Stalag Luft III
| Stalag Luft III | |
|---|---|
| vācu: Stammlager Luft | |
| Daļa no Luftwaffe | |
|
Žagaņa, Lejassilēzija, Trešais Reihs (tagad Žagaņa, Polija) | |
 Filmas “Lielā bēgšana” filmēšanai izmantotais nometnes komplekta modelis. Modelis tagad atrodas muzejā netālu no nometnes. | |
  Stalag Luft III | |
| Koordinātas | 51°35′55″N 15°18′27″E / 51.5986°N 15.3075°EKoordinātas: 51°35′55″N 15°18′27″E / 51.5986°N 15.3075°E |
| Tips | karagūstekņu nometne |
| Vietas informācija | |
| Kontrolē |
.svg){kind=small} Trešais Reihs |
| Objekta vēsture | |
| Lietošanā | 1942. gada marts—1945. gada janvāris |
| Kaujas/kari | Otrais pasaules karš |
| Notikumi | Lielā bēgšana |
| Garnizona informācija | |
| Bijušie komandieri | Obersts Frīdrihs Vilhelms fon Lindeiners-Vildau |
| Eskadriļas | sabiedroto gaisa apkalpes, tostarp briti, kanādieši, poļi, amerikāņi, austrālieši, jaunzēlandieši, norvēģi, čehi, dienvidafrikāņi, franči, holandieši, beļģi, grieķi, lietuvietis |
Stalag Luft III (vācu: Stammlager Luft) bija gaisa karaspēku karagūstekņu nometne Otrā pasaules kara laikā. To izveidoja 1941. gadā pēc vācu reihsmaršala Hermaņa Gēringa pavēles. Stalag Luft III atradās Zaganā (tagad Žagaņa Polijā), 100 km uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Nometnē turēja Apvienotās Karalistes Karalisko gaisa spēku un ASV gaisa spēku karavīri. Atrašanās vieta bija ideāla — bēglim būtu jāmēro simtiem kilometru, lai nonāktu ārpus vācu kontrolētās teritorijas. Sākotnēji nometnē bija tikai britu gaisa spēku piloti, amerikāņus ieslodzīja vēlāk. Sabiedroto gaisa spēku lidotājus sagūstīja izmantojot tradicionālo frāzi: "Tev karš ir beidzies" un atveda uz Stalag Luft III. Nometne kļuva slavena ar vēsturē ievērojamāko ieslodzīto masu bēgšanu. Par šo notikumu izveidota filma "Lielā bēgšana" (1963), kā arī izdotas bijušo karagūstekņu Paula Brikhila un Ērika Viljamsa grāmatas.[1]
Dzīve nometnē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stalag Luft III dzīves apstākļi bija labāki nekā citās karagūstekņu nometnēs Vācijā. Pārtikas pilnvērtīga nodrošināšana kara laikā bija problemātiska. Izsniegtā ēdiena daudzums bija nepietiekams. Gūstekņi saņēma palīdzības pakas ar pārtiku no Sarkanā Krusta un tuviniekiem. Svētkiem, piemēram, dzimšanas dienām un Ziemassvētkiem, ēdienu taupīja mēnešiem.[2]
Gūstekņiem bija piešķirtas identifikācijas zīmes. Civilo apģērbu nometnē valkāt nedrīkstēja.[2]
Karagūstekņiem bija iespēja rakstīt vēstules, taču to saturu pārbaudīja. Vēstuļu saņemšana bija neierobežota, bet izsūtīt varēja tikai 3 vēstules un 4 pastmarkas mēnesī.[2]
Zviedru advokāts Henrijs Soderbergs bija YMCA pārstāvis, kurš regulāri apmeklēja Stalag Luft III un veicināja karagūstekņu labklājību, nodrošinot tos ar sporta inventāru, mūzikas instrumentiem un grāmatām.[3] Ieslodzītajiem pat bija iespēja samontēt radio un uztvert kara ziņas no BBC. Nepieciešamās detaļas iemainīja sargiem pret pārtikas precēm.[2]
