Mamajs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mamajs (labajā pusē) ar saviem karavīriem Kuļikovas kaujā 1380. gadā (17. gadsimta miniatūra).

Mamajs (ﻣﺎﻣﺎﻲ‎, tatāru: Мамай, ap 1335–1380) bija Zelta Ordas emīrs, kurš iekšējo karu laikā no 1361. gada valdīja vismaz 13 īslaicīgi ieceltu hanu vārdā, dzīves noslēgumā cīnoties pret hanu Tohtamišu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis aptuveni 1335. gadā, pēc 1355. gada Mamajs kļuva par Krimas un Melnās jūras ziemeļu piekrastes vietvaldi un apprecēja Zelta ordas hana Berdibeka meitu. 1357. gadā hans viņu iecēla Zelta Ordas bekliarbeka amatā, kura pienākumos ietilpa armijas vadība, ārlietas un augstākā tiesa. Bekliarbeka galvenā mītne atradās Dņepras lejtecē (mūsdienu Kahovkas ūdenskrātuves vietā).

Pēc tam, kad hans Kulpa 1359. gadā nogalināja hanu Berdibeku, Mamajs pieteica viņam karu. 1361. gada augustā viņš par Ordas valdnieku pasludināja hanu Abdullu no Batuīdu klana, ko neatzina Zelta ordas austrumu daļā (tagadējās Kazahstānas, Tatarstānas un Rietumsibīrijas teritorijā). Līdz 1366. gadam viņam izdevās pakļaut valsts rietumu daļu no Krimas līdz Volgas labajam krastam, ko sāka dēvēt par Mamaja ordu. 1363. gadā Mamajs piešķīra Maskavas kņazam Dmitrijam jarliku jeb tiesības ievākt nodokļus no citiem krievu kņaziem. Savstarpējo karu laikā 1363., 1367.-1368., un 1372.-1373. gadā Mamaja karaspēks ieņēma galvaspilsētu Saraju Berki.

Kad 1370. gada jūnijā nomira hans Abdulla, Mamajs par jauno hanu pasludināja astoņgadīgo Muhamedu Bulaku no Batuīdu dzimtas. 1370. gadā Mamajs atņēma Maskavas kņazam Dmitrijam jarliku un nodeva to Tveras kņazam Mihailam, taču 1371. gadā Dmitrijs personīgi ieradās pie Mamaja un no hana Muhameda Bulaka atguva jarliku. 1373. gadā Mamajs uzbruka Rjazaņai un 1378. gadā Ņižņijnovgorodai. 1374. gadā Mamajs atkal atņēma Maskavas kņazam Dmitrijam jarliku.

1377. gadā Samarkandas emīra Tamerlana atbalstītais hans Tohtamišs no Čingishana dzimtas uzsāka karu pret Mamaju. 1375. gadā Maskavas kņazs Dmitrijs atzina Tohtamišu par likumīgo Zelta ordas hanu. Kad 1380. gada aprīlī Tohtamišs ieņēma Azakas pilsētu, Mamajs noslēdza savienību ar Lietuvas dižkunigaiti Jagaili, bet 1380. gada septembrī zaudēja Kuļikovas kaujā kaujā pret Maskavas kņazu Dmitriju un izšķirošajā kaujā pret hanu Tohtamišu pie Kalkas upes.

Pēc sakāves Mamajs aizbēga uz Kafas (tagad Feodosija) pilsētu Krimā, kur viņu nogalināja pēc Tohtamiša pavēles. Viņa kapu esot atradis gleznotājs Ivans Aivazovskis.

Mamaja dēls Mansurs dienēja Lietuvas dižkunigaitijas armijā, viņa mazdēls tika kristīts Aleksandra vārdā un kļuva par kņazu Glinsku ciltstēvu. Mamaja pēctece Jeļena Glinska bija pirmā Krievijas cara Joana IV māte.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Гумилёв Л. Древняя Русь и Великая степь, 1989.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]