Pekinu, pasludinot Cjinu dinastijas varu, kamēr Minu pēdējie pārstāvji Nankinā pasludināja dienvidu Minu dinastijas varas izveidošanu.

1661. gadā 23 gadu vecumā mirst Cjinu imperators, tronī kāpj viņa 7 gadus vecais dēls Kansji. Nākamajā gadā Czjinu armija uzsāka kampaņu pret Ķīnas dienvidos un Taivanā palikušajiem dienvidu Minu dinastijas spēkiem, nākamo gadu laikā tos pilnībā sakaujot.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glezniecībā pastāvēja vairāki virzieni. Galma gleznotāji un citas gleznotāju grupas sekoja Sunu dinastijas laika stiliem. Ainavu glezniecībā ietekmīgs bija Dai Ciņs. Attīstījās puķu un putnu glezniecība, kur atšķirības veidoja otas izmantošanas stili. Izglītoto augstmaņu un ierēdņu iecienīta nodarbe bija kaligrāfija, ar otiņu gleznojot dzejoļu tekstus. Keramikā ļoti populārs bija baltais porcelāns, kas rotāts ar zilā emaljā veiktiem zīmējumiem. Šie trauki sasniedza Eiropu un ietekmēja arī eiropiešu stilu.[9]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minu dinastijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā pēcnāves vārds vai tempļa vārds daudzu dažādu dinastiju imperatoriem ir vienāds, pirms tā pieņemts likt dinastiju (Min).
Piemēram, imperators Hunvu ir arī Min Tai-dzu (明太祖).
vārds
(姓名 - xìngmíng)
pēcnāves vārds
(諡號 - shìhào)
tempļa vārds
(廟號 - miàohào)
valdīšanas devīze
(年號 - niánhào),
tās laiks
vārds, ar kuru
zināms visplašāk
Džu Juaņdžans
(朱元璋 - Zhū Yuánzhāng)
Gaodi
(高帝 - Gāodì)
Taidzu
(太祖 - Tàizǔ)
Hunvu
(洪武 - Hóngwǔ) 1368.-1398.
Hunvu
Džu Juņveņs
(朱允炆 - Zhū Yǔnwén)
Huidi
(惠帝 - Hùidì)
Dzjaņveņu gāza no
troņa Junle, un
aizliedza tam
piešķirt tempļa vārdu.
Dzjaņveņs
(建文 - Jiànwén) 1399.-1402.
Dzjaņveņs
Džu Di
(朱棣 - Zhū Dì)
Veņdi
(文帝 - Wēndì)
Čendzu
(成祖 - Chéngzǔ)
vai Taidzuns
(太宗 - Tàizōng)
Junle
(永樂 - Yǒnglè) 1403.-1424.
Junle
Džu Gaoči
(朱高熾 - Zhū Gāochì)
Džaodi
(昭帝 - Zhāodì)
Žeņdzun
(仁宗 - Rénzōng)
Hunsji
(洪熙 - Hóngxī) 1425.
Hunsji
Džu Džaņdzji
(朱瞻基 - Zhū Zhānjī)
Džandi
(章帝 - Zhāngdì)
Sjuaņdzuns
(宣宗 - Xūanzōng)
Sjuaņde
(宣德 - Xūandé) 1426.-1435.
Sjuaņde
Džu Cjidžeņs
(朱祁鎮 - Zhū Qízhēn)
Žuidi
(睿帝 - Ruìdì)
Jindzuns
(英宗 - Yīngzōng)
Džentuns
(正統 - Zhèngtǒng) 1436.-1449.
otru reizi kā Tjaņšuņs
(天順 - Tiānshùn) 1457.-1464.
Džentuns
Džu Cjijui
(朱祁鈺 - Zhū Qíyù)
Dzjindi
(景帝 - Jǐngdì)
Daidzuns
(代宗 - Dàizōng)
Dzjintais
(景泰 - Jǐngtài) 1450.-1456.
Dzjintais
Džu Dzjaņšeņs
(朱見深 - Zhū Jiànshēn)
Čuņdi
(純帝 - Chúndì)
Sjaņdzuns
(憲宗 - Xiànzōng)
Čenhua
(成化 - Chénghuà) 1465.-1487.
