Luksemburgiešu valoda

Luksemburgiešu valoda ; Lëtzebuergesch
Izruna:	IPA: 'lətsəbuərjəʃ
Valodu lieto:	Luksemburga, Beļģija, Francija, Vācija
Reģions:	Eiropa
Pratēju skaits:	300 000
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Ģermāņu; Rietumģermāņu; Augšģermāņu; Rietumu vidusģermāņu; Luksemburgiešu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Luksemburga
Regulators:	Luksemburgiešu valodas pastāvīgā padome; (Conseil fir d’Lëtzebuerger Sprooch)
Valodas kodi
ISO 639-1:	lb
ISO 639-2:	ltz
ISO 639-3:	ltz
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Luksemburgiešu valoda ir ģermāņu valoda, kas izveidojusies no Mozeles franku dialekta un ir ļoti tuva vācu valodai, taču tai ir savs unikāls vārdu krājums un raksturs, kas to atšķir no vācu valodas. Tā ir viena no trim Luksemburgas valsts valodām (citas ir franču un vācu). To prot ap 300 000 cilvēku Luksemburgā un tās pierobežā kaimiņvalstīs.

Lai arī Luksemburga ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm, luksemburgiešu valoda nav starp ES oficiālajām valodām un ir viena no dažām dalībvalstu oficiālajām valodām, kam nav šāda statusa (otra ir turku valoda, kas ir viena no Kipras oficiālajām valodām).

19. gadsimta sākumā, kad Luksemburga kļuva par neatkarīgu valsti (pēc Vīnes kongresa 1815. gadā), radās pastiprināta nacionālā apziņa. Luksemburgieši sāka apzināties savu unikālo kultūras un valodas identitāti, līdzar ko luksemburgiešu valoda kļuva par svarīgu Luksemburgas identitātes sastāvdaļu.

Luksemburgiešu valoda oficiāli tika atzīta par valodu 1984. gadā. Pieņemot valodu likumu 1984. gadā (Loi du 24 février 1984 sur le régime des langues), luksemburgiešu valoda tika noteikta par valsts valodu, ko lieto valsts pārvaldē, izglītībā un plašsaziņas līdzekļos. Tai ir īpašs statuss Luksemburgas izglītības sistēmā. Sākotnējā izglītība notiek luksemburgiešu valodā, bet vēlāk skolēni pāriet uz franču un vācu valodas apguvi.

Atšķirības no standarta vācu valodas

Lai gan luksemburgiešu valodai ir kopīgas saknes ar vācu valodu, tā no tās būtiski atšķiras vairākos aspektos.

Luksemburgiešu valodā ir ievērojami vairāk aizguvumu no franču valodas nekā no vācu valodas. Tas atspoguļo ilgstošo franču kultūras un valodas ietekmi uz Luksemburgu. Piemēram, vārdu “Merci” (paldies) luksemburgiešu valodā lieto tāpat kā franču valodā. Vārds “Moien” (sveiki) arī netiek lietots standarta vācu valodā.

Luksemburgiešu valodā lietvārdi un vietniekvārdi bieži atšķiras no vācu valodā lietotajiem. Piemēram, galotnes artikuls luksemburgiešu valodā “de” (vīriešu dzimtē), “d'” (sieviešu dzimtē) un “d'” (neitrāla dzimtē) atšķiras no vācu “der”, “die” un “das”.

Luksemburgiešu valodā darbības vārdi tiek locīti nedaudz savādāk nekā vācu valodā. Piemēram, luksemburgiešu valodā darbības vārda “būt” tagadnes laika forma ir “ech sinn, du bass, hien/hatt/si ass” (es esmu, tu esi, viņš/viņa ir), atšķirībā no vācu valodas “ich bin, du bist, er/sie/es ist”.

Luksemburgiešu valodas izrunai ir savas īpatnības, kas to atšķir no vācu valodas. Tajā ir unikāla intonācija un runas melodija, kas vācu valodā runājošajiem var šķist sveša. Luksemburgiešu valodai ir raksturīgi diftongi un dažu līdzskaņu izruna, kas atšķiras no vācu valodas. Piemēram, skaņu “ch” luksemburgiešu valodā var izrunāt maigāk nekā vācu valodā.