Lymantria mathura
| Lymantria mathura Lymantria mathura Moore, 1866 | |
|---|---|
.jpg) Pieaugušais taurenis | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Apakšklase | Spārneņi (Pterygota) |
| Kārta | Zvīņspārņi (Lepidoptera) |
| Apakškārta | Sūcējsnuķaiņi (Glossata) |
| Virsdzimta | Pūcīšu virsdzimta (Noctuoidea) |
| Dzimta | Erebidae |
| Apakšdzimta | Lymantriinae |
| Ģints | Lymantria |
| Apakšģints | Lymantria (Nyctria) |
| Suga | Lymantria mathura |
| Sinonīmi | |
| |
| Iedalījums | |
| |
 Lymantria mathura Vikikrātuvē | |
Lymantria mathura ir zvīņspārņu tauriņu suga no Erebidae dzimtas. Izplatīta Āzijā.[1]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nominālā pasuga, Lymantria mathura mathura, sastopama Krievijas Tālo Austrumu dienvidos, Ķīnā, Ziemeļindijā, Nepālā, Japānā (Hokaido, Honsju, Kjusju salās), Korejas pussalā.[1] Lymantria mathura aurora sastopama Korejas pussalā, Japānā, Amūrā, Ķīnā un Ķīnas Republikā; Lymantria mathura subpallida — Ķīnas Republikā.
Pieaugušo īpatņu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tēviņu spārnu plētums ir 40—50 mm. Ūsiņas ir dzeltenīgi pelēkas ar melniem segmentiem. Galva un krūtis ir dzeltenīgi pelēkas ar pelēkiem piedēkļiem. Kājas pelēcīgas ar sārtām pēdējām kāju torsomēriem. Vēders ir dzeltens ar pelēku matiņu kopumiem uz tergītiem. Vēdera un krūts ventrālā puse ir dzeltena. Priekšspārni ir dzelteni pelēki ar vairākām baltām un tumšām šķērslīnijām, dzeltenām dzīslām un pelēcīgi dzeltenu bārkstojumu. Apakšspārni pelēki dzeltenā krāsā, ar gaiši dzeltenu bārkstojumu, dažreiz nevis dzeltenīgi, bet rozīgi.[1]
Mātīšu spārnu plētums ir 70—90 mm. Tās ir balti rozīgas; apakšspārni, vēders, ūsiņu sākums, kājas un dzīslu augšdaļas uz priekšspārniem ir gaiši rozā, citas ķermeņa daļas ir rozīgas. Priekšspārni ar baltām dzīslām. Priekšspārnu raksturs ir līdzīgs ozolu mūķenes priekšspārnu raksturam.[1]
Preimaginālo stadiju apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Olas ir līdzīgas ozolu mūķenes olām, taču olu kaudzītes ir pārklātas ar sekrētu, ko atstāj mātīte.[1]
Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kāpuri barojas uz dažādiem augiem, tai skaitā skujkoki, platlapu koki, krūmi. Pētījumi par ozolu mūķenes barības augu izvēli rādīja, ka kāpuriem vērtīgākas un labākai kāpuru attīstībai derīgas ir dižskābaržu dzimtas sugas. Augsts izdzīvošanas un attīstīšanās ātrums ir tiem kāpuriem, kas barojas uz Amerikas dižskābarža, Eiropas dižskābarža un Quercus variabilis, kā arī uz baltā ozola un Quercus prinus. Uz citiem Amerikas ozoliem, piemēram sarkanais ozols, samtainais ozols un purva ozols, mērena kāpuru izdzīvošana, ar tikai mazu kāpuru proporciju pilnīgu attīstīšanos; līdzīga izdzīvošana ir arī uz Mandžūrijas valrieksta, pelēkā riekstkoka un Karolīnas skābarža. Maza izdzīvošana un sliktāka attīstība ir uz citiem kokiem, piemēram uz melnalkšņa, melnā riekstkoka, dažādiem skujkokiem.[1]
Pie citiem barības augiem pieder bērzi, kastaņas, riekstkoki, ābeles, ozoli, vītoli, liepas, gobas. Krievijas Tālajos Austrumos Lymantria mathura biežāk izvēlas Mandžūrijas ābeles, Mandžūrijas valriekstu, Mongolijas ozolu un zobaino ozolu.[1]