Minu dinastija

Minu dinastija 明朝 ← 1368. gads – 1644. gads → Lielais zīmogs Location of {{{sugasvārds}}} Minu impērija ap 1580. gadu Pārvaldes centrs Naņdzjina (1368–1644) Pekina (1403–1644) Valoda(s) mandarīnu valoda Reliģija Budisms, Daoisms Valdība absolūtā monarhija Vēsture  - Dibināta 1368. gads  - Likvidēta 1644. gads Platība  - 1415 6 500 000 km² Iedzīvotāju skaits  - 1393. gadā 65,000,000   - 1403. gadā 66,598,337   - 1500. gadā 125,000,000   - 1600. gadā 160,000,000  Mūsdienās Ķīna, Mjanma, Laosa, Krievija, Vjetnama, Ziemeļkoreja

Minu dinastija (ķīniešu: 明朝, piņjiņs: Míng Cháo), arī Lielā Minu impērija (大明帝國), bija Ķīnas dinastija, kas valdīja 277 gadus, no Sarkano apsēju sacelšanās uzvaras 1368. gadā līdz mandžūru iebrukumam 1644. gadā (pēdējā dienvidu Minu dinastijas varas bāze Birmā pastāvēja līdz 1662. gadam). Tā bija pirmā haņu dinastija, kas pēc 1126. gada, kad sākās ziemeļu nomadu un mongoļu dinastiju varas gadsimti, atkal valdīja Ķīnā un pēdējā haņu dinastija vispār, jo sacelšanās novājināto dinastiju gāza mandžūru Cjinu dinastija.

Minu varas laikā valsts iedzīvotāju skaits pirmo reizi pārsniedza 150 miljonus. Valsts bija sadalīta 13 provincēs, kas dinastijas pastāvēšanas beigās sīkāk bija sadalītas 159 prefektūrās, 240 apakšprefektūrās un 1144 apriņķos. Galvaspilsēta sākotnēji atradās Nankinā, kuru pēc 1420. gada izmantoja kā otro galvaspilsētu, šeit izvietojot reģiona militāro pavēlniecību, bet par primāro galvaspilsētu kļuva Pekina.

Iesākums

Dinastijas pirmie imperatori izveidoja un nostiprināja ļoti hierarhisku un centralizētu varas sistēmu. Ideoloģijā centrālā vieta bija konservatīvam konfūcismam. Valsts pārvaldi īstenoja civildienesta eksāmenu nolikušie ierēdņi un aizvien lielāks skaits einuhu.

Dinastijas izveidotājs, imperators Hunvu, piedzima ārkārtīgi nabadzīgā zemnieku ģimenē 1328. gada 21. oktobrī. Mongoļu varas pēdējās desmitgades Ķīnu plosīja dumpji un pilsoņu karš, kas zināms kā Sarkano apsēju sacelšanās. Pēc nākšanas pie varas, Hunvu pakāpeniski izveidoja absolūto monarhiju. Valdot no 1368. līdz 1398. gadam, viņš 1380. gadā sāka plašas ierēdņu tīrīšanas, kas turpinājās visus viņa varas atlikušos gadus. Tīrīšanās dzīvību zaudēja vismaz 40 000 cilvēku. Baidoties no augstmaņu sazvērestībām, imperators likvidēja pastāvējušo premjerministra posteni un ministrijas. To vietā izveidoja sešas ministrijas, kas bija pakļautas tieši imperatoram, kurš uzņēmās vienpersonīgu kontroli pār lēmumu pieņemšanu.

Padomnieki imperatoram ieteica koncentrēties uz ķīniešu konfūcisma un tradicionālo vērtību atjaunošanu, attīrot tās no mongoļu varas laika ietekmes. Hunvu izdeva sešus galvenos uzvedības noteikumus:

• izpildi pienākumus pret saviem vecākiem,
• godā un cieni vecos cilvēkus un augstāk stāvošos,
• uzturi labas attiecības ar saviem kaimiņiem,
• izglīto un sodi savus dēlus un mazdēlus,
• ļauj katram mierīgi strādāt savai iztikai,
• nedari sliktas lietas.

Valsts lielāko reliģiju kontrolēšanai 1368. gadā Hunvu izveidoja budisma un daoisma lietu akadēmijas. Tajā pašā gadā viņš apstiprina Minu lielo likumu kodeksu, kas lielā mērā balstās uz Tanu dinastijas 653. gada likumu kodeksu. Minu likumu kodeksu rediģēja 1374., 1376., 1383., un 1389. gados.

Lai arī neilgi pirms nāves Hunvu par mantinieku bija izvēlējies savu dēlu Džu Di, pēc imperatora nāves tika publiskota viņa pavēle par troņa uzticēšanu mazdēlam Džu Juņveņam, kurš valdīja kā imperators Dzjaņveņs. Jaunais imperators bija labi izglītots un centās nostiprināt valsts ierēdņu varu, samazinot savu vecāko radinieku varu reģionos, kurus tie kontrolēja kā pusautonomi valdnieki. Tam pretojās Džu Di, kurš 1399. gada jūlijā sāka pilsoņu karu. Pēc abu pušu sarunām, 1402. gadā Džu Di karaspēks bez pretestības tika ielaists galvaspilsētā Nankinā. Imperatora Dzjaņveņa pilī sākās ugunsgrēks, kurā nenoskaidrotos apstākļos sadega imperators ar savu galveno sievu un viņa vecākais dēls.

