Pāriet uz saturu

Latvijas kino

Vikipēdijas lapa

Latvijas kino ietver dažādu žanru filmas, kas ir radītas Latvijas vai bijušās Latvijas PSR robežās, vai kuras ir veidojuši latvieši. Par Latvijas kino pirmsākumu uzskata 1910. gadu, kad tika uzņemta pirmā dokumentālā īsfilma.[1] 1896. gada 28. maijā Rīgā tika rādīts pirmais kino seanss Latvijā.[2] Kopš 1914. gada gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās ir kinoteātri, kuros rāda ziņu izlaidumus, dokumentālās filmas un ārzemju filmas.

Lielākā kinostudija Latvijā bija Rīgas Kinostudija. Augstākais apbalvojums Latvijas kino nozarē ir "Lielais Kristaps".

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Pirmais kino demonstrējums Rīgā notika 1896. gadā Solomonska cirka ēkā. Pirmo publisko kinoteātri The Royal Vio Rīgā uzcēla 1907. gadā. Tā zālē varēja sanākt 888 skatītāji, bet balkonā vēl 312.

Latvijas kino aizsākās 1910. gadā ar pirmo dokumentālo filmu, ko uzņēma latviešu operators Aleksandrs Stanke. Tika nofilmēta Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā un Pētera I pieminekļa atklāšana Rīgas centrā. No 1913. gada sāka filmēt arī mākslas filmas.

Pēc valsts izveidošanas

[labot | labot pirmkodu]

1930. gadā Latvijā bija 85 kinoteātri, tostarp Rīgā — 31. Pirmās latviešu pilnmetrāžas spēlfilmas "Lāčplēsis", kuras režisors ir Aleksandrs Rusteiķis, pirmizrāde notika 1930. gadā. 1939. gadā Vilis Jānis Lapenieks uzņēma skaņu filmu "Zvejnieka dēls",[3] kas tiek uzskatīta par latviešu kino klasiku un noslēdz neatkarīgās Latvijas kino laikmetu pirms Otrā pasaules kara sākuma.

Otrā pasaules kara pariods

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas padomju okupācijas 1940. gadā Lapenieks emigrēja, un pēc kara beigām viņa dēls Vilis Lapenieks uzsāka savu kinorežisora ​​karjeru ārzemēs, kur ieguva starptautisku atzinību kā vairāk nekā 63 filmu kinooperators.[4]

1940. gadā nodibināja Hronikāli dokumentālo filmu studiju un Rīgas Mākslas filmu kinostudiju, kuras pirmā spēlfilma bija "Kaugurieši" (1941).

Vācu okupācijas laikā filmu ražošana ar visiem palikušajiem īpašumiem un daļu darbiniekiem pārgāja Ostlandē izveidotās Ostland Film G. m.b. H. Rīgas nozares pārziņā. 1942. gadā režisors Konstantīns Tumils-Tumilovičs šajā studijā uzņēma propagandas filmu "Sarkanā migla" par 1940. gada notikumiem Latvijā. 1943. gadā no Ostland Film atdalīja atsevišķu filmu ražošanas struktūru "Rīgas Filma".

Padomju Savienības periods

[labot | labot pirmkodu]

Padomju varas pirmajās desmitgadēs filmu veidotāji Latvijā galvenokārt ieradās no Padomju Krievijas un veidoja propagandas filmas, lai attēlotu sociālisma uzvaru.

Ar Padomju Sociālistisko Republiku savienības Ministru padomes 1948. gada 10. augusta lēmumu Nr.3054 un PSRS Kinematogrāfijas ministrijas 1948. gada 17. augusta pavēli Nr.210/M Rīgas mākslas filmu studiju apvienoja ar Hronikāli dokumentālo filmu studiju, izveidojot Rīgas mākslas un Hronikāli dokumentālo filmu studiju, kuru 1958. gadā pārdēvēja par Rīgas Kinostudiju.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā sākās liberālāks periods Padomju Savienības kultūrpolitikā. Kino veidotāji sāka baudīt lielāku māksliniecisko kontroli; vienlaikus finansējumu nodrošināja Padomju Savienības Valsts kinematogrāfijas komiteja Maskavā. Valsts cenzūras iestāde "Glavļits" un PSKP Kultūras departaments kontrolēja filmu izdošanu.[1]

