Pāriet uz saturu

Leo Blehs

Vikipēdijas lapa
Leo Blehs
Leo Blehs 1910. gadā
Dzimis 1871. gada 21. aprīlī
Āhene, Vācijas Impērija (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1958. gada 25. augustā (87 gadu vecumā)
Rietumberlīne (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība ebrejs
Nozares diriģents

Leo Blehs (Leo Blech, 1871—1958) bija ebreju cilmes vācu diriģents un komponists. Berlīnes Valsts operas mūzikas ģenerāldirektors (1913-1923, 1926-1937), Latvijas Nacionālās operas diriģents (1938-1941).

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Leo Blehs kā Latvijas Nacionālās operas diriģents. No kreisās: Jānis Zariņš, Alīda Vāne, Leo Blehs, Mariss Vētra (Latvijas Nacionālā opera, 1939).

Dzimis 1871. gada 21. aprīlī Āhenes fabrikanta Jakoba Bleha (Jacob Bleeck, 1834–1921) un viņa sievas Rozetas (dzimusi kā Roosa Hertog, 1836–1914).[1] Jau septiņu gadu vecumā kā pianists uzstājās savā pirmajā koncertā. 1891. gadā viņš uzsāka studijas Berlīnes Mūzikas augstskolā, taču tās pārtrauca. 1892. gadā uzrakstīja pirmo operu Aglaja, 1893. gadā sāka strādāt par Āhenes teātra kapelmeistaru. 1895. - 1897. gadā turpināja privātās studijas pie Engelberta Humperdinka (Humperdinck) Frankfurtē pie Mainas, pēc tam 1899.-1906. gadā strādāja par kapelmeistaru Prāgas Vācu Jaunajā teātrī (Neues deutsches Theater). 1899. gadā viņš apprecējās ar dziedātāju Martu Franku (1871-1962).[2]

1906. gadā Blehs pārcēlās uz Berlīni, kur 1908. gadā viņu apbalvoja ar Prūsijas Sarkanā Ērgļa ordeni (Roter Adlerorden). 1913. gadā viņš kļuva par Berlīnes Valsts operas mūzikas ģenerāldirektoru (Generalmusikdirektor), 1923. gadā par Berlīnes Vācu operas (Deutsche Oper Berlin) mūzikas ģenerāldirektoru, 1924. gadā par Berlīnes Lielās Tautas operas (Große Volksoper Berlin) diriģentu, 1925. gadā par Vīnes Tautas operas (Wiener Volksoper) direktoru, bet 1926. gadā atkal par Berlīnes Valsts operas mūzikas ģenerāldirektoru. Pēc nacionālsociālistu partijas nākšanas pie varas 1933. gadā Leo Bleham izņēmuma kārtā atļāva palikt savā amatā.[3]

1937. gadā viņš pēc pensionēšanās emigrēja uz Latviju, kur Latvijas Nacionālās operas direktors Jēkabs Poruks noslēdza ar Leo Blehu līgumu par 4000 latiem mēnesī, piešķirot viņam mūzikas ģenerāldirektora tiesības pārvaldīt visu LNO māksliniecisko personālu, lai arī oficiāli viņš skaitījās pirmais viesdiriģents.[4] Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Blehs devās koncertēt uz Ļeņingradu un Maskavu, kur viņam piedāvāja kļūt par Maskavas konservatorijas direktoru. Tomēr viņš atgriezās Rīgā un uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas konservatorijā, Bleha diriģēšanas klasē līdz viņa aizbraukšanai studēja arī Arvīds Jansons. Par savu asistentu Blehs izvēlējās jauno diriģentu Leonīdu Vīgneru. Vācu okupācijas laikā Blehs kopā ar sievu palika Rīgā, ar zviedru sūtņa palīdzību viņiem 1941. gada septembrī izdevās dabūt atļauju izceļošanai uz Zviedriju pie meitas Luīzes,[5] kur viņam piedāvāja kļūt par Stokholmas Karaliskās operas diriģentu un uzvest Verdi un Vāgnera operas.