Klātpienācējus nometnē karagūstekņi sagaidīja ar aizdomām līdz brīdim, kad pārliecinājās, ka tie nav vācu iefiltrētie spiegi, kuriem būtu jāziņo par bēgšanas plānošanu. Šādus spiegus nometnē dēvēja par "baložu izkārnījumiem". Parasti tos ātri atklāja.[2]
Bēgšanas komiteja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bija skaidrs, ka bēgšanas mēģinājumam no nometnes jābūt labi plānotam un organizētam. Stalag Luft III ieslodzītie nodibināja bēgšanas komiteju. Komitejas galvenais loceklis bija eskadriļas līderis Rodžers Bušels, kas vairākkārt bija neveiksmīgi mēģinājis bēgt no nometnes. Viņš bija pazīstams kā Lielais X. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju, augstākais soda mērs, ko piemēroja par bēgšanas mēģinājumu, bija 28 dienas karcerī.[1]
Nometnē, gatavojoties bēgšanai, slepeni izgatavoja viltotus dokumentus, kartes un no segām sašuva civilo apģērbu, citus izejmateriālus zaga vai iemainīja. Komiteja nolēma uzbūvēt 3 tuneļus, lai varētu nodrošināt bēgšanu vismaz 200 ieslodzītajiem. Ja vācieši atklātu vienu tuneli, tad divi būtu rezervē.[1]
Tuneļu veidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Barakas, kurās mita gūstekņi, bija paceltas no zemes, lai sargi varētu pamanīt tuneļa rakšanu. Žogs bija būvēts tālu no barakām, lai rakšanas process būtu apgrūtinošāks un ilgāks.[2]
Ņemot vērā esošos apstākļus, 1943. gada pavasarī uzsāka tuneļu rakšanu.[2]
Tuneļiem deva segvārdus: Toms, Harijs un Diks. Tiem bija jābūt vairāk kā 300 pēdu gariem, lai tiktu garām nožogojumam un izietu mežā divdesmit pēdu attālumā no tā. Tas ļautu vienā naktī izbēgt 200 cilvēkiem. Noslēpt šādu operāciju nebija viegli. Karagūstekņi izdomāja dažādus brīdinājuma signālus, kad parādās sargi. Kaķa un peles spēlēšana daudziem karagūstekņiem kļuva par neatņemamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tas bija kā sports. Tuneļus sāka veidot cauri baraku pamatiem. Izmantoja atjautību tuneļu ieeju maskēšanā, jo mērķis taču bija nogādāt 200 cilvēkus brīvībā. Toma ieeja atradās 123. barakas skursteņa pamatnē. Dika ieeja bija 122. barakā zem notekūdeņu sistēmas caurules. Hariju sāka būvēt 104. barakas plīts pamatnē.[2]
Sargi izmantoja seismogrāfiskos mikrofonus, lai noteiktu, vai nenotiek kādi bēgšanas mēģinājumi. Tas lika gūstekņiem izrakt 38 m garu vertikālu eju pazemē, pietiekami dziļi, lai mikrofoni nespētu tos uztvert.[2]
Rakšanas darbi aizņēma 24 stundas diennaktī. Daudziem tuneļa rakšana jau bija kļuvusi par rutīnu. Racēji mainīja drēbes katrreiz, kā nogāja pazemē, jo tās kļuva smilšainas, netīras un mitras. Iegruvumu dēļ pastāvēja risks tapt apraktam dzīvam. Lai izvairītos no iegruvumiem, tuneļa sienas nostiprināja ar koka dēļiem, ko ieslodzītie dabūja no savām gultām. Līdzko tunelis kļuva garāks, bija nepieciešams arī vairāk kokmateriālu, tāpēc daudzi gulēja neērtās gultās. Daži pat pārvērta savas gultas par šūpuļtīkliem. Tuneļi bija viena gultas dēļa platumā un augstumā.