Pirmajām veidotajām latviešu spēlfilmām joprojām bija jāatbilst padomju režīma ideoloģiskajām prasībām, kuras spilgti ataino Pāvela Armanda režisētā filma "Latviešu strēlnieka stāsts" (1958) un Aleksandra Leimaņa režisētā filma ""Tobago" maina kursu" (1965).

1963. gadā noslēdzās 1890 kvadrātmetru lielās Rīgas Kinostudijas kompleksa būvniecība.[2]

1970. gados Aleksandrs Leimanis un Gunārs Piesis uzfilmēja virkni vēsturisku piedzīvojumu filmu. Pieša režisētā filma "Pūt, vējiņi" (1973) balstīta uz Raiņa lugas motīviem. "Nāves ēnā" (1971) veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles motīviem. Viena no tā laika populārākajām filmām ir Jāņa Streiča režisētā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981), kas ir viegla parodija par padomju sistēmu.[1]

Dokumentālo filmu režisora Jura Podnieka pirmā filma "Šūpulis" (1977) ieguva balvu Leipcigas DOK festivālā. 1981. gadā viņa filma "Brāļi Kokari" (1978) ieguva pirmo vietu Kijivas Jaunatnes festivālā. Viņa filma "Strēlnieku zvaigznājs" (1982) ieguva godalgas 17. Vissavienības kinofestivālā Ļeņingradā un Latvijas Komjaunatnes balvu. Šī filma Podniekam sniedza plašu atzinību Padomju Savienībā, bet starptautisku atzinību viņš ieguva pateicoties filmai "Vai viegli būt jaunam?". Filma ar dialogiem gan latviešu, gan krievu valodā bija padomju jaunatnes izpēte. Padomju Savienībai sabrūkot, Podnieks sadarbojās ar Lielbritānijas televīziju, lai sniegtu tiešu ieskatu notikumos Padomju Savienībā. Trīs gadu laikā Podnieks uzfilmēja piecu sēriju dokumentālo ciklu "Sveiks, vai tu mūs dzirdi?". Vēlāk Podnieks filmēja filmas, kas bija veltītas nacionālās identitātes pieaugumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Viņa filma "Dzimtene" ir stāsts par tautas festivāliem šajās valstīs, kad nacionālās dziesmas, kuras padomju režīms 50 gadus bija aizliedzis, dziedāja kori. Filmējot šīs filmas turpinājumu 1991. gada janvārī, Podnieks un filmēšanas grupa nonāca OMON apšaudē Rīgā, kad padomju spēki mēģināja veikt valsts apvērsumu. Apšaudes laikā nošāva operatoru Andri Slapiņu un nāvējoši ievainoja Gvido Zvaigzni.[5] Uzfilmēto materiālu pievienoja kā pielikumu filmai "Dzimtene", bet vēlāk tas kļuva par ievadu šīs filmas pārstrādātajai versijai. Četras Podnieka filmas saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā "Labākā dokumentālā filma".

Citi ievērojamākie šī perioda latviešu režisori ir Aivars Freimanis un Rolands Kalniņš. Lielu atpazīstamību un popularitāti ieguva aktieri Eduards Pāvuls, Lilita Ozoliņa, Gunārs Cilinskis un Kārlis Sebris.

