Zvīņspārņi

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par kukaiņu kārtu. Par tauriņiem skatīt rakstu tauriņi.
Zvīņspārņi
Lepidoptera (Linnaeus, 1758)
Bērzu raibenis (Nymphalis antiopa)
Bērzu raibenis (Nymphalis antiopa)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
ApakšklaseSpārneņi (Pterygota)
InfraklaseJaunspārņi (Neoptera)
KārtaZvīņspārņi (Lepidoptera)
Iedalījums
Zvīņspārņi Vikikrātuvē

Zvīņspārņi (Lepidoptera) ir kukaiņu kārta, kurā ir apvienotas kodes, mūķenes, tauriņi, naktstauriņi un citas sugas. Šo kārtu dažreiz dēvē arī par tauriņu kārtu. Tauriņi ir vieni no krāšņākajiem un pievilcīgākajiem kukaiņiem. Tauriņus nosacīti var iedalīt dienas tauriņos, piemēram, raibeņi un balteņi, un naktstauriņos, piemēram, pūcītes un sprīžmeši. Vieni aktīvi ir dienā, bet otri galvenokārt naktī vai krēslā. Tomēr arī tā sauktie naktstauriņi nereti ir aktīvi dienā, piemēram, raibspārņi.[1] Atrodoties miera stāvoklī dienastauriņiem spārni ir sakļauti virs muguras, bet naktstauriņiem jumtveidā vērsti atpakaļ, sedzot vēderu.

Zvīņspārņu kārta pēc sugu skaita noteikti ir viena no lielākajām kārtām starp kukaiņiem. Tajā ietilpst 158 570 mūsdienās dzīvojošās sugas un 147 izmirušās sugas (pēc 2013. gada datiem).[2] Tās iedalās 140 dzimtās, 46 virsdzimtās un 4 apakškārtās. Iespējams, ka apmēram 100 000 sugas joprojām nav aprakstītas un to vispārējais skaits var sasniegt vairāk kā 200 000 sugas.[3][4]

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nātru raibenis (Aglais urticae)
Raibā cekulpūcīte (Abrostola triplasia)

Zvīņspārņi ir dažāda lieluma kukaiņi. Spārnu plētums var sasniegt pat 30 centimetrus, bet Latvijā to spārnu plētums ir 4—130 mm.[1] Tie ir tuvu radniecīgi makstenēm. Viena no raksturīgākām zvīņspārņu pazīmēm ir krāsainās, reizēm spīguļojošās spārnu zvīņas, kas īstenībā ir pārveidoti, saplacināti matiņi kas veido krāšņos spārnu rakstus. Dažiem zvīņspārņiem, piemēram stiklspārņiem (Sesiidae), spārni ir caurspīdīgi, bez zvīņām. Cita raksturīga pazīme ir no apakšžokļiem izveidojies, miera stāvoklī saritināmais sūcējsnuķis, ar kuru zvīņspārņi uzsūc šķidro barību (nektāru, iztecējušu koku sulu). Dažiem zvīņspārņiem sūcējsnuķis ir sarucis, piemēram, vērpējiem un zobspārņiem, tāpēc tie barību neuzņem. Daži tauriņi, kuriem ir grauzējtipa mutes orgāni (visiem pārējiem mutes orgāni ir sūcējtipa), barojas ar ziedputekšņiem.[1]

Zvīņspārņi ir pilnas pārvērtības kukaiņi, tādēļ tiem ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, kūniņa un pieaudzis kukainis. Zvīņspārņu kāpuriem parasti ir 8 kāju pāri, taču sprīžotājiem (Geometridae) ir tikai 5 pāri, tāpēc tie iet nevis vienmērīgi soļodami, bet pārvietojas īpatnēji — sprīžojot. Gandrīz visi zvīņspārņu kāpuri ir augēdāji — grauž lapas, pumpurus, ziedus, sēklas, trūdošu koksni. Parasti dzīvo atklāti, bet reizēm arī lapās, mizā vai koksnē. Daži kāpuri dzīvo satītās lapās (tinēji (Tortricidae)) vai pašu veidotās makstīs (makstneši (Psychidae), makstkodes (Coleophoridae)). Vienīgi dažu sugu kāpuri pārtiek no dzīvnieku cilmes barības — kažokādām, vilnas, spalvām, ragiem, vaska, dažu pūcīšu (Noctuidae) kāpuri ir plēsīgi (ēd sīkus kukaiņus).