1402. gada 17. jūlijā Džu Di kāpa tronī kā imperators Junle (Mūžīgā laime). Kā sava tēva “īstais” mantinieks, viņš atcēla lielāko daļu Dzjaņveņa pieņemto lēmumu, un pavēlēja nogalināt gāztā imperatora atbalstītājus. Junle 1403. gadā Pekinu pasludināja par "ziemeļu galvaspilsētu". 1407. gadā sāka būvēt Aizliegto pilsētu. Galvaspilsētas pārcelšanu uz ziemeļiem pamatoja ar nepieciešamību koncentrēt valsts spēkus pret mongoļu draudiem. Turpmākajos gados valsts administrācija pārcēlās uz Pekinu, Nankinā atstājot tikai vietējo pārvaldi. Militāros garnizonus, kas Hunvu laikā atradās mongoļu zemēs uz ziemeļiem no Lielā Ķīnas mūra, tagad atvilka uz dienvidiem no Lielā Ķīnas mūra. Pekinas pārtikas apgādi nodrošināja uzlabotais Lielais Ķīnas kanāls. 1420. gada 28. oktobrī Pekina oficiāli kļuva par Minu galvaspilsētu. Taču jau 1421. gadā pili nopostīja ugunsgrēks, un tās atjaunošana turpinājās līdz 1441. gadam.

Junle izveidoja labas attiecības ar Tibetu, Koreju, Japānu un Rjūkjū salām. Pēc militāras uzvaras, 1407. gada 5. jūlijā viņš oficiāli anektēja Annamu, kurā jau drīz sākās vietējo iedzīvotāju sacelšanās. Valsts pārvaldē un slepenajos dienestos viņš sāka plaši izmantot einuhus. 1404. gadā atsāka regulāru ierēdņu kandidātu eksaminēšanas programmu.

Junle varas laikā strauji pieauga tēriņi. Lai arī esošos nodokļus nepalielināja, iedzīvotājiem uzlika dažādus papildus klaušu darbus, pieprasīja veikt pārtikas piegādes uz ziemeļiem, lika maksāt dažādas jaunas nodevas, kas kopumā nodrošināja valsts augošos tēriņus. Klaušu darbi, kas tradicionāli aizņēma ap 30 dienām gadā, tagad daudziem zemniekiem aizņēma gandrīz visu gadu.

Imperatora Junle nāve 1424. gada augustā izbeidza impērijas aktīvo izplešanās fāzi. Viņa pēcnācēji par prātīgāku uzskatīja samazināt tēriņus, un pārtraukt aktīvu ārpolitiku. Arī zemnieku klaušu darbu apjomu samazināja, piespiedu darba vietā ļaujot maksāt nodevas. Nebeidzamie dumpji Minu dinastijas 20 gadus kontrolētajā Annamā piespieda šo teritoriju 1427. gadā pamest, un turpmāk Ķīnas ietekme šeit vairāk izpaudās kultūras un tirdzniecības formā. Pēc tam, kad Annamā 1527. gadā pie varas nāk jauna dinastija, Ķīna izlēma iejaukties, lai tronī atjaunotu gāzto dinastiju. 1540. gadā pie Annamas robežām pulcējās 110 000 kareivju liela armija, un jaunās dinastijas valdnieks atzina Minu dinastijas varu.

Stabilitātes laiks

1425. gadā jaunais imperators apspiež sava onkuļa sacelšanos, vairāk nekā 600 augstmaņus soda ar nāvi, vēl 2200 izsūta uz tāliem pierobežu reģioniem. Minu imperatori arī turpmāk izcēlās ar paražu publiski pērt nepaklausīgus vai neveiksmīgus civilierēdņus, daudzi no kuriem pēc pēršanas mira.

Imperatora Hunvu izveidotā centralizētā absolūtās varas sistēma labi darbojās tikai spēcīgu imperatoru varas laikā. Junle imperators valdīja ar terora palīdzību, ar nāvi sodot tūkstošiem ierēdņu, un aizvien vairāk varas piešķirot einuhiem, kas bija palīdzējuši viņam sagrābt varu. Viņa pēcnācēji bija vāji valdnieki, kas ļāvās greznībai, gandrīz nekad nepametot Aizliegto pilsētu. 15. un 16.gs. Minu imperatori attālinājās no valsts pārvaldes tik ļoti, ka savas varas laikā ne reizi netikās ar saviem ministriem. Imperatora Dzjadzjina varas gados (1522—1566) vara koncentrējās galvenā sekretāra rokās.

Valsts pārvaldi veica ierēdņi un einuhi, kas savstarpēji nepārtraukti cīnījās par ietekmi. Pretēji pirmā imperatora pavēlei, ka einuhiem jābūt analfabētiem (lai samazinātu viņu ietekmi), 1429. gadā viņiem izveidoja īpašu skolu. 1420. gadā imperators uzticēja einuhiem organizēt slepenpoliciju, kas pēc paplašināšanas 1477. gadā, izvērsa plašu spiegošanas tīklu ierēdņu vidū. 1552. gadā no einuhiem izveido pils apsardzes vienību. 15.gs. vidū einuhu skaits pārsniedza 10 000. Minu dinastijas beigu posmā einuhu skaits pārsniedza 80 000, lai arī tikai daļai izdevās atrast darbu imperatora pilī un valdībā. Pirmspēdējā Minu imperatora laikā (1620—1627) par ietekmīgāko galma ierēdni kļuva einuhs Vejs Žonsjans (Wei Zhongxian).

