Mariss Vētra

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mariss Vētra
Mariss Vētra.jpg
Pases fotogrāfija (1938)
Pilnais vārds Morics Blumbergs
Dzimis 1901. gada 19. jūlijā
Tirzas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1965. gada 24. decembrī (64 gadu vecumā)
Valsts karogs: Kanāda Toronto, Kanāda
Tautība latvietis
Nozares operdziedātājs, režisors, vokālais pedagogs, rakstnieks

Mariss Vētra (līdz 1922. gadam — Morics Blumbergs; 1901—1965) bija latviešu dziedātājs, režisors, vokālais pedagogs un rakstnieks.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Morics Blumbergs dzimis 1901. gada 19. jūlijā Tirzas pagasta Dārtas muižā tās nomnieka Jēkaba Blumberga un viņa sievas Emmas, dzimušas Perlbahas, četru bērnu ģimenē. No 1906. gada ģimene dzīvoja Rīgā. Mācījās Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā, kas Pirmā pasaules kara laikā evakuēta uz Tērbatu, pēc tam Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijā, kuru beidza 1919. gadā. Mācību laikā strādāja Latvijas SPR Statistikas birojā par ierēdni, un tas viņam 1919. gada sākumā ļāva māti izglābt no nošaušanas.

1919. gada jūnijā viņš brīvprātīgi pieteicās Latvijas armijā un kā Daugavpils 8. pulka 10. rotas karavīrs piedalījās Brīvības cīņās.

Kad 1920. gada janvārī atklāja Latvijas Konservatoriju, Morics Blumbergs sāka mācības pie profesora Paula Saksa. Paralēli viņš iestājās arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, bet laika trūkuma dēļ tur nemācījās, kaut gan apmeklēja dažādas lekcijas kā brīvklausītājs. Lai iegūtu iztikas līdzekļus, viņš strādāja Dzelzceļa pārvaldē. 1921. gadā viņš koncertēja Liepājā.

1922. gadā Morics Blumbergs kopā ar māti Emmu, brāli medicīnas studentu Nikolaju (vēlāk LU mācību spēks, viens no Baltijas Universitātes dibinātājiem), māsām Austru un Maigu nomainīja uzvārdu, kļūdams par Marisu Vētru.

Studiju laikā Mariss Vētra 1922. gada septembrī kļuva par jaundibinātās Liepājas operas premjeru, līdz 1923. gada pavasarim ar panākumiem dziedot vairāk nekā 70 izrādēs. Par viņu ieinteresējās Latvijas Nacionālā opera un uzaicināja viesizrādēs. 1923. gada maijā notika viņa viesizrāde dona Hosē lomā operā „Karmena”. No 1923. gada rudens viņš jau bija pilntiesīgs Nacionālās operas solists. 1924. gada pavasarī viņš beidza studijas Latvijas konservatorijā, septembrī dziedāja Nacionālajā operā, bet oktobrī ar Latvijas Kultūras fonda studiju pabalstu devās uz Itāliju un tur līdz 1926. gada pavasarim papildinājās dziedāšanas mākslā pie Neapoles un Romas pedagogiem. Dzīve bija ļoti trūcīga, bet nelielu atbastu viņam deva piedāvājums kļūt par laikrakstu „Latvijas Vēstnesis”, „Rīgas Ziņas” ārzemju korespondentu.

No 1926. gada rudens līdz 1928. gada pavasarim Vētra bija solists Latvijas Nacionālajā operā. 1928. gada jūnijā Vētra bija viesizrādēs Vīnes operā, rudenī viņš uz 4 gadiem noslēdza līgumu ar operteātri Frankfurtē pie Mainas, kur strādāja divas sezonas, bet bija spiests lauzt līgumu, jo viņu iesauca karadienestā nokalpot trūkstošos mēnešus. 1930. gada jūlijā viņš atgriezās Rīgā, iestājās dienestā, bija Vidzemes artilērijas pulka seržants un dienēja līdz 1931. gada februārim. Nacionālā opera ar viņu noslēdza līgumu par atsevišķām izrādēm. Šajā laikā Vētra Vācijā sastapa baletdejotāju Ireni Veilu, kuru atveda uz Rīgu. Vēlāk viņu ģimenē piedzima divi dēli — Pēteris un Andrejs.