Pētniecība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas zvīņspārņu faunas pētniecību periodā līdz 1970. gada beigām visai pamatīgi aplūkojis A. Šulcs (1971). Pirmo plašāko nozīmīgāko darbu 1846. gadā publicējusi Kokneses mācītāja sieva F. Līniga; tajā nosauktas 1283 sugas. Pēc tam par zvīņspārņu faunu rakstījuši V. Nolkens (1867—1871), K. Lucaus (1896), K. Teihs (1889), B. Slefogts (1910), F. Brands (1942) un citi. Ļoti daudz zvīņspārņu pētniecībā paveicis A. Šulcs, kurš savas dzīves pēdējā posmā darbojās kopā ar dēlu I. Šulcu. Par Latvijas tauriņiem A. Šulcs publicējis 41 rakstu, tai skaitā 11 rakstu sēriju par jaunām un retām sugām (1959—1987), bet kopā ar līdzautoru, pārskatu par Baltijas lielākajiem tauriņiem (1967, 1969, 1972, 1974). Īpaši jāpiemin viņa raksti par Moricsalas un Slīteres rezervātu faunu (1983, 1987). Kopš 1984. gada rakstu sēriju par Latvijas tauriņiem publicējis arī N. Savenkovs, kurš faunā atklājis daudzas agrāk nezināmas sugas.

Zvīņspārņu sugas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ir atklātas ap 2400 sugas no 69 dzimtām.[1] Plašākās dzimtas ir pūcīšu dzimta (Noctuidae) — 368 suga, tinēju dzimta (Tortricidae) — 368, sprīžotāju dzimta (Geometridae) — 295, gartaustkožu dzimta (Gelechiidae) — 164, makstkožu dzimta (Coleophoridae) — 124. Latvijas Sarkanajā grāmatā ietvertas 45 tauriņu sugas.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grauzējkode (Micropterix aureoviridella)
Senkode (Eriocrania semipurpurella)
Melleņu šūpotnis (Phymatopus hecta)
Amerikas zīdtauriņš (Apatelodes torrefacta)
Māņkode (Glyphipterix thrasonella)
Ievu tīklkode (Yponomeuta evonymella)
Raibspārnis (Cyclosia papilionaris)

Zvīņspārņu kārta (Lepidoptera)[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas Daba: Tauriņi jeb zvīņspārņi (Lepidoptera)
  2. Zhang, Z.-Q. «Phylum Athropoda». — In: Zhang, Z.-Q. (Ed.) Animal Biodiversity: An Outline of Higher-level Classification and Survey of Taxonomic Richness (Addenda 2013). // Zootaxa / Zhang, Z.-Q. (Chief Editor & Founder). — Auckland: Magnolia Press, 2013. — Vol. 3703. — № 1. — P. 17–26. — ISBN 978-1-77557-248-0 (paperback) ISBN 978-1-77557-249-7 (online edition). — ISSN 1175-5326
  3. Каабак Л. В. & Сочивко А. В. Бабочки мира. — М.: Аванта+, 2003. ISBN 5-94623-008-5
  4. Кузнецов В. И. & Стекольников А. А.. Новые подходы к систематике чешуекрылых мировой фауны. — СПб.: Наука, 2001. — Т. 282. — С. 5. — 465 с. — (Труды ЗИН). — 655 экз.
  5. Order Lepidoptera Linnaeus, 1758
  6. Australian Archaic Sun Moths (Lepidoptera: Lophocoronidae)
  7. Archaic Sun Moths (Lepidoptera: Acanthopteroctetidae)
  8. Archaic Bell Moths (Lepidoptera: Neopseustidae)
  9. Niels P. Kristensen: Lepidoptera, moths and butterflies. In: Maximilian Fischer (Hrsg.): Handbook of Zoology. 1. Auflage. Band 4 – Arthropoda: Insecta, Teilband 35, de Gruyter, Berlin, New York 1998, ISBN 3-11-015704-7.
  10. Families of Moths in Australian

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]