Felikss Arturo Lope de Vega i Karpio (spāņu: Félix Arturo Lope de Vega y Carpio; dzimis 1562. gada 25. novembrī, miris 1635. gada 27. augustā) bija spāņudramaturgs un dzejnieks, viens no nozīmīgākajiem autoriem spāņu baroka zelta laikmeta literatūrā. Lope de Vega ir viens no ražīgākajiem autoriem literatūras vēsturē: sarakstījis vairāk nekā 2000 lugas, no kurām 500 ir tikušas izdotas, vairāk nekā 200 poēmas un lielu skaitu cita veida darbus.[1] Lai arī bieži rakstniekam ir pārmesta kvantitātes pārākums pār kvalitāti, vismaz 80 viņa lugas ir uzskatāmas par meistardarbiem[nepieciešama atsauce].
Vegas ievērojamākie darbi ir "Deju skolotājs" (1594), "Suns uz siena kaudzes" (El perro del hortelano, 1618), "Fuente Ovehuna" ("Avju avots") (Fuenteovejuna; 1619), "Valensijas atraitne" (1620), La Arcadia.
Lope de Vega piedzimis 1562. gada 25. novembrī Madridē. Viņa tēvs bija cēlies no Astūrijas zemniekiem, tobrīd viņam Madridē piederēja zeltšuvumu darbnīca. Tēvs Lopem de Vegam nodrošināja izglītību un muižnieka kārtu, nopirkdams muižnieka patentu. Strādājis par sekretāru pie dažādiem Spānijas dižciltīgajiem. 1588. gadā piedalījās "Neuzvaramās armādas" karagājienā pret Angliju. Ar tiesas spriedumu uz 8 gadiem tika izsūtīts no Madrides par apmelošanu — tas notika pēc tā, kad de Vega sarakstīja vairākas epigrammas par viņu pametušo mīļoto Elēnu Osorio. 1609. gadā Lope de Vega saņēma no Spānijas Katoļu baznīcas Svētajai Inkvizīcijai tuvu esošā (familiar del Santo oficio de la Inquisición) titulu.[2]
De Vega miris 1635. gada 27. augustā Madridē.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lope de Vega.
