Rezerves latviešu strēlnieku pulks

Rezerves latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki un virsnieki studentu korporācijas Lettonia dārzā. No kreisās otrā rindā pie galda trešais sēž bataljona komandieris kapteinis Kārlis Cināts, pa labi no viņa komandiera vietnieks kapteinis Ģederts Teodors Biernis (Tērbatā, 1916. gada jūnijā).

Rezerves latviešu strēlnieku pulka karavīri Strenčos 1917. gada 1. maijā ar sarkanbaltsarkano karogu krāsu attiecībā 2:1:2 un uzrakstu "Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtās cīņas veikt!".

Rezerves latviešu strēlnieku pulka strēlnieki 1917. gada vasarā.

Rezerves latviešu strēlnieku pulks bija latviešu strēlnieku bruņots formējums 2. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā.

Bataljona izveide

Bataljonu izveidoja 1915. gada oktobrī Mīlgrāvī no 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona rezerves rotām. Kad 1915. gada 21. oktobrī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons devās uz fronti, rezerves rotas pārcēla uz Tērbatu. Topošā bataljona pirmais komandieris bija kapteinis Kārlis Cināts, bataljona adjutanta pienākumus pildīja praporščiks Kārlis Švēde. Bataljona ārsts bija A. Bukonts. Īsā laikā bataljons tika izveidots četru rotu stiprumā, bija arī vairākas mācību komandas: jātniek—spridzinātāju, sakarnieku, ložmetējnieku.

Darbība

Rezerves bataljona pastāvīgais sastāvs komplektējās no virsniekiem un instruktoriem, kuru uzdevums bija sagatavot karavīrus divu līdz trīs mēnešu laikā, lai pēc apmācību beigšanas tos varētu sūtīt uz fronti. Maiņas sastāvs bija karavīri, kuri pēc saīsinātās mācību programmas apgūšanas bija kaujas spējīgi, lai pildītu karavīra pienākumus. Pēc apmācībām maiņas sastāvs (maršrotas) tika pārbaudītas, un, ja sagatavotības līmenis neatbilda standartam, tad maršrotas sūtīšanu uz fronti atlika. Tā tas notika ar 10. rotu, kuru papildus vēl apmācīja vienu mēnesi. Bataljonā apmācīja ne tikai kareivjus, bet arī speciālistus dažādām komandām. Tika arī atlasīti labākie karavīri, kurus nosūtīja uz virsnieku skolu. Rezerves bataljons papildus karavīru apmācībai Tērbatas pilsētā pildīja arī garnizona un sardzes pienākumus. Rezerves bataljonam bija savs orķestris, kuru vadīja kapelmeistars Artūrs Bobkovics, orķestris aktīvi piedalījās pilsētas kultūras pasākumos, sniedzot neskaitāmus koncertus. Bataljonam bija arī sava dramatiskā grupa un koris. 1916. gada 8. augustā bataljonu sāka komandēt pulkvedis Kārlis Gopers, 27. augustā latviešu strēlnieku rezerves bataljonu pārvietoja uz Valmieras apkārtni, kur to izvietoja apkārtnes sabiedriskajās ēkās un muižās:

• štābs Valmieras latviešu biedrības namā.
• 1. rota ar attiecīgām papildu rotām izvietojās Valmieras pagasta krogā un skolā pie Silupītes
• 2. rota Mujānos,
• 3. rota Valmiermuižas ēkās,
• 4. un instruktoru rotas Kokmuižas ēkās,
• 5. un 6. rotas Smiltenes muižā,
• 7. rota Trikātas muižā ar apkārtējām pusmuižiņām,
• 8. rota Jaunvāles un Dutkas muižās,
• sakaru un ložmetēju komandas Vec- un Jaunbrenguļos.

Sapulcēšanās punkts bija Vagaļu mājās, netālu no stacijas, maizes ceptuve — Valmieras dzirnavās. Vienā no Kokmuižas ēkām ierīkoja lazareti. Valmieras kultūras namā 1917. gada 22. janvārī pulka orķestris atskaņoja P. Čaikovska svinīgo uvertīru "1812. gads".

Sastāvs

Skaitliskais sastāvs bataljonā bija mainīgs. 1915. gada oktobra beigās rezerves bataljonā Tērbatā bija 2227 karavīri, 1915. gada 1. novembrī bataljons sastāvēja no astoņām rotām, 1916. gada janvāra vidū bija izveidotas jau 12 rotas. Bataljona vienības bija novietotas dažādās Tērbatas pilsētas daļās, gan kazarmās, gan pilsētas un privātās ēkās.

1916. gada novembra sākumā Valmieras apkārtnē bataljonā atradās 1500 karavīru un 300 virsnieku. Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 19. decembrī izveidoja Rezerves pulku ar 16 rotām un iekļāva 2. Latviešu strēlnieku brigādē. Decembrī par Rezerves pulka komandieri iecēla pulkvedi Jāni Franci.

Komandieri

• kapteinis Kārlis Cināts (no 1915. gada oktobra),
• pulkvedis Kārlis Goppers (no 21.8.1916.),
• pukvedis Jānis Francis (no 16.2.1917.).

Likvidācija

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī Rezerves latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Padomju Krievijas valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Skatīt arī

• 2. Latviešu strēlnieku brigāde