Zvejnieka dēls (1939. gada filma)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par kinofilmu. Par 1957. gada kinofilmu skatīt rakstu Zvejnieka dēls (1957. gada filma).
Zvejnieka dēls
Filma Zvejnieka dēls (1939).jpg
Žanrs Drāma
Režisors Vilis Jānis Lapenieks
Scenārija autors Vilis Jānis Lapenieks
Galvenajās
lomās
Pēteris Lūcis
Ņina Melbārde
Mūzika Jānis Mediņš
Operators Alfrēds Polis
Studija S.L.M. (Latvijas Republikas
Sabiedrisko lietu ministrijas
Sabiedriski-kulturālā departamenta
Filmu nozare)
Izdošana 1940.
Ilgums 115 minūtes
Valsts Flag of Latvia.svg Latvija
Valoda latviešu
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

"Zvejnieka dēls" ir 1939. gadā uzņemta Latvijas pilnmetrāžas filma (115 minūtes), kuras pirmizrāde notika neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gada janvārī. Filmas režisors bija Vilis Jānis Lapenieks un tā filmēta pēc Viļa Lāča tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Filmas uzņemšanu organizēja LR Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski-kulturālā departamenta Filmu nozares darbinieki.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecā zvejnieka Kļavas dēls Oskars vairs negrib vairs pakļauties ne tēva diktātam, ne veciem ieradumiem – viņš sapņo par lieliem, jauniem tīkliem, leduspagrabu un visu zvejnieku neatkarību no zivju uzpircēja Garozas. Sākumā gan Oskara plāniem neviens netic, izņemot dzīvespriecīgo dēkaini Fredi, un tieši ar viņa palīdzību Oskars uzbūvē jauno murdu, izcīnot veco zvejnieku atzinību. Filmas stāstā ir arī mīlestība un nodevība, kolorīti zvejniekciema tipāži un tautiskas ziņģes, kas vēlāk folklorizējušās.[1]

Lomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmēšanas grupa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas "Zvejnieka dēls" plakāts.
  • Režisors un scenārija autors - Vilis Jānis Lapenieks
  • Operators - Alfrēds Polis
  • Mākslinieks - Artūrs Cimermanis
  • Mūzikas autors - prof. Jānis Mediņš
  • Administrators - Eduards Žebrovskis

Interesanti fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Filmēšana 1939. gadā notika Lapmežciemā, Ragaciemā, Plieņciemā, Garciemā, Buļļu ciemā, Nīcā un Papē [2]. Filmēšanas laikā Polijā sākās Otrais pasaules karš un Kurzemē tika izveidotas PSRS karabāzes.
  • 1940. gada ziemā Rīgā, pie kinoteātra "Splendid Palace", kur demonstrēja jauno filmu, veidojās garas rindas, divos mēnešos visā Latvijā filmu noskatījās ap 250 000 skatītāju.
  • Filma tika izrādīta arī Lietuvā un Igaunijā.
  • Filmas mūzikas ieskaņošanā piedalījās Teodora Reitera koris, dubultkvartets "Tēvija", Radiofona orķestris un 4. Valmieras kājnieku pulka pūtēju orķestris.
  • Atmiņas par filmu pēc Otrā Pasaules kara okupētajā Latvijā bija tik noturīgas, ka LPSR valdība 1957. gadā lika uzņemt jaunu tās variantu, lai aizstātu "buržuāzisko" filmas variantu.
  • Abu komisko personāžu — Džima un Bundžas — atveidotājiem Harijam Avenam un Arnoldam Mīlbretam 1957. gadā atkal nācās iejusties tajās pašās lomās.
  • Vecā Kļavas lomu tēloja Ēvalds Valters, kas vēlāk tēloja daudzas vecu vīru lomas un mūža noslēgumā kļuva par vecāko aktīvo Latvijas aktieri.
  • Anitas lomas atveidotāja Ņina Melbārde (1912-2008) bija tajā laikā populāra Nacionālā teātra aktrise, kas bija tēlojusi Mirdzas lomu Aspazijas "Vaidelotē" (1937) un titullomas Sil-Vara lugā "Karalienes Viktorijas jaunība" (1938) un Somerseta Moema lugā "Penelope" (1939). Mirusi 96. mūža gadā ASV.[3]
  • Jautrā Freda lomu tēloja Ņinas Melbārdes vīrs Nacionālā teātra aktieris Kārlis Lagzdiņš.
  • Oskara Kļavas lomas tēlotājs Pēteris Lūcis visu savu mūžu palika kā šīs lomas simbols.
  • Filmas režisors Vilis Jānis Lapenieks (1908—1983) pēc kara strādāja kādā Holivudas filmu studijā ASV.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. www.bestbaltic.eu
  2. Laikraksts "Darba Dzīve", Nr. 4, 1940, 20. janv.
  3. Mirusi bijusī Nacionālā teātra aktrise Ņina Melbārde

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Video[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Zvejnieka dēls"1939 YouTube