1930. gada augustā Vētra saslima, bija spiests ārstēties sanatorijā. 2. oktobrī viņam, dziedot Ļenski operā „Jevgēņijs Oņegins”, pazuda balss. Operas direkcija bija aizmirsusi viņu laikus atprasīt no dienesta, viņš pēc smaga darba pēdējā brīdī skriešus bija ieradies uz izrādi. Kritiķis Ernests Brusubārda uzrakstīja izsmējīgi iznīcinošu kritiku, kurā paziņoja, ka Mariss Vētra ir tenors, kam trūkst pienākuma apziņas. 25. oktobrī Vētra viņam publiski iecirta pļauku. Par to direktors Prande Vētru prettiesiski atlaida no darba, kaut gan daudzi viņu aizstāvēja. Tomēr Vētra turpināja rosīgi darboties. Viņš sarīkoja trīs solokoncertus, ko publika atzinīgi novērtēja. Vētra sagatavoja daudz solokoncertu, turklāt bijis pirmais operdziedātājs, kurš mudināja rakstīt viņam dziesmas. Viņam atsaucās Jāzeps Vītols, Jēkabs Poruks, Jānis Zālītis, Lūcija Garūta, Jānis Ķepītis, Alberts Jērums u.c. 1930. gada nogalē Vētra dziedāja Liepājas operā viesizrādēs. 1931. gada janvārī viņš sarīkoja divus atvadu koncertus pirms došanās uz Vāciju. Tur Vētra sākumā koncertēja cirkā ar pseidonīmu Mārtiņš Vells, ar kuru iedziedāja arī vieglās mūzikas plates, tad ar ceļojošo operu apbrauca visu Vāciju, īpašus panākumus gūstot ar Kurta Veila operu „Mahagoni”. Vētra turpināja publicēties laikrakstos „Latvis”, „Pēdējā Brīdī”, „Latvijas Karavīrs”, žurnālā „Daugava”, izmantojot arī pseidonīmu M. Dūka. 1933. gada pavasarī viņš atgriezās Rīgā un Dailes teātrī dziedāja izrādēs „Dzejnieka mīla” un „Paganīni”. Vētra bija iesūdzējis tiesā Operas direkciju, un tiesa piesprieda izlīgumu un lika izmaksāt viņam kompensāciju.

Mariss Vētra kā operas "Masku balle" solists. No kreisās: Jānis Zariņš, Alīda Vāne, Leo Blehs, Mariss Vētra (Latvijas Nacionālā opera, 1939).

Vētru aicināja dziedāt dažādu valstu operteātros un koncertzālēs. Viņš viesojās Vīnes operā, Grācā, Prāgā, Stokholmā (18. novembra svinībās), Romā. 1936. un 1937. gadā bija viesizrādēs Padomju Savienībā. Lielu ievērību guva ar populāru dziesmu ierakstiem „Bellaccord Electro” skaņuplatēs. 1934. gadā Vētra filmējās Vācijas filmā „Pavasara pasaka” (režisors Karls Frēlihs), kurā tēloja Itālijas zvejnieku — jaunatklātu dabas dotu tenoru (pirmizrāde notika kinoteātrī „Forums”). 1934. gadā Vētra Nacionālajā teātrī bija režisors Ferenca Lehāra operetes „Kalnu dziesma” iestudējumam, kura pirmizrāde notika 15. maijā.

No 1935. gada Vētram kā brīvmāksliniekam bija daudz lomu Nacionālajā operā — Gesta Berlings Candonai operā „Ekebijas kavalieri”, Griška Nikolaja Rimska-Korsakova operā „Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu” u.c. 1935. gadā tika izdota Vētras grāmata „Div’dūjiņas” ar kultūrvēsturisku nozīmi, jo tas ir atmiņu stāstījums par Brīvības cīņās piedzīvoto.

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Vētra Nacionālajā operā režisēja dažus viencēlienus, kā arī dziedāja Grigoriju Meļehovu operā „Klusā Dona”. Viņš sniedza arī kamerstila koncertus, kuros iekļāva dziesmas ar klausītājiem saprotamiem zemtekstiem. Vācu okupācijas laikā Vētra turpināja dziedāt Rīgas operā, koncertēja Latvijas Universitātes aulā. 1944. gada 15. martā Vētra dziedāja Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” pirmatskaņojumā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. 1944. gada 8. oktobrī Marisa Vētras ģimene ar bēgļu laivām slepus devās uz Zviedriju. Vispirms viņi nonāca Gotlandē, pēc tam devās uz Stokholmu. Lai godīgi nopelnītu ģimenei iztiku, Vētra strādāja gadījuma darbus, arī smagu fizisku darbu. Tā kā Vētra bija strādājis operā, Bēgļu palīdzības birojs viņu nosūtīja uz Zviedrijas Karalisko operu, kur viņam deva darbu tumšā pagrabā — nošu grāmatās ierakstīt operas tekstu zviedru valodā. Vētra kļuva par aktīvu autoru jaunizveidotajā preses izdevumā „Latvju Ziņas”.