Tunelī bija ļoti šauri, ieslodzītie strādāja pa pāriem. Viens raka eju uz priekšu, bet otrs, atrazdamies pretējā virzienā, iekrāva smiltis vagonā un transportēja tās prom. No smiltīm bija jāatbrīvojas slepus, citādāk visa operācija taptu atklāta. Smilšu izsvaidītājus sauca par pingvīniem. Tuneļa rakšanas procesā to bija aptuveni 200 un aptuveni 25 000 reizes tie pārvietojās no pazemes uz virszemi, lai izkaisītu smiltis. Tā sauktie pingvīni piepildīja zeķes ar smiltīm, tad ielika tās bikšu starās, tādā veidā iznesot smiltis no tuneļa un nemanot tās izkaisīja. Ieslodzītajiem bija nometnē jāiekopj dārzs. Kamēr vieni apstrādāja zemi, pingvīni piegāja klāt, izkaisīja smiltis un citi ieslodzītie tās sajauca ar dārza zemi, lai tuneļa smiltis nebūtu pamanāmas virspusē. Pazemē izveidoja dzelzceļus no grīdas līstēm, kas atradās ieslodzīto barakās. Pa tām varēja ātri pārvietot ar smiltīm piekrautos vagonus. Vagoni materiālu un smilšu pārvadāšanai bija veidoti no koka dēļiem. Vagonam abos galos bija virve, ar kuras palīdzību vilka kravu iekšā un ārā no tuneļa. 1943. gadā no aprīļa līdz septembrim pārvadāja vismaz 1300 tonnas smilšu.[2]
Rakšanu būtiski apgrūtināja skābekļa trūkums, tāpēc izgudroja gaisa sūkni. To izveidoja no gultas, mugursomām, hokeja nūjām un piena pulvera Klim skārda bundžām. Caurule gaisam bija veidota no maisiem, abos galos nostiprināta ar koka vākiem, kuriem bija automātiski vārsti. Kustinot vārstus, gaiss no barakas nokļuva tunelī.[2]
Apgaismojumam izmantoja tās pašas Klim skārda bundžas, kurās iepildīja taukus, ko nosmēla no zupas, kuru pasniedza barakās, ievietoja degli no vecām drēbēm un dedzināja. Tā kā gaiss kļuva karstāks, tad tas pamudināja ierīkot vadus elektrības pārvadei. Diemžēl elektrība tunelī bija tikai naktī, jo dienas laikā tā bija atslēgta.[2]
Operācijā bija iesaistīti vairāk kā 600 cilvēku. Speciālas komandas viltoja dokumentus, lai nodrošinātu pāriešanu pāri robežai pēc bēgšanas. Dika tunelī slēpa visas paštaisītās pases. No zābaku papēžiem veidoja zīmogus ar vācu ērgļa emblēmu.[2]
Kad vācieši nolēma uzbūvēt atsevišķu nometni tikai amerikāņu karagūstekņiem, tuneļa racēji dubultoja savas pūles, lai ātrāk pabeigtu tuneli, lai arī viņiem būtu iespēja izbēgt pirms pārvešanas. Sargi kļuva aizdomīgi un vienā neparedzētā pārbaudē atklāja ieeju tunelī "Toms".