Minu dinastijas laikā notika apzināta etnisko haņu kolonistu nosūtīšana uz vāji kontrolētajām Birmas, Laosas un Vjetnamas pierobežas provincēm. Dienvidos iekarotā Sičuaņas province bija pēdējā haņu vairākuma apdzīvotā province. 1381.-1382. gadā iekaroto Juņnaņu apdzīvoja neķīnieši, un imperators pavēlēja ap 250 000 savas armijas kareivju demobilizēties un palikt provincē, apprecot vietējās sievietes, vai etniskās haņu ķīnietes no citām provincēm. Uz šo provinci nosūtīja vismaz miljonu haņu kolonistu. Kamēr Minu vara nostiprinājās jaunajās dienvidu Juņnaņas un Guidžou provincēs, tā pakāpeniski novājinājās ziemeļrietumos, kur normālu dzīvi traucēja karadarbība un robežas zonas ierobežojumi. Šeit radās aizvien spēcīgākas bandītu grupas, kas apdraudēja Pekinu.

Pieaugošo iedzīvotāju skaitu ar pārtiku nodrošināja uzlabota rīsa kultivācija, valsts dienvidos spējot ievākt divas un trīs ražas gadā. Dinastijas varas beigu posmā Ķīnā sāk audzēt eiropiešu atklātos Amerikas produktus — kukurūzu, tomātus, kartupeļus un tabaku. Paplašinājās kokvilnas audzēšana.

1513. gada sākumā portugāļu jūrasbraucēji sasniedza Ķīnas dienvidu piekrasti un turpmākajos gados neveiksmīgi centās nodibināt oficiālas tirdzniecības attiecības. 16. gadsimta vidū tirdzniecība notika Makao tuvumā, un 1557. gadā šo tirdzniecību legalizēja. 1601. gadā, pēc gandrīz 20 gadu sarunām, jezuītam Mateo Riči ļāva apmesties Pekinā kur viņš nodzīvoja līdz nāvei 1610. gadā. 1624. gadā holandieši izveidoja tirdzniecības punktu Taivānā.

Armija

Pēc Minu dinastijas pasludināšanas 1368. gadā, aktīva karadarbība turpinājās vēl pāris gadus. Armijas komandieri īstenoja provinču administrāciju un 1370. gadā 34 vadošajiem ģenerāļiem, kas nāca no dumpinieku armijas veterānu vidus, imperators piešķīra aristokrātiskus titulus. Ķīniešu titulus parasti tulko, izmantojot Eiropas paraugus. Minu impērijas laikā iecēla 21 hercogu, 102 marķīzus un 138 grāfu. Lielākā daļa šo titulu nebija mantojami.

Lai arī armijas lielums pieauga no 1,2 miljoniem 1392. gadā līdz 4 miljoniem dinastijas beigās, tās kaujasspējas bija zemas. Virsnieku amatus bieži mantoja no tēva uz dēlu, un to saglabāšanai bija jāveic eksāmeni. Armijai par derīgiem atzina zēnus no 10 gadu vecuma, un dažus gadus vēlāk tos sāka apmācīt. Dienests ilga visu mūžu, no tā atbrīvojot tikai pēc 60 vai 70 gadu sasniegšanas. Jaunus kareivjus parasti iesauca jau no dienestā esošu kareivju ģimenēm, nepieciešamības gadījumā mobilizējot arī zēnus no parastām ģimenēm. Armijai bija jānodrošina sava pārtika, jo valsts tai piešķīra plašas zemes, taču daudzas pierobežu garnizonu teritorijas, īpaši ziemeļos, nebija piemērotas zemkopībai. Kareivjus bieži izmantoja kā lētu darbaspēku, viņu uzturs bija nepietiekošs, un dezertēšana bija plaši izplatīta. Pret mongoļu uzbrukumu 1550. gadā nosūtīto vienību kareivji attiecās cīnīties, un 1644. gadā pret dumpiniekiem nosūtītais karaspēks dezertēja, Pekinas aizstāvībai atstājot tikai 3000 einuhu lielu vienību.

Kari ar mongļiem

Pēc tam, kad 1368. gada septembrī pēdējais mongoļu imperators bēga no Dadu uz savu ziemeļu galvaspilsētu, Minu armija viņu turpināja vajāt, spiežot mongoļu galmu bēgt vēl tālāk uz Karakorumu, Mongolijas vidienē. 1372. gadā tālāka mongoļu vajāšana apstājās, un robeža nostabilizējās gar Lielo Ķīnas mūri.

Lai arī imperators Honvu veica dziļus iebrukumus mongoļu zemēs, viņam tos neizdevās pakļaut. 1388. gadā Minu armija iebruka Mongolijas austrumos, sagrābjot tūkstošiem zirgu un vergu. Honvu tālajos stepju reģionos izvietoja garnizonus, kas regulāri karoja ar mongoļiem. Imperators Junle sākotnēji turpināja karu pret mongoļiem, taču 1403. gadā viņš bija spiests atvilkt ķīniešu garnizonus no stratēģiski svarīgā Ordosas reģiona rietumos, tā paverot ceļu turpmākiem mongoļu iebrukumiem.