1946. gadā viņam piedāvāja darbu Kanādas operā, tāpēc Vētra sarīkoja atvadu koncertu, par kuru saglabājusies Oļģerta Bištēviņa rakstīta recenzija. 1947. gada janvārī Vētra ar ģimeni devās uz Kanādu, kur situācija pa to laiku bija mainījusies un viņam darbu atteica, tāpēc Vētra nonāca Halifaksā un sāka strādāt Halifaksas Konservatorijā, kur izveidoja operas kursu. Halifaksā Vētra veica milzīgu organizatorisku darbu, meklējot darba devējus, lai latviešu bēgļiem būtu vieglāk izceļot uz Kanādu, apvienotu viņus un palīdzētu izturēt līdz tam, kad varēs atgriezties Latvijā. Sākumā Vētra pats sagaidīja katru kuģi, ar kuru atbrauca bēgļi, un centās viņiem palīdzēt. Latviešu Palīdzības asociāciju (Latvian Relief Association) izveidoja vietējo latviešu pulciņš, lai šai darbā arī finansiāli atbalstītu Vētru un Teodoru Briltu (bijis baritons Latvijas Nacionālajā operā), un Vētra bija tās pirmais priekšnieks. Šī apvienība 1950. gadā kopā ar Kanādas Latviešu nacionālo apvienību Toronto (tās priekšnieks bija K. Dobelis) izveidoja Latviešu Nacionālo apvienību Kanādā.[1]

Strādādams Halifaksā, kur nebija ne operteātra, ne orķestra, Vētra ar saviem studentiem rīkoja operu fragmentu koncertus, bet 1949. gadā, pieaicinot arī citus muzikāli apdāvinātus cilvēkus, iestudēja operu „Dons Žuans”, kas bija pirmais operas iestudējums šajā pilsētā. Halifaksas iedzīvotāji novērtēja izrāžu kvalitāti, un tas Vētram palīdzēja rosināt Jaunskotijas opersabiedrības (Nova Scotia Opera Association)2 izveidi un tajā darboties kopā ar diriģentu un pianistu Alfrēdu Strombergu, veicot mākslinieciskā vadītāja un režisora pienākumus. Opersabiedrība sāka finansiāli atbalstīt izrāžu iestudējumus. Vētra rosināja arī Halifaksas Konservatorijas simfoniskā orķestra izveidošanu. Nākamais Vētras iestudējums bija Ž. Ofenbaha „Hofmaņa stāsti”, pēc tam Dž. Verdi „Traviata” (abi 1950), Dž. Pučīni „Madama Butterfly” un V. A. Mocarta „Figaro kāzas” (abi 1951), kā arī I. Kālmāna operete „Grāfiene Marica” (1952).

1953. gadā Vētra ar ģimeni pārcēlās uz Toronto, kur izveidoja savu vokālo studiju, kurā mācījās dažādu vecumu, profesiju un tautību cilvēki. Viena no izcilākajām audzēknēm bija īriete Marta Makvikare (Macvicar), kas dziedāja arī latviski. Studija rīkoja koncertus, brauca uzstāties pat uz ASV. 1954. gadā Ņujorkā apgāds „Grāmatu Draugs” izdeva Vētras atmiņu grāmatas „Mans Baltais nams” un „Karaļa viesi”. Turpat izdotas arī grāmatas „Rīga toreiz...” (1955) un „Sestā kolonna” (1957). Vētra daudz publicējās arī avīzēs „Latvju Ziņas” (Zviedrijā), „Laiks” (ASV), „Latvija Amerikā” (Kanādā), „Latvija” (Vācijā). Visās grāmatās un rakstos ir bagāts kultūrvēsturisks materiāls, kas izklāstīts vieglā un asprātīgā stāstījumā. Vētra bija kolorīts portretētājs, kas, nebaidīdamies teikt arī skaudru patiesību, prata atklāt traģikomisko personībās un situācijās, lasītājam radot klātbūtnes iespaidu. Mariss Vētra aktīvi piedalījās Kanādas latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē līdz pat 1962. gadam, kad piedzīvoja smadzeņu insultu un vairs nevarēja dziedāt.

Miris 1965. gada 24. decembrī Toronto, apbedīts vietējā latviešu kapsētā, kas ir Jorkas kapsētas teritorijā.