Viņi iemūžināja atklāto tuneli fotogrāfijās kā lielu sasniegumu, ka ir novērsuši bēgšanu, bet viņiem nebija ne jausmas, ka ir vēl 2 tuneļi. Neilgi pēc tam visus amerikāņu lidotājus pārveda uz jaunu nometni. Tie nebija apmierināti ar šo faktu, jo viss darbs bija vējā. Kad atklāja tuneli "Toms", rakšanas darbi apstājās arī "Dikā", jo vācieši plānoja būvēt jaunu ēku vietā, kas ir virs "Dika", tāpēc to izmantoja kā glabātavu bēgšanai nepieciešamajām lietām. Visus spēkus un enerģiju koncentrēja tuneļa "Harijs" izveidei. Tas bija 54 cm augsts un 52 cm plats. Kad tunelis bija 111 m garš, sāka būvēt izejas eju. Tas bija grūts uzdevums, jo smiltis bieži iebruka, pat tad, kad bija nostiprinātas ar koka dēļiem. 1944. gada janvārī tuneli pabeidza, tomēr tas izrādījās pārāk īss un nesniedzās tik dziļi mežā, kā bija paredzēts. Izeja bija netālu no nometnes sargu torņa.[2]
1944. gada 24. marts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]24. marta naktī bēgļi ieņēma pozīcijas 104. barakā. Bija plānots, ka ieslodzītie atstās nometni pa daļām. Bēgļus sadalīja divās grupās. Pirmā grupā bija 100 cilvēki, tie, kas prata vācu valodu, kas bija visvairāk iesaistījušies tuneļa veidošanā, un tie, kuru iespējas izbēgt bija visdrošākās. Visi bija nervozi un saspringti neziņas dēļ, vai viss izdosies. Situācija, ka tunelis bija nostiprināts un atbalstīts ar koka dēļiem, tikai saasināja spriedzi un padarīja situāciju ne pārāk daudzsološu. Stundas laikā tikai vidēji 10 vīri tika cauri tunelim. Aizkavēšanos radīja atsevišķu vīru panikas lēkmes tunelī. Četros no rīta gūstekņi saprata, ka visiem 200 vīriem izbēgt būtu neiespējami, tāpēc tika plānots izbeigt bēgšanu piecos no rīta. Aptuveni 4:45 izskanēja šāviens pie tuneļa izejas. Tunelis bija atklāts. 80 cilvēkiem izdevās izkļūt ārā no tuneļa, četrus notvera pie ieejas. Tie, kas vēl atradās tunelī, steidzās atpakaļ uz barakām, dedzināja viltotos dokumentus un apēda līdzi paņemtos pārtikas krājumus. No palikušajiem tie, kas tika atrasti 104. barakā gaidām savu kārtu, tika nosūtīti uz karceri. 1943. gada 24. martā bēgšana no nometnes teritorijas izdevās 76 cilvēkiem[2], starp viņiem bija arī lietuviešu pilots Romualds Marcinkus.
Notikumi pēc bēgšanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bēgšana izraisīja haosu vāciešu vidū, sākās bēgļu masveida meklēšana. Policistus un kareivjus mobilizēja, lai atrastu izbēgušos. Meklēšanā iesaistīja 60 — 70 tūkstoši cilvēku.[2]
No 76 vīriem, kuri izbēga, tikai trijiem izdevās atgriezties mājās. 23 atkal sagūstīja un nosūtīja atpakaļ uz Stalag Luft III. Hitlers personīgi pavēlēja izpildīt nāves sodu pārējiem 50 vīriem, kurus meklēja ilgāk.[2]
50 izbēgušos nošāva dažādās Vācijas okupēto teritoriju vietās. Tos nekavējoties kremēja un pelnus pārveda uz Stalag Luft III. Stalag Luft III komandieri apcietināja gestapo par bēgšanas nenovēršanu un sodīja ar nāvessodu. Tomēr daudzi karagūstekņi vēlējās atkārtoti bēgt. Vēlāk Žagaņas kapsētā izveidoja memoriālu, lai godinātu 50 nogalināto britu un amerikāņu pilotu piemiņu.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 «The Great Escape». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-17. Skatīts: 2015-04-14.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 2,17 Dokumentālā filma. Great Escape. NOVA
- ↑ «AFHI Virtual Museum The story of Stalag Luft III». Skatīts: 2015-04-14.