Latvijas Neredzīgo biedrība
 | |
 Latvijas Neredzīgo biedrības ēka | |
| Atrašanās vieta | Rīga |
|---|---|
| Mājaslapa | www.lnbiedriba.lv |
Latvijas Neredzīgo biedrība (LNB) ir organizācija, kas pārstāv Latvijas neredzīgo un vājredzīgo cilvēku intereses valsts, pašvaldību un citās institūcijās, nepieciešamības gadījumā sadarbojoties ar citām nevalstiskajām organizācijām. Atrodas Rīgā, Pāles ielā 14/1.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]LNB dibināta 1926. gada 16. jūnijā kā Latvijas Neredzīgo savienība (1940—1946).
PSRS periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1946. gada līdz 1991. gadam saucās LPSR Neredzīgo Biedrība. Pēckara Padomju Savienībā neredzīgos atbrīvoja no nodokļiem, un Rīgas neredzīgo mācību ražošanas uzņēmums, pateicoties tam, nopelnīja tik daudz, ka pats par savu naudu varēja Juglā uzcelt deviņas daudzstāvu dzīvojamās mājas un trīs uzņēmuma ražošanas korpusus. Par neredzīgo līdzekļiem tapa sanatorija Jaundubultos, daļēji Jaunķemeru sanatorija "Latvija". 12. poliklīnikai Juglā neredzīgo organizācijas pirka aparatūru un Gaiļezerā uzturēja redzes saglabāšanas centru.[1]
Padomju laikā katrā neredzīgo ražotnē bija viens sevišķi izdevīgs ražošanas veids, galvenokārt elektrotehnika, kuram gan izejvielas, gan noieta tirgus bija Krievijā. Peļņa no elektrotehnikas ražošanas deva iespēju uzturēt daudzus cehus un nodaļas, kas strādāja ar zaudējumiem.[1]
1990. gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Taču kopš 1992. gada, kad Latvijas rublis tika atdalīts no Krievijas rubļa, lai apturētu inflāciju, Krievijas rubļa kurss pastāvīgi kritās. Kad tas sasniedza attiecību 1:3, Rīgas neredzīgo uzņēmums ar to zaudēja 60 miljonus rubļu un bija spiests pārdot jaunceltni, kurā nākotnē cerēja izveidot neredzīgo rehabilitācijas centru, lai samaksātu algas darbiniekiem. Krievijai Latvijas elektropreces par šādu cenu vairs nebija vajadzīgas, pašmāju vajadzībām saražotās sukas un otas arī vairs nepirka. Un visbeidzot, kopš 1992. gada valsts no invalīdu uzņēmumiem iekasēja nodokļus un pašvaldības — zemes nodokli. Ar to Latvija atšķīrās ne tikai no rietumvalstīm, bet arī no Lietuvas, Igaunijas un NVS.[1]
Ja uz 1990. gada 31. decembrī Rīgas neredzīgo ražotnē strādāja 850 pirmās un otrās grupas invalīdu, tad 1991. gadā sākās masveidīga neredzīgo atbrīvošana no darba. 1992. gada novembrī Rīgas ražotnē palika tikai 200 neredzīgo, 1993. gada sākumā darbs tajā bija mazliet vairāk nekā 100 cilvēkiem un jau februārī tika sagatavota pavēle par vēl 40 neredzīgo atbrīvošanu. Liepājas neredzīgo ražotne apturēja darbu, nebija zināms, cik ilgi vēl spēs pastāvēt Daugavpils uzņēmums. Cēsu ražotne turpināja darbu, pateicoties Muitas departamentam, kas uzlika augstu ievedmuitu Odesā ražotajiem metāla vāciņiem un tādēļ Latvijā pircēji turpināja pirkt tos vāciņus, ko ražojuši Cēsu invalīdi.[1]
Kopš 1992. gada Latvijas Neredzīgo savienība pārveidota uz Latvijas Neredzīgo biedrību. Palikušās ražotnēs darbs tika nodrošīnats tikai veseliem cilvēkiem.[1] Tika pieņemta likumdošana, ka pašvaldībām obligāti jānodrošina invalīdus ar darbu, par nepakļaušanos tika paredzēts sods 24 minimālo mēnešalgu gadā apmērā. Bet šādu likumu realizēt apstākļos, kad tautsaimniecībā valdīja haoss, nebija iespējams. Invalīdu darbavietām nepieciešams speciāls iekārtojums, kura parastajos uzņēmumos nebija, kamēr līdzšinējos invalīdu uzņēmumos darbavietas bija tehnoloģiski nodrošinātas atbilstoši katra cilvēka spējām.[1]
Mūsdienas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas Neredzīgo biedrība darbojas saskaņā ar Statūtiem, kas reģistrēti Uzņēmumu reģistrā 1998. gada 19. martā (nr. 000800400). LNB apvieno cilvēkus ar nopietniem redzes traucējumiem. LNB darbojas Latvijas pilsētās un laukos.