Čenhua
Džu Joutans
(朱祐樘 - Zhū Yòutáng)
Dzjindi
(敬帝 - Jìngdì)
Sjaodzuns
(孝宗 - Xiàozōng)
Hundži
(弘治 - Hóngzhì) 1488.-1505.
Hundži
Džu Houdžao
(朱厚照 - Zhū Hòuzhào)
Jidi
(毅帝 - Yìdì)
Vudzuns
(武宗 - Wǔzōng)
Džende
(正德 - Zhèngdé) 1506.-1521.
Džende
Džu Houdzuns
(朱厚熜 - Zhū Hòuzǒng)
Sudi
(肅帝 - Sùdì)
Šidzuns
(世宗 - Shìzōng)
Dzjadzjins
(嘉靖 - Jiājìng) 1522.-1566.
Dzjadzjins
Džu Dzaihou
(朱載垕 - Zhū Zàihòu)
Džuandi
(莊帝 - Zhuāngdì)
Mudzuns
(穆宗 - Mùzōng)
Luncjins
(隆慶 - Lóngqìng) 1567.-1572.
Luncjins
Džu Jidzjuņs
(朱翊鈞 - Zhū Yìjūn)
Sjaņdi
(莊帝 - 顯帝 Xiǎndì)
Šeņdzuns
(神宗 - Shénzōng)
Vaņli
(萬曆 - Wànlì) 1573.-1620.
Vaņli
Džu Čanluo
(朱常洛 - Zhū Chángluò)
Džeņdi
(貞帝 - Zhēndì)
Guandzuns
(光宗 - Guāngzōng)
Taičans
(泰昌 - Tàichāng) 1620.
Taičans
Džu Jousjao
(朱由校 - Zhū Yóuxiào)
Džedi
(悊帝 - Zhédì)
Sjidzuns
(熹宗 - Xīzōng)
Tjaņcji
(天啟 - Tiānqǐ) 1621.-1627.
Tjaņcji
Džu Joudzjaņs
(朱由檢 - Zhū Yóujiǎn)
Džuanliemiņs
(莊烈愍 - Zhuānglièmǐn)
Sidzuns
(思宗 - Sīzōng)
Čundžeņs
(崇禎 - Chóngzhēn) 1628.-1644.
Čundžeņs
Naņ (Dienvidu) Min dinastija (南明朝 - Nán Míng cháo)
1644.-1662. g.
vārds
(姓名 - xìngmíng)
tempļa vārds
(廟號 - miàohào)
valdīšanas devīze
(年號 niánhào), tās gadi
vārds,
ar kuru zināms visplašāk
Pēc varas zaudēšanas valsts ziemeļos, dienvidos (Nankinā) par imperatoru pasludināja imperatora radinieku Džu Jousunu. 1662. gadā Vu Saņgui, sagrāba varu Ķīnas dienvidrietumu provincēs, un lika nogalināt pēdējo Dienvidu Min dinastijas imperatoru.
Džu Jousuns
(朱由崧 - Zhū Yóusōng)
Aņdzuns
(安宗 - Ānzōng)
Hunguans (弘光 - Hóngguāng) 1644.-1645. Fuvans
(福王 - Fúwáng)
Džu Joudzjans
(朱聿鍵 - Zhū Yóujiàn)
Šaodzuns
(紹宗 - Shàozōng)
Lunvu (隆武 - Lóngwǔ) 1645.-1646. Tanvans
(唐王 - Tángwáng)
Džu Čanfans
(朱常淓 - Zhū Chángfāng)
nav zināms reģents Luvans (魯王臨國 - Lǔwánglínguó)
1645.
Luvans
(潞王 - Lùwáng)
Džu Jihai
(朱以海 - Zhū Yǐhǎi)
nav zināms
reģents Luvans (魯王臨國 - Lǔwánglínguó)
1645—1653.
Lu-vans (潞王 - Lùwáng)
Džu Juije
(朱聿[金粵 - Zhū Yùyuè)
nav zināms Šaovu (紹武 - Shàowǔ) 1646. Šaovu
(紹武 - Shàowǔ)
Džu Joulan
(朱由榔 - Zhū Yóuláng)
nav zināms Junli (永曆 - Yǒnglì) 1646.-1662. Guivans
(桂王 Gùiwáng)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]