Dinastijas pirmie imperatori turpināja agresīvo kursu pret mongoļiem, taču 1449. gadā nelielam mongoļu karaspēkam izdevās sakaut 500 000 kareivju lielo ķīniešu armiju, un uz četriem gadiem sagūstīt imperatoru Džentunu. Ķīniešiem bija izvēle, turpināt nepārtrauktu karu ziemeļu stepēs, vai pāriet aizsardzībā, veidojot nostiprinātu robežu. Minu skaitliski lielā armija bija vāja un neuzticama, turpmākās kampaņas pret mongoļiem prasītu pārāk lielus līdzekļus. 1474. gadā Mini aktīvi sāka Lielā Ķīnas mūra atjaunošanu un nostiprināšanu un pēc 1540. gada tas kļuva par Minu svarīgāko militārās aizsardzības projektu.

Vienlaikus, Minu pakļautībā turpināja dzīvot daudzi mongoļi, un tirdzniecība starp abām pusēm bija tik svarīga, ka dažreiz izraisīja karus. 1550. gadā mongoļu hana Altana karaspēks sasniedza Pekinu, pieprasot mongoļiem atļaut tirgoties pierobežas tirgos ar saviem zirgiem, pretī iegūstot ķīniešu preces. Kad mongoļiem joprojām nebija dota iespēja iegādāties ķīniešu drēbes, 1574. gadā tie atkal uzbruka Pekinai, un panāca tirdzniecības atjaunošanu. Par mongoļu un ķīniešu tirdzniecības centru izveidojās Huhhota.

Minu dinastijas vēlākajos gados Lielo Ķīnas mūri izbūvēja arī Mandžūrijas pierobežā, kur aizvien lielākus riskus radīja jurčeni. Mandžūrijas lielāko daļu kontrolējošie jurčenu nomadi 17.gs. sākumā sevi sāka saukt par mandžūriem, un kļuva par nopietnāko impērijas ārējo draudu.

Karš Korejā

Koreja vairāku gadsimtu laikā apzināti bija pārņēmusi daudzas Ķīnas kultūras un varas sistēmas paražas, kļūst par Minu vasaļvalsti. Korejieši bija nozīmīgi sabiedrotie cīņā pret nemierīgajiem ziemeļu jurčeniem, kas sākotnēji bija korejiešu vasaļi, un tad ķīniešu vasaļi. Taču lielākos draudus Korejai radīja Japāna, kas sava sjoguna Hidejoši vadībā vēlējās izmantot Koreju kā bāzi iebrukumam Ķīnā. Hidejoši prasību, netraucēt japāņu armijai šķērsot Koreju, korejieši noraidīja, jo tā būtu nodevība pret Ķīnu. 1592. gadā Japāna iebruka Korejā un pēc trim nedēļām ieņēma Seulu. Minu imperators uz Koreju nosūtīja līdz 200 000 kareivju, un korejiešu flotei izdevās iznīcināt japāņu floti. Nākamie pieci gadi pagāja neauglīgās sarunās un cīņās. 1598. gadā japāņi atsita vairākus Minu uzbrukumus. Pēc Hidejoši nāves 1598. gadā japāņi pameta Koreju. Ķīniešu palīdzība Korejai nesa milzīgus dzīvā spēka un finanšu zaudējumus, taču ļāva nosargāt vasaļvalsti no iekarošanas un saglabāt dinastijas reputāciju.

Sākoties mandžūru uzbrukumiem brūkošajai Minu dinastijai, ķīnieši lūdza Korejai militāru palīdzību. Tas izraisīja krīzi Korejā, kas joprojām bija pārāk vāja, lai karotu pret mandžūriem, taču nespēja lauzt lojalitāti pret Miniem. Pēc neitrāla karaļa gāšanas, pie vara nāca Miniem lojāls karalis. 1627. gadā mandžūri iebruka un sakāva Koreju. 1637. gadā mandžūri iebruka vēlreiz, nodrošinot sev turpmāku Korejas lojalitāti, lai arī korejieši slepeni turpināja atbalstīt Minus līdz pat dinastijas beigām.

Okeāna ekspedīcijas

15. gadsimta pirmajā pusē Minu karaflote kuģoja pa Indonēzijas, Filipīnu, Indijas, Persijas līča un Āfrikas piekrastēm, veicinot tirdzniecību. No 1405. līdz 1433. gadam milzīgas ķīniešu flotes kuģoja pa Indijas okeānu, sasniedzot Sarkano jūru un Āfrikas piekrasti. Ar šiem reģioniem Ķīnai jau vairākus gadsimtus notika aktīva tirdzniecība, bet vēl nekad impērija nebija mēģinājusi šeit panākt savu politisko ietekmi. Uzreiz pēc varas sagrābšanas, Junle imperators 1403. gadā pavēlēja uzsākt okeānam piemērotu kuģu būvniecību. Līdz 1407. gadam uzbūvēja 1681 kuģi. Daudzi no kuģiem bija vairāk nekā 120 metrus gari ar deviņiem mastiem un milzīgām noliktavām pārtikai un dzeramajam ūdenim. Ekspedīciju mērķis bija vairot Minu imperatora vasaļu skaitu. Sauszemes armija varēja kontrolēt tuvākās pierobežas valstis, bet flote varēja sasniegt tālākos reģionus. Minu varas atzīšana protams bija tikai formalitāte, kas nodrošināja labas tirdzniecības attiecības, vietējiem valdniekiem uz Pekinu nosūtot dāvanas un sūtņus ar padevības apliecinājumiem.

