Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Latvijas Valsts vēstures arhīvs ir 1919. gadā Latvijas Republikā izveidota zinātniski pētnieciska iestāde, kurā tiek uzglabāti, pētīti, restaurēti, kataloģizēti un aprakstīti vēstures rakstītie avoti un dokumenti. Adrese: Slokas iela 16 Rīga.

Vēsture

Darbu uzsāka 1919. gada 1. septembrī Rīgas pilī kā Valsts vēsturiskais arhīvs — direktors Jānis Krodzinieks (Krīgers; 1851.-1924.). 191. gada 23. septembrī Ministru kabinets pieņēma „Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu“, saskaņā ar kuriem tas atradās Izglītības ministrijas pārziņā, savukārt VVA bija pakļauti visi valsts resoru, komunālo un kārtu iestāžu arhīvi. Valsts vēsturiskajā arhīvā bija jānodod visus dokumentus, kuriem bija kāda vēsturiska nozīme un kuri nebija nepieciešami konkrēto iestāžu tiešajā darbā — VVA uzdevums bija sakārtot esošos dokumentus kā arī atgūt Pirmā pasaules kara gados izvestos arhīvus. 1920. gada aprīlī arhīvā jau strādāja 15 arhivāri, darbvedis un 4 apkalpotāji, aizņēma Rīgas pilī 60 telpas, no kurām 57 bija izvietoti arhīva fondi. 1924. gada 7. novembrī izsludināja „Likumu par Valsts vēsturisko arhīvu“ un to pārdēvēja par Latvijas Valsts arhīvu, atbrīvoja no citu arhīvu uzraudzīšanas (šo pienākumu uzdodot Pieminekļu valdei), definēja iesaistīšanos zinātniskajā darbā. Kopš šī gada arhīva direktors bija Jānis Bērziņš (1883—1941). 1927. gadā LVA Rīgas pilī aizņēma 82 telpas, kurās glabājās ap 500 000 arhivāliju.

1931. gadā (janvāris-jūnijs) LVA pārcēlās uz bijušo Rīgas pilsētas lombarda ēku Slokas ielā 16 (nams būvēts 1913. gadā, arhitekts Vilhelms Reslers). 1932. gada 1. jūnijā izsludināja labojumus Likumā par Valsts arhīvu, saskaņā ar kuriem tajā bija jānodod ne tikai valsts iestāžu, bet arī pašvaldību un sabiedrisko organizāciju dokumentu krājumi. No 1936. līdz 1939. gadam LVA ēkai uzcēla 5 stāvu jaunu piebūvi, bet 1939. gadā piešķīra papildus telpas Rundāles pilī, kur izvietoja Valsts kontroles un Valsts statistikas pārvaldes arhīvus. 1939. gadā īstenoja restrukturizāciju, izveidojot nodaļas pēc tematiskā principa: Lauku pašvaldību, Skolas un baznīcas, Kārtu un pilsētas pašpārvaldes, Biedrības un saimniecības, Finanšu un policijas, Guberņu administrācijas un tiesu iestāžu, Karšu un plānu, Latgales dokumentu un Ekonomiskā nodaļa. 1939. gadā LVA strādāja: direktors, vecākais arhivārs, 3 jaunākie arhivāri, 11 arhivāra palīgi, 2 otrās šķiras arhivāra palīgi, mašīnrakstītāja-svešvalodu pratēja, kurjers, kurinātājs, 8 apkalpotāji un sētnieks; papildus tika nodarbināti arī t.s. inteliģentie bezdarbnieki un rezerves darbinieki, kuriem algu maksāja Tautas labklājības ministrija.

Pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Latvijas PSR Tautas Komisāru padome 1940. gada 22. augustā pieņēma lēmumu par arhīvu reorganizāciju. 1. septembrī Latvijas Valsts arhīvu pārdēvēja par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu un tas pārgāja Iekšlietu Tautas komisariāta pakļautībā, par arhīva direktoru iecēla Ansi Kadiķi. 1941. gada 29. martā izdotais nolikums noteica, ka visi Latvijas PSR arhīvi ir pakļauti PSRS Galvenajai arhīvu pārvaldei, tika reorganizēta arī arhīva iekšējā struktūra, izveidojot 5 nodaļas: Slepeno, Kara, Kultūras un sadzīves, Tautsaimniecības, Administratīvo un tiesu iestāžu fondu nodaļa. 1941. gada jūnijā, kad Latvijas teritorijā ienāca Trešā reiha armija, nelielu daļu arhīva fondu izveda uz Orenburgu (Čkalovu). Vācu okupācijas apstākļos arhīvs — ar nosaukumu Valsts arhīvs, — turpināja darbu Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas pakļautībā. VA direktors šajā laikā bija Kārlis Mīlenbahs, savukārt arhīvam nu bija tikai 2 nodaļas: Vēsturiskā nodaļa (pārzināja dokumentus līdz 1918. gadam) un Otrā nodaļa, kura pārzināja starpkaru laika dokumentus. 1944. gada pavasarī lielu daļu VA fondu izveda uz Ēdoles pili, bet no turienes rudenī uz Opavu (Čehijā).