Organizācija sniedz palīdzību saviem biedriem rehabilitācijas un sociālo jautājumu risināšanā, aizstāvot viņu intereses valsts un pašvaldību iestādēs, informējot sabiedrību par redzes invalīdu problēmām un iespējām. LNB izstrādā un realizē vispusīgas rehabilitācijas programmas, veicinot redzes invalīdu profesionālo apmācību viņu veselībai un spējām atbilstošos arodos, redzes zudumu kompensējošo palīgierīču — tiflotehnikas piejamību, izdod žurnālu "Rosme" redzīgo un Braila rakstā, organizē labdarības pasākumus, atbalsta Neredzīgo bibliotēkas, Strazdumuižas neredzīgo un vājredzīgo bērnu internātskolas, Latvijas Neredzīgo sporta savienības organizētos u.c. pasākumus[2].
Mērķis un uzdevumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- panākt personu ar redzes zudumu integrāciju sabiedrībā.
- apzināt un iesaistīt biedrībā personas ar pilnīgu vai daļēju redzes zudumu un nodrošināt viņu interešu aizstāvību.
- sekmēt personu ar redzes zudumu izglītību, kultūru, sportu, sociālo rehabilitāciju, arodapmācību, nodarbinātību un apgādi ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, kā arī vides un informācijas pieejamību.
Struktūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]LNB ir 12 teritoriālās organizācijas, kas kopā ar savām vietējām organizācijām praktiski nodrošina biedrības darbību Latvijas pilsētās un laukos, sniedzot palīdzību saviem biedriem rehabilitācijas un sociālo jautājumu risināšanā, aizstāvot viņu intereses valsts un pašvaldību iestādēs, informējot sabiedrību par redzes invalīdu problēmām un iespējām. LNB vadības institūcija ir Centrālā valde. 2012. gada 16. augustā notika 18. LNB kongress, kas tiek sasaukts reizi 5 gados. Kongress ievēlēja jaunu Centrālo valdi, par tās priekšsēdātāju tika ievēlēta Svetlana Sproģe.
Viena no lielākajām LNB teritoriālajām organizācijām ir Rīgas pilsētas organizācija, kas apvieno 650 biedrus. Organizācijas priekšsēdētāja ir Sarma Pārstrauta.
SIA "LNB Rehabilitācijas centrs" un tā 11 teritoriālie rehabilitācijas dienas centri visā Latvijā piedāvā apgūt iemaņas darbā ar datortehniku, izmantojot Braila displeju, runas sintēzes un palielinošās programmas. Braila raksta apgūšanu, rehabilitācijas un profesionālās apmācības iespējas redzes invalīdiem.
LNB Informācijas dienests "Brailinform", izveidots 1993. gada 16. jūnijā, reizi mēnesī izdod žurnālu "Rosme" un citus informatīvos materiālus redzīgo un Braila rakstā par sabiedriskās dzīves aktualitātēm.
LNB Sabiedriskais vēstures muzejs, atklāts 1986. gada 1. novembrī, uzkrāj un glabā dokumentus par redzes invalīdu vēsturiskiem notikumiem[3]. Muzejā svākts plašs dokumentu klāsts par neredzīgo amatniecības vēsturi, biedrības dibināšanas un darbības dokumentiem.
Iestāšanās LNB
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai kļūtu par Latvijas Neredzīgo biedrības biedru, jāgriežas tuvākajā LNB vietējā vai teritoriālajā organizācijā. Nepieciešams personas rakstisks iesniegums (1. un 2. grupas redzes invalīdiem — arī VDEĀK (Valsts Darba ekspertīzes ārstu komisijas) uzziņas noraksts par redzes invaliditāti). LNB uzņem no 16 gadu vecuma[2].
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Avoti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Neredzīgo biedrībai 75. [Rīga] : [b.i.], [b.g.]. 48 lpp.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Solvita Smiļģe. «Invalīdi grib darbu, nevis pabalstus». www.periodika.lv. Diena, Nr.22, 1993-02-03. Skatīts: 2023-06-02.
- ↑ 2,0 2,1 «LATVIJAS NEREDZĪGO BiEDRĪBA (LNB)».
- ↑ «LNB Struktūra».