Neatkarības atjaunošana

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā veiksmīgākie Latvijas filmu veidotāji ir Jānis Streičs, kurš 1994. gadā saņēma Čikāgas Starptautiskā bērnu filmu festivāla Bērnu tiesību balvu par filmu "Cilvēka bērns" (1991);[6] Varis Brasla, kura filma "Ziemassvētku jampadracis" (1996) ieguva Bērnu filmu balvu Vircburgas Starptautiskajā filmu nedēļas nogalē un Bērnu žūrijas balvu Čikāgas Starptautiskajā bērnu filmu festivālā;[7] Aivars Freimanis, kuru nominēja Starptautiskajai neatkarīgo filmu balvai Manheimas-Heidelbergas Starptautiskajā kinofestivālā;[8] Una Celma 2001. gadā saņēma Upsālas Starptautiskajā īsfilmu festivāla Goda rakstu;[9] Viesturs Kairišs, kura kā režisora debijas spēlfilma "Pa ceļam aizejot" (2001) ieguva Žūrijas balvu Reindensas kinofestivālā 2002. gadā;[10] un Laila Pakalniņa, vairāku kinobalvu ieguvēja, Zelta lāča nominante Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā par filmu "Ūdens" (2006).[11]

2024. gadā Ginta Zilbaloža režisētā animācijas filmu "Straume", kas stāsta par kaķi, kurš kopā ar citiem dzīvniekiem cenšas izdzīvot šķietami postapokaliptiskā pasaulē, pakāpeniski paaugstinoties ūdens līmenim. Filma guva starptautisku atzinību un pārspēja vairākus Latvijas filmu kases ieņēmumu rekordus, kļūstot par visvairāk skatīto filmu Latvijas kino vēsturē un pasaulē nopelnot vairāk nekā 50 miljonus eiro.[12] "Straume" saņēma vairākas animācijas filmu balvas, tostarp Zelta globusa balvu kategorijā "Labākā animācijas filma",[13] kā arī Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā "Labākā animācijas filma". Vēl filmu nominēja arī kategorijā "Labākā starptautiskā spēlfilma", tādējādi tā ir pirmā Latvijas filmu, kas nominēta un apbalvota Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.[14]

2008. gadā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu sākta Latvijas kinofilmu digitalizēšana un restaurēšana. Par pirmo restaurējamo filmu izvēlēta Jāņa Streiča "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". 2011. gadā noslēgta restaurēšanas otrā kārta, Dānijas uzņēmumam Nordisk film pavisam restaurējot 12 spēlfilmas un 9 animācijas filmas.[15][16] Pēc tam filmu restaurēšanā piesaistīta Latvijas studija Lokomotīve.[17]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 Culture And Customs of the Baltic States By Kevin O'Connor
  2. 1 2 «The most important dates in the film history of Latvia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2019. gada 11. septembrī.
  3. ↑ Latviešu kino vēsture
  4. ↑ Vilis Lapenieks vietnē IMDB
  5. ↑ «"Keep Filming" City Paper». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2013-05-08.
  6. ↑ Jāņa Streiča apbalvojumi vietnē IMDB
  7. ↑ Vara Braslas apbalvojumi vietnē IMDB
  8. ↑ Aivara Freimaņa apbalvojumi vietnē IMDB
  9. ↑ Unas Celmas apbalvojumi vietnē IMDB
  10. ↑ Viestura Kairiša apbalvojumi vietnē IMDB
  11. ↑ Lailas Pakalniņas apbalvojumi vietnē IMDB
  12. ↑ Jamie Lang. «‘Flow’ Continues Its Historic Box Office Run, Passing €50 Million Milestone (EXCLUSIVE)». Variety (angļu), 2025-06-06. Skatīts: 2025-06-14.
  13. ↑ «Filma «Straume» saņem «Zelta globusu» kā labākā animācijas filma». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-01-06.
  14. ↑ Eliana Dockterman. «The 2025 Oscar Winners Who Made History». Time, 2025. gada 2. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025. gada 3. marts.
  15. ↑ Pabeigti lielākie Latvijas filmu restaurācijas darbi. Ir. 2011. gada 22. augusts. Atjaunināts: 2017. gada 29. janvārī.[novecojusi saite]
  16. ↑ «Pabeigta Latvijas filmu klasikas restaurācijas otrā kārta». Delfi. 2011. gada 22. augusts. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.
  17. ↑ «Notraust putekļus no filmas: Kā atdzimst latviešu kino zelta fonds». Lsm.lv. 2017. gada 28. janvāris. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_kino&oldid=4369695"