1945. gada pavasarī par arhīva — atkal LPSR Centrālais Valsts arhīvs, — direktoru atkal kļuva apakšpulkvedis A. Kadiķis, no 1946. līdz 1950. gadam — Boriss Pekers, 1950.-1951. gados — Jānis Blaums, 1951.-1953. gados — A. Kadiķis, 1954.-1957. gados — Kārlis Kacens, 1957.-1961. gados — Nikolajs Žaugro. Arhīvam izveidoja jaunu struktūru: Slepeno fondu, Padomju fondu, Tautsaimniecības fondu, Administratīvo un tiesu iestāžu fondu, Kultūras un sadzīves fondu, Kara fondu nodaļu, Kinofotodokumentu nodaļu, Mikrofoto laboratoriju, Restaurācijas laboratoriju, Iesiešanas dabnīcu, Zinātnisko publikāciju nodaļu, Izmantošanas grupu, Metodisko kabinetu, Zinātnisko uzziņu literatūras nodaļu, Izziņu nodaļu un Uzskaites nodaļu. Arhīvs bija pakļauts LPSR Iekšlietu ministrijai, bet tā vadība atradās iekšlietu dienesta virsnieku uzraudzībā.

1962. gadā to pārdēvēja par LPSR Centrālo Valsts vēstures arhīvu (šajā laika no arhīva tika atdalīti fondi, veidojot jaunus, šauri specializētus arhīvus: Centrālo Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvu, LPSR Centrālo Valsts kinofotodokumentu arhīvu). Arhīvs sāka izdot dokumentu krājumus, rīkot izstādes. 1960. gados arhīvā strādāja 72 cilvēki (43 zinātniskie, 22 — tehniskie, 11 — apkalpojošie darbinieki), raksturīga arī bieža direktoru maiņa: par arhīva vadītājiem parasti iecēla cilvēkus ar lielu komunistiskās partijas biedra stāžu, nevis profesionālajām zināšanām. 9% arhīva laika budžeta 1980. gadā izlietoja zinātniskās pētniecības un metodiskajam darbam, 5,3% — publikācijām, 6,7% — dokumentu izmantošanai, 37% — zinātnisko uzziņu aparāta veidošanai, 4,5% — arhīva komplektēšanai un dokumentu vērtības ekspertīzei, 14,9% — dokumentu saglabāšanai, 22,6% — darba organizēšanai un darbam ar kadriem. Darbojās 3 lasītavas, kuras apmeklēja vidēji 239 lasītāji 2772 reizes gadā. Kaut arī uz iesniegumiem, kas rakstīti latviešu valodā, atbildēja latviski, un arī lielākā daļa darbinieku bija latvieši, arhīva darba valoda bija krievu valoda — no veidlapām līdz gada plāniem un atskaitēm. 1980. gadā pirmo reizi, gan krievu valodā, tika izdota arhīva fondu rādītāja 1. daļa (dokumentu katalogs par laiku no 1220. līdz 1918. gadam).

Tika atgūti daudzi dokumentu krājumi, kas savulaik tika no Latvijas izvesti, piemēram, 1971. gadā atguva 1919. gadā uz Vāciju izvesto Kurzemes Zemes arhīvu (ap 3 t nesistematizētu dokumentu no XIV gs. latīņu, vācu, franču, senkrievu, poļu, zviedru u.c. valodās, ko bija jāizpēta un jāsakārto — darbu pabeidza 1986. gadā).

1980. gadu beigās arhīva iekšējo struktūru veidoja 7 nodaļas: Dokumentu saglabāšanas nodaļa, Valsts uzskaites un dokumentu zinātnisko uzziņu aparāta nodaļa, Specfondu nodaļa, Dokumentu izmantošanas nodaļa, Dokumentu publikāciju nodaļa, Plānošanas un organizatoriski metodiskā darba nodaļa (143 darbinieki). 1991. gadā arhīvu pārdēvēja par Latvijas Valsts vēstures arhīvu.

Literatūra

• Latvijas Valsts vēstures arhīvs. — Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1999. ISBN 9984-9184-3-2
• Иванов А. С. «Moscowitica-Ruthenica» в латвийском государственном историческом архиве: история формирования комплекса, состав и введение в научный оборот. // Древняя Русь. Вопросы медиевистики. 2004. № 3(17). С. 47—54. (krieviski)

Ārējās saites

• Latvijas Valsts vēstures arhīvs Arhivēts 2008. gada 18. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• LVVA projekts "Raduraksti" Arhivēts 2008. gada 4. novembrī, Wayback Machine vietnē.