Tā kā Indijas okeāna reģionā jau bija izplatījies islāms, flotes vadību uzticēja musulmaņu izcelsmes ģenerālim, kurš bija palīdzējis Junle imperatoram sagrābt varu, einuham Džen He.

• Pirmajā ceļojumā no 1405-1407. gadam devās 315 kuģi, no kuriem vismaz 60 kuģi pārsniedza 120 metru garumu. Matrožu, kareivju un diplomātu kopskaits sasniedza 28 000. Kuģi piestāja Vjetnamas dienvidos, Taizemē, Javā, Sumatrā un tad caur Malakas šaurumu devās uz Kalikutas karalisti Indijā. Atpakaļceļā Džen He apspieda pirātus Sumatrā.
• Otrajā ceļojumā, kurā Džen He nepiedalījās, no 1407-1409. gadam 68 kuģi atgriezās Kalikutā, lai piedalītos jauna karaļa kronēšanas ceremonijā.
• Trešajā ceļojumā no 1409-1411. gadam Džen He ar 48 lieliem kuģiem un 30 000 lielu ekipāžu atkal apceļoja Malajas pussalu un devās uz Šrilanku.
• Ceturtajā ceļojumā no 1413-1415 gadam Džen He ar 63 kuģiem un 28 000 vīriem sasniedza Hormuza šaurumu Persijas līcī un Adenu. Atpakaļceļā ķīnieši iesaistījās karadarbībā Sumatrā, atjaunojot vietējā sultāna varu.
• Piektais ceļojums no 1417-1419. gadam uz mājām nogādāja 17 Dienvidāzijas valdniekus, kas iepriekš bija ieradušies Ķīnā, lai izrādītu savu cieņu imperatoram. Flote tālāk devās uz Adenu Arābijas piekrastē, Mogadīšo Somālijā un Malindi Kenijā. Ar floti kopā uz Ķīnu devās vietējo valdnieku vēstnieki.
• Sestajā ceļojumā no 1421-1422. gadam devās 41 lielais kuģis, atkal apceļojot Persijas līci, Sarkano jūru un Āfriku, lai mājās nogādātu 19 vēstniekus no šī reģiona valstīm. Pēc šī ceļojuma iestājās ilgāka pauze, ko izraisīja Junle imperatora nāve.
• Septītajā un pēdējā ceļojumā no 1431-1433. gadam vairāk nekā 100 kuģi ar 27 000 lielu ekipāžu atkal apceļoja Indijas un Arābijas piekrasti, piestājot Adenā un iegriežoties arī Sarkanajā jūrā. Iespējams, ka šī ceļojuma laikā Džen He mira, lai arī viņam ir kapavieta Nankinā.

Minu galmā šajā laikā uzvarēja viedoklis, ka jūras ekspedīcijas ir pārāk dārgas un jāpārtrauc. Junle imperators bija tērējis milzīgus līdzekļus kariem Mongolijā un Vjetnamā, jaunās galvaspilsētas (Aizliegtā pilsēta) celtniecībai Pekinā. Kontaktus starp Ķīnas ziemeļiem un dienvidiem nodrošināja atjaunotais Lielais Ķīnas kanāls, pa kuru notika pārtikas un preču transports. Valsti postīja bads un plūdi, atjaunojās mongoļu draudi ziemeļos. Ķīna vairs nevarēja atļauties uzturēt okeāna floti.

Izbeidzoties tālajām okeānu ekspedīcijām, ķīniešu tirgotāji turpināja kuģot pa Dienvidaustrumāzijas reģionu, izveidojot ķīniešu apmetnes Filipīnās un citur. Kad 1477. gadā radās ideja par jaunu okeāna ekspedīciju, Kara ministrija paslēpa visus dokumentus par Džen He ceļojumiem. Gadsimta beigās vispār kuģiem atļāva tikai divus mastus, un 1525. gadā imperators pavēlēja iznīcināt visus okeāna kuģošanai piemērotos kuģus, izbeidzot jūras tirdzniecību bez īpašas atļaujas.

Japāņu pirātu uzbrukumi

Flotes iznīcināšana padarīja Ķīnas piekrasti neaizsargātu pret japāņu pirātu (wokou, pundurbandītu) uzbrukumiem. Tie bija sākušies jau 14.gs. sākumā, bet īpaši nežēlīgi kļuva 16.gs. sākumā, pirātiem izpostot piekrastes pilsētas. 13.gs. japāņu pirāti postīja Korejas piekrasti, atriebjoties par mongoļu mēģinājumiem iebrukt Japānā. Lai arī Japānas valdība centās ierobežot pirātus, tie nevarēja kontrolēt piekrastes zvejnieku kuģniecību. Nelielās japāņu pirātu grupas bieži sakāva daudz lielākas Minu armijas vienības. Vēlāk pirātu grupās iesaistījās arī ķīnieši, saņemot finansiālu atbalstu no turīgiem tirgoņiem, kas apmaiņā saņēma daļu no laupījuma. Minu armija izvērsa plašu operāciju piekrastes rajonā, 1561. gadā iznīcinot lielus pirātu spēkus un ap 1565. gadu pirātu reidi izbeidzās.