Operas solista lomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komponista Emīla Dārziņa skaņdarbs Marisa Vētras izpildījumā

Problēmas šī faila atskaņošanā? Skatīt palīdzību.
  • Verdi „Otello” — Otello,
  • Verdi „Masku balle” — Rikardo,
  • Verdi „Aīda” — Radamess,
  • Verdi „Traviata” — Alfredo,
  • Verdi „Rigoleto” — hercogs,
  • Bizē „Karmena” — dons Hozē,
  • Pučīni „Bohēma” — Rūdolfs,
  • Pučīni „Toska” — Kavaradosi,
  • Pučīni „Manona Lesko” — de Grijē,
  • Vāgnera „Loengrīns” — Loengrīns,
  • Vāgnera „Tanheizers” — Tanheizers,
  • Candonai „Ekebijas kavalieri” — Gesta Berlings,
  • Guno „Fausts” — titulloma,
  • Masnē „Verters” — titulloma,
  • Mocarta „Bēgšana no seraja” — Belmonts,
  • Ofenbaha „Hofmaņa stāsti” — Hofmanis,
  • Leonkavallo „Pajaci” — Kanio,
  • Volfa-Ferrari „Gudrā skaistule” — grāfs Bosko Nero,
  • Džordano „Andrē Šenjē” — titulloma,
  • Čaikovska „Jevgēņijs Oņegins” — Ļenskis,
  • Čaikovska „Pīķa dāma” — Hermanis,
  • Rimska-Korsakova „Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu” — Griška,
  • Rimska-Korsakova „Sadko” — indiešu viesis,
  • J. Kalniņa „Hamlets” — Hamlets,
  • J. Kalniņa „Ugunī” — Edgars,
  • J. Mediņa „Vaidelote” — Laimonis,
  • A. Kalniņa „Baņuta” — Vižuts, u.c.

Literārie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Div' dūjiņas. Apgāds "Zemnieka Domas", 1935. 108 lpp. (atkārtots izdevums apgādā "Artava", 1991. 169 lpp.)
  • Mans baltais nams. "Grāmatu Draugs", 1954., (atkārtots izdevums "Teātra anekdošu" apgādā, 1991. 248 lpp.)
  • Karaļa viesi: bēgļa atmiņas. "Grāmatu Draugs", 1954. 276 lpp. (atkārtots izdevums apgādā „Liesma”, 1992. 270 lpp.); ISBN 5-410-00980-0
  • Rīga toreiz: atmiņas. "Grāmatu Draugs", 1955. 328 lpp. (atkārtots izdevums apgādā „Liesma”, 1994, 311 lpp. ISBN 5-410-01069-8; izdevums krieviski apgādā "Elpa", 2003. 395 lpp.)
  • Sestā kolonna. "Grāmatu Draugs", 1957. 269 lpp. (atkārtots izdevums apgādā "Liesma", 1993. 222 lpp.); ISBN 5-410-01029-9
  • Neprāta cildenie pamati. Apgāds "Likteņstāsti", 1995. 67 lpp.; ISBN 9984-536-62-9
  • Mariss Vētra. Atbalsis. Raksti un vēstules Eiropā 1921—1946[2]. Agra Redoviča atlase un komentāri. Apgāds „Mansards”, 2013. 605 lpp.; ISBN 978-9984-93-9;

Populārākās dziesmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Volfgangs Dārziņš. Vētram septītajā desmitā iekāpjot. Žurnāls „Tilts” (ASV), 1961, nr. 42./43.
  • Astrīda Aļķe. Rīgas bruņinieks Mariss Vētra. 1. daļa. Apgāds „Treji Deviņi", 2001., 188 lpp.; ISBN 9984-714-07-1
  • Mariss Vētra. Atbalsis. Raksti un vēstules Eiropā 1921–-1946. Agra Redoviča atlase un komentāri. Apgāds „Mansards”, 2013. 605 lpp.;  ISBN 978-9984-93-9
  • Div' dūjiņas. Apgāds "Zemnieka Domas", 1935. 108 lpp. (atkārtots izdevums apgādā "Artava", 1991. 169 lpp.)
  • Mans baltais nams. "Grāmatu Draugs”, 1954., (atkārtots izdevums "Teātra anekdošu" apgādā, 1991. 248 lpp.)
  • Karaļa viesi: bēgļa atmiņas. "Grāmatu Draugs", 1954. 276 lpp. (atkārtots izdevums apgādā „Liesma”, 1992. 270 lpp.); ISBN 5-410-00980-0
  • Rīga toreiz: atmiņas. "Grāmatu Draugs", 1955. 328 lpp. (atkārtots izdevums apgādā „Liesma”, 1994, 311 lpp.; izdevums krieviski apgādā "Elpa", 2003. 395 lpp.); ISBN 5-410-01069-8
  • Sestā kolonna. "Grāmatu Draugs", 1957. 269 lpp. (atkārtots izdevums apgādā "Liesma", 1993. 222 lpp.); ISBN 5-410-01029-9

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]