Pēc Otrā pasaules kara beigām viņš 1949. gadā atgriezās Berlīnē un strādāja par Berlīnes Pilsētas operas (Städtisches Opernhaus Berlin) mūzikas ģenerāldirektoru. 1951. gadā viņam piešķīra Berlīnes Mūzikas augstskolas profesora nosaukumu. 1953. gadā atkārtoti pensionējās sakarā ar dzirdes traucējumiem. Miris 1958. gada 25. augustā Berlīnē, apglabāts Hērštrāses (Heerstraße) kapsētā.

LNO iestudētās izrādes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Leo Blehs pie LNO diriģenta pults (1938).
  • E. d’Albēra opera “Ieleja”
  • Dž. Verdi opera “Aīda”
  • Ž. Bizē opera “Karmena”
  • Dž. Pučīni opera “Manona Lesko”
  • Ž. Ofenbaha opera “Hofmaņa stāsti”
  • Dž. Verdi “Rekviēms”
  • Dž. Verdi opera “Otello”
  • Dž. Verdi opera “Trubadūrs”
  • Dž. Verdi opera “Masku balle”
  • V. A. Mocarta opera “Burvju flauta”
  • J. Štrausa operete “Čigānu barons”[6]

Darbi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dziesmas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Wiegenlied, Liebesprobe, Sommerlaube, op. 16
  • Der galante Abbé, Liederzyklus nach Texten vom Ema Destinová, op. 17
  • 8 Kinderlieder (Acht Liedchen großen und kleinen Kindern vorzusingen), op. 21 (Heft 1); 8 Kinderlieder, op. 22 (Heft 2); 8 Kinderlieder, op. 24 (Heft 3); 8 Kinderlieder, op. 25 (Heft 4); 9 Kinderlieder, op. 27 (Heft 5); 9 Kinderlieder, op. 28 (Heft 6)

Skatuves uzvedumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Aglaja (opera, 1893)
  • Cherubina (opera, 1894)
  • Nero (opera, 1898)
  • Das war ich! (operete, 1902)
  • Alpenkönig und Menschenfeind (romantiskā opera, 1903)
  • Aschenbrödel (muzikāla pasaka, 1905)
  • Versiegelt (komiskā opera, 1908)
  • Rappelkopf (opera, 1917)
  • Die Strohwitwe (operete, 1920)
  • Mister Wu (opera, 1932)

Skaņdarbi orķestrim

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Die Nonne. Symphonische Dichtung für großes Orchester op. 6, 1898
  • Trost in der Natur. Barcarole für Orchester, op. 7, 1900
  • Waldwanderung. Stimmungsbild für Orchester, op. 8, 1901
  • Zwei Militärmärsche op. 23 für Orchester. Berlin, 1915

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Familienbuch Euregio
  2. ↑ Kutsch/Riemens: Großes Sängerlexikon Band 2, Saur, Bern/ München 1999, S. 1195.
  3. ↑ John M. Steiner, Jobst Frhr. von Cornberg: Willkür in der Willkür. Befreiungen von den antisemitischen Nürnberger Gesetzen. In: Vierteljahrshefte für Zeitgeschichte. Band 46 (1998), S. 143ff (PDF) vāciski
  4. ↑ LNO darba līguma grāmatiņa 1937./1938. gada sezonai (LVA F265-A3 – L387)
  5. ↑ Andrej Angrick, Peter Klein: Die „Endlösung“ in Riga. Ausbeutung und Vernichtung 1941–1944. Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 2006, S. 131–132.
  6. ↑ Diriģents un komponists Leo Blehs – Leonīda Vīgnera un Arvīda Jansona skolotājs Arhivēts 2017. gada 21. augustā, Wayback Machine vietnē. Inese Žune, referāts zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi" 2016. gada 25. novembrī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Leo_Blehs&oldid=4063943"