• 
  Minu admirāļa ekspedīcijas, 1405-1433
• 
  Impērija Junle imperatora laikā
• 
  Japāņu pirātu uzbrukumi

Sabrukums

Dienvidu Minu dinastijas spēku sakāve

Papildus izpildvaras problēmām, ko izraisīja ierēdņu un einuhu frakciju nebeidzamās cīņas, imperatora Vaņli ilgā valdīšanas laika (1572—1620) beigās valstī sākās ekonomikas problēmas, ko izraisīja sudraba, galvenā dārgmetāla, trūkums. Šajā laikā Ķīna jau bija daļa no globālās sudraba aprites sistēmas. Holandiešu un angļu pirātu uzbrukumi Spānijas impērijas kuģiem, kas no Dienvidamerikas transportēja sudrabu uz Spāniju, lika karalim Filipam IV daudz stingrāk ierobežot sudraba kontrabandistus, kas no Peru un Meksikas raktuvēm sudrabu veda uz Ķīnu. 1639. gadā Japāna izbeidza starptautisko tirdzniecību, tā vēl vairāk samazinot sudraba piegādi Ķīnai. Sudraba cenu straujā celšanās padarīja nodokļu samaksu gandrīz neiespējamu. Tirdzniecība notika kapara monētās, bet nodokļi bija jāmaksā aizvien dārgākajā sudrabā.

17.gs. sākumā Mazā Ledus laikmeta radīto klimata izmaiņu dēļ valsts ziemeļus sāka postīt sausums, neražas un bads. Smago lauksaimniecības situāciju pasliktināja regulāri plūdi. Centrālā valdība zemniekiem nesniedza pietiekamu palīdzību, izraisot plašu neapmierinātību, un zemnieku dumpju sākšanos. Daudzās pilsētās bada un slimību dēļ mira ap 30% iedzīvotāju. Bada mocītie zemnieki masveidā pameta savus dzimtos apgabalus, klaiņojot pa valsti. Veidojās laupītāju bandas un armijas. Ap 1630. izveidojās divas lielas bandītu un dumpinieku armijas, kuru vadoņi sagrāba aizvien jaunas teritorijas. Novājinātā impērijas armija sāka sabrukt. Papildus tam, valsts bija bankrotējusi. 1640. gada bada laikā Henaņas provincē izplatījās kanibālisms.

Bez mongoļiem, lielākos ārējos draudus Miniem radīja jurčeni, kas vēl atcerējās savas Dzjiņu dinastijas varenības laikus. Viņu zemes atradās netālu no Pekinas, radot nepārtrauktu militārā apdraudējuma situāciju. 1616. gadā par ziemeļu jurčenu hanu kļuva Nurhaci, kurš apvienoja jurčenus, un sāka iekarot Liaoninas provinci, 1619. gadā sakaujot Minu armiju. Viņa astotais dēls Abahai (1626—1643) uzvar cīņā par varu. Viņš sākotnēji koncentrējās uz Korejas pakļaušanu, uzvarot kaujās 1627. un 1636. gadā, pēc tam atsākot uzbrukumus Ķīnai. Viņš izveidoja imperiālās pārvaldes sistēmu, par ministriju vadītājiem ieceļot mandžūru prinčus, kam bija pieci vietnieki, no kuriem vismaz viens bija mongolis un viens ķīnietis, tā izveidojot multietnisku varas modeli, kas pastāvēja līdz 1911. gadam. Abahai 1635. gadā pārsauca jurčenus par mandžūriem, un 1636. gadā mainīja savas dinastijas nosaukumu no Dzjiņ uz Cjin.

1628. gadā Minu tronī kāpa imperators Čuņdžeņs, kurš vēlējās valdīt pats, ierobežojot einuhu varu. Līdz 1644. gadam galvenā sekretārā amatā viņš bija nomainījis vairāk nekā 50 cilvēkus. Pieaugot militārajiem izdevumiem, Minu valdība regulāri cēla nodokļus, tā tikai pastiprinot neapmierinātību un dumpjus, kuru apspiešanai nosūtīto armiju uzturēšanai atkal vajadzēja jaunus nodokļus. Minu iekšējās un ārējās neveiksmes pārliecināja zemniekus, ka dinastija ir zaudējusi Debesu mandātu.

1644. gada 16. februārī viens no dumpinieku vadoņiem Li Zičens (Li Zicheng) pieteica karu Minu imperatoram. 23. aprīlī Li armija iebruka Pekinas priekšpilsētās. Imperatora padomnieki, kas uzturēja slepenus kontaktus ar dumpiniekiem, ieteica atzīt Li varu un samaksāt viņam ievērojamu izpirkumu par atkāpšanos. Imperators Čundžeņs pavēlēja pretoties, un pēc militārās neveiksmes, redzot, ka viss zaudēts, pavēlēja savām konkubīnēm un meitām veikt pašnāvību, bet pats 25. aprīļa rītā pakārās pils dārzā. Tās pašas dienas pusdienlaikā Pekinā ienāca Li, pasludinot savas Šunu dinastijas varu. Dumpinieku karaspēks sāka pilsētas izlaupīšanu, pazemojot un nogalinot ne tikai bijušās dinastijas darbiniekus, bet arī daudzus vienkāršos iedzīvotājus. Tikmēr vēl nesakauta bija Minu ģenerāļa Vu 40 000 kareivjus lielā armija ziemeļu pierobežā. Kad Vu atteicās no Li piedāvātā izlīguma, dumpinieku armija 3. maijā devās uz Lielo Ķīnas mūri, kuru no mandžūriem aizsargāja Vu armija. Pēc divu dumpinieku armijas uzbrukumu atsišanas, Vu izlēma sadarboties ar mandžūriem, atverot Lielā Ķīnas mūra vārtus. Vu karaspēks kopā ar mandžūriem sakāva Li dumpinieku armiju. 1644. gada 6. jūnijā mandžūri ieņēma Pekinu, pasludinot Cjinu dinastijas varu, kamēr Minu pēdējie pārstāvji Nankinā pasludināja dienvidu Minu dinastijas varas izveidošanu.

1661. gadā 23 gadu vecumā mirst Cjinu imperators, un tronī kāpj viņa 7 gadus vecais dēls Kansji. Nākamajā gadā Czjinu armija uzsāk kampaņu pret Ķīnas dienvidos un Taivanā palikušajiem dienvidu Minu dinastijas spēkiem, turpmāko gadu laikā tos pilnībā sakaujot.

Kultūra

Glezniecībā pastāvēja vairāki virzieni. Galma gleznotāji un citas gleznotāju grupas sekoja Sunu dinastijas laika stiliem. Ainavu glezniecībā ietekmīgs bija Dai Ciņs. Attīstījās puķu un putnu glezniecība, kur atšķirības veidoja otas izmantošanas stili. Izglītoto augstmaņu un ierēdņu iecienīta nodarbe bija kaligrāfija, ar otiņu gleznojot dzejoļu tekstus. Keramikā ļoti populārs bija baltais porcelāns, kas rotāts ar zilā emaljā veiktiem zīmējumiem. Šie trauki sasniedza Eiropu un ietekmēja arī eiropiešu stilu.

Galerija

• 
  Tai Ciņa glezna, ap 1400.g.
• 
  Tai Ciņa glezna
• 
  Lin Ljaņa "Ērgļi"
• 
  Kaligrāfijas paraugs, 1507
• 
  Kaligrāfijas paraugs
• 
  Minu dinastijas šķīvis
• 
  Minu dinastijas šķīvis

Minu dinastijas valdnieki

Visi imperatori piederēja Džu ģimenei. Viņu īstos vārdus valdīšanas laikā bija aizliegts lietot, un parasti viņus sauca pieklājības titulos, pēc nāves piešķirot svinīgus vārdus (Debesīm paklausīgais, Tikumībā perfektais, Kultūru pārzinošais utt.). Kāpjot tronī imperatori pieņēma valdīšanas devīzes vārdu, bet pēc nāves tiem piešķīra tempļa vārdu. Imperatoriem bija vairākas sievas un oficiāls mīļākās, taču par imperatori vienlaikus varēja būt tikai viena no sievām. Par sievām izvēlējās no vienkāršām aprindām nākušas meitenes, lai izvairītos no iepriekšējo dinastiju problēmām, ko radīja augstdzimušo sievas radinieku pretenzijas uz ietekmi galmā. Visus Džou dzimtas pārstāvjus uzskatīja par karalisko dzimtu, un tiem izmaksāja valsts pabalstus. Dinastijas pastāvēšanas beigās šo cilvēku skaits tuvojās 100 000, un viņu uzturēšanai tērēja milzīgus līdzekļus. Troņmantinieks dzīvoja galvaspilsētā, bet pārējos imperatora dēlus pēc pilngadības sasniegšanas nosūtīja dzīvot uz provinču pilsētām, nedodot tiem nekādu politisku vai militāru varu.

Tā kā pēcnāves vārds vai tempļa vārds daudzu dažādu dinastiju imperatoriem ir vienāds, pirms tā pieņemts likt dinastiju (Min). Piemēram, imperators Hunvu ir arī Min Tai-dzu (明太祖).
vārds (姓名 — xìngmíng)	pēcnāves vārds (諡號 — shìhào)	tempļa vārds (廟號 — miàohào)	valdīšanas devīze (年號 — niánhào), tās laiks	vārds, ar kuru zināms visplašāk
Džu Juaņdžans (朱元璋 — Zhū Yuánzhāng)	Gaodi (高帝 — Gāodì)	Taidzu (太祖 — Tàizǔ)	Hunvu (洪武 — Hóngwǔ) 1368.-1398.	Hunvu
Džu Juņveņs (朱允炆 — Zhū Yǔnwén)	Huidi (惠帝 — Hùidì)	Dzjaņveņu gāza no troņa Junle, un aizliedza tam piešķirt tempļa vārdu.	Dzjaņveņs (建文 — Jiànwén) 1399.-1402.	Dzjaņveņs
Džu Di (朱棣 — Zhū Dì)	Veņdi (文帝 — Wēndì)	Čendzu (成祖 — Chéngzǔ) vai Taidzuns (太宗 — Tàizōng)	Junle (永樂 — Yǒnglè) 1403.-1424.	Junle
Džu Gaoči (朱高熾 — Zhū Gāochì)	Džaodi (昭帝 — Zhāodì)	Žeņdzun (仁宗 — Rénzōng)	Hunsji (洪熙 — Hóngxī) 1425.	Hunsji
Džu Džaņdzji (朱瞻基 — Zhū Zhānjī)	Džandi (章帝 — Zhāngdì)	Sjuaņdzuns (宣宗 — Xūanzōng)	Sjuaņde (宣德 — Xūandé) 1426.-1435.	Sjuaņde
Džu Cjidžeņs (朱祁鎮 — Zhū Qízhēn)	Žuidi (睿帝 — Ruìdì)	Jindzuns (英宗 — Yīngzōng)	Džentuns (正統 — Zhèngtǒng) 1436.-1449. otru reizi kā Tjaņšuņs (天順 — Tiānshùn) 1457.-1464.	Džentuns
Džu Cjijui (朱祁鈺 — Zhū Qíyù)	Dzjindi (景帝 — Jǐngdì)	Daidzuns (代宗 — Dàizōng)	Dzjintais (景泰 — Jǐngtài) 1450.-1456.	Dzjintais
Džu Dzjaņšeņs (朱見深 — Zhū Jiànshēn)	Čuņdi (純帝 — Chúndì)	Sjaņdzuns (憲宗 — Xiànzōng)	Čenhua (成化 — Chénghuà) 1465.-1487.	Čenhua
Džu Joutans (朱祐樘 — Zhū Yòutáng)	Dzjindi (敬帝 — Jìngdì)	Sjaodzuns (孝宗 — Xiàozōng)	Hundži (弘治 — Hóngzhì) 1488.-1505.	Hundži
Džu Houdžao (朱厚照 — Zhū Hòuzhào)	Jidi (毅帝 — Yìdì)	Vudzuns (武宗 — Wǔzōng)	Džende (正德 — Zhèngdé) 1506.-1521.	Džende
Džu Houdzuns (朱厚熜 — Zhū Hòuzǒng)	Sudi (肅帝 — Sùdì)	Šidzuns (世宗 — Shìzōng)	Dzjadzjins (嘉靖 — Jiājìng) 1522.-1566.	Dzjadzjins
Džu Dzaihou (朱載垕 — Zhū Zàihòu)	Džuandi (莊帝 — Zhuāngdì)	Mudzuns (穆宗 — Mùzōng)	Luncjins (隆慶 — Lóngqìng) 1567.-1572.	Luncjins
Džu Jidzjuņs (朱翊鈞 — Zhū Yìjūn)	Sjaņdi (莊帝 — 顯帝 Xiǎndì)	Šeņdzuns (神宗 — Shénzōng)	Vaņli (萬曆 — Wànlì) 1573.-1620.	Vaņli
Džu Čanluo (朱常洛 — Zhū Chángluò)	Džeņdi (貞帝 — Zhēndì)	Guandzuns (光宗 — Guāngzōng)	Taičans (泰昌 — Tàichāng) 1620.	Taičans
Džu Jousjao (朱由校 — Zhū Yóuxiào)	Džedi (悊帝 — Zhédì)	Sjidzuns (熹宗 — Xīzōng)	Tjaņcji (天啟 — Tiānqǐ) 1621.-1627.	Tjaņcji
Džu Joudzjaņs (朱由檢 — Zhū Yóujiǎn)	Džuanliemiņs (莊烈愍 — Zhuānglièmǐn)	Sidzuns (思宗 — Sīzōng)	Čundžeņs (崇禎 — Chóngzhēn) 1628.-1644.	Čundžeņs

Naņ (Dienvidu) Min dinastija (南明朝 — Nán Míng cháo)
1644.-1662. g.

vārds (姓名 — xìngmíng)	tempļa vārds (廟號 — miàohào)	valdīšanas devīze (年號 niánhào), tās gadi	vārds, ar kuru zināms visplašāk
Pēc varas zaudēšanas valsts ziemeļos, dienvidos (Nankinā) par imperatoru pasludināja imperatora radinieku Džu Jousunu. 1662. gadā Vu Saņgui, sagrāba varu Ķīnas dienvidrietumu provincēs, un lika nogalināt pēdējo Dienvidu Min dinastijas imperatoru.
Džu Jousuns (朱由崧 — Zhū Yóusōng)	Aņdzuns (安宗 — Ānzōng)	Hunguans (弘光 — Hóngguāng) 1644.-1645.	Fuvans (福王 — Fúwáng)
Džu Joudzjans (朱聿鍵 — Zhū Yóujiàn)	Šaodzuns (紹宗 — Shàozōng)	Lunvu (隆武 — Lóngwǔ) 1645.-1646.	Tanvans (唐王 — Tángwáng)
Džu Čanfans (朱常淓 — Zhū Chángfāng)	nav zināms	reģents Luvans (魯王臨國 — Lǔwánglínguó) 1645.	Luvans (潞王 — Lùwáng)
Džu Jihai (朱以海 — Zhū Yǐhǎi)	nav zināms	reģents Luvans (魯王臨國 — Lǔwánglínguó) 1645—1653.	Lu-vans (潞王 — Lùwáng)
Džu Juije (朱聿金粵 — Zhū Yùyuè)	nav zināms	Šaovu (紹武 — Shàowǔ) 1646.	Šaovu (紹武 — Shàowǔ)
Džu Joulan (朱由榔 — Zhū Yóuláng)	nav zināms	Junli (永曆 — Yǒnglì) 1646.-1662.	Guivans (桂王 Gùiwáng)

Skatīt arī

• Ķīnas dinastijas

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Minu dinastija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)