Ozolu mūķene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ozolu mūķene
Lymantria dispar (Linnaeus, 1758)
Lymantria dispar01.jpg
Tēviņš
Lymantria dispar 8-8-2006 19-20-14.JPG
Mātīte
Lymantria dispar MHNT Chenille.jpg
Kāpurs
Lymantria dispar - growth A - 07 - chrysalis (2009-06-25).jpg
Kūniņa
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
ApakšklaseSpārneņi (Pterygota)
KārtaZvīņspārņi (Lepidoptera)
ApakškārtaSūcējsnuķaiņi (Glossata)
VirsdzimtaPūcīšu virsdzimta (Noctuoidea)
DzimtaErebidae
ApakšdzimtaLymantriinae
ĢintsLymantria
ApakšģintsLymantria (Porthetria)
SugaOzolu mūķene (Lymantria dispar)
Sinonīmi
  • Phalaena dispar Linnaeus, 1758
  • Porthetria dispar (Linnaeus, 1758)
Iedalījums
  • pasuga: Lymantria dispar asiatica Vunkovskij, 1926
  • pasuga: Lymantria dispar japonica Motschulsky, 1860
  • pasuga: Lymantria dispar kolthoffi Bryk, 1949
  • pasuga: Lymantria dispar koreibia Bryk, 1949
  • pasuga: Lymantria dispar postalba Inoue, 1956
  • pasuga: Lymantria dispar tsushimensis Inoue, 1956
  • pasuga: Lymantria dispar umbrosa Butler, 1881
Ozolu mūķene Vikikrātuvē

Ozolu mūķene (latīņu: Lymantria dispar; sugas nosaukums "dispar" nozīmē "atdalīt")[1] ir zvīņspārņu tauriņu suga no Erebidae dzimtas. Sugā izšķir 7 pasugas ar atšķirīgu izplatības areālu. Šo tauriņu barības augu sarakstā ietilpst virs 300 augu sugu.[2] Izplatīta Eiropā, Ziemeļāfrikā, Āzijā un Ziemeļamerikā.[3] Dažos areāla rajonos šī ir mežiem kaitīgāka suga, piemēram, ASV ziemeļaustrumos.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozolu mūķene ir sastopama Eiropā, Ziemeļāfrikā un Āzijā.[5] Tā ir introducēta Ziemeļamerikā, kur sastopama ziemeļaustrumu ASV štatos un izplatās tālāk uz dienvidiem, kā arī Kanādas dienvidaustrumu provincēs.[6]

Invāzija Ziemeļamerikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozolu mūķenes nominālā pasuga (Lymantria dispar dispar) ir viens no nopietnākajiem invazīvajiem mežu kaitēkļiem Ziemeļamerikā. Tā tika netīšam introducēta (ievesta) ASV netālu no Bostonas (Masačūsetsā) vēlīnajos 1890. gados. Pēc introdukcijas ozolu mūķene sāka izplatīties pa Vidusatlantisjas štatiem un Ziemeļaustrumu štatiem, ka arī Ohaio, Mičiganas, Indiānas, Ilinoisas un Viskonsinas štatos un Kanādas provincēs Kvebekā un Ontārio.[5] Turpmāk ozolu mūķeni sāka atklāt rietumu štatos, ieskaitot Kaliforniju, Oregonu, Jūtu un Vašingtonu. Ozolu mūķene izplatās aizvien plašāk Ziemeļamerikā, ka arī parādās izolētas populācijas.[7]

Pieaugušo īpatņu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņu spārnu plētums ir 37—50 mm, ķermeņa un spārnu krāsojums ir no gaiši brūna līdz brūnām, ar neregulāru melnu zīmējumu uz priekšspārniem. Ūsas ir putnu spalvai līdzīgas.[5]

Mātīšu spārnu plētums ir 37—62 mm, to ķermeņu un spārnu krāsojums ir gaišāks nekā tēviņiem, gandrīz balts, ar nedaudz tumšākiem un viļņveida līnijām uz priekšējiem spārniem.[5] Ūsas ir tievas.[1]

Eiropas pasugas mātīšu populācijas ir nelidojušās. Āzijas populāciju pārstāvji ir labi lidojuši kukaiņi. Āzijas populāciju pārstāvji pēc izmēriem ir lielāki par Eiropas populācijas pārstāvjiem.[5]

Preimaginālo stadiju apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olas ir ovālas un nedaudz paceltas, silšu krāsā.[5]

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taureņi parādās no kūniņas vasaras vidū, parasti jūlijā, taču pieaugušo īpatņu rašanas laiks mainās dažādās izplatīšanas areāla vietās dēļ klimata maiņas un sausuma ietekmes.[1] Taureņi pēc rašanas gandrīz uzreiz paliek aktīvi. Mīkstķermeņa (tikko paradušies) taureņi groza galvu uz sāniem, piepumpē gaisu spārnu vēnās lai ātrāk iztaisnotu spārnus un paliek miera stāvoklī vēl apmēram stundu kamēr spārni pilnīgi iztaisnojas un kamēr mīksti kutīkuļi paliek cietāki.[1]

Tēviņi parasti parādās 1-2 dienas pirms mātītēm. Tēviņu miera lidojums ir zigzagveidīgs, bet ja tēviņi lido ātri, tad tie lido taisni. Aktīvas lidošanas laiks ir dienas stundas, kad vēl ir gaiši. Tie parasti lido uz augšu un uz leju pie koku stumbriem, kur atrodas mātītes.[1] Ir labi zināms, ka tēviņu pievelc mātīšu izdalītie feromoni. Tēviņu spalvveidīgas ūsas satur lielu receptoršūnu skaitu, kas uztver feromonu molekulas.[1]

Lielāka atšķirība starp abām dzimtām ir spēja lidot. Mātīte, atšķirībā no tēviņiem, pilnīgi nespējīgi lidot, taču mātīšu spārni ir pilnīgi attīstīti. Eirāzijas pasugu mātītes ir spējīgas lidošanai.[1]

Mātītes dēj no 100 līdz 1200 olu nekārtīgās čupās, kas ir apliktas ar zīdi, uz koku zariem vai stumbriem, akmeņiem, celtnēm, koku mēbelēm un, Āzijas populācijas, uz kuģiem pie krasta.[8] Āzijas populācijas biežāk dēj olas uz koku lapām.[5] Ja kāpuru daudzums ir liels (uzliesmojumu laikā), tad kāpuru attīstīšana ir paātrināta.[1]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brības augu saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāpuri barojas uz dažādiem augiem, tai skaitā skujkoki, platlapu koki, krūmi.[9] Galvenokārt ar ozoliem, papelēm, vītoliem, dižskābardiem un riekstkokiem. Barojoties ar koku lapām, kāpuri smagi kaitē atsevišķiem kokiem un veseliem mežiem.[10]

Mežu kaitējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sava areāla teritorijā ozolu mūķene ir smags mežu kaitēklis, kas raksturojas ar biežu populācijas masveida vairošanos (uzliesmojumiem) un mežu defoliāciju.[11][10] Eirāzijā ozolu mūķene nav smags mežu kaitēklis. Sākot no 1600. gadiem masveida vairošanas epizodes reģistrējas periodiski. Taču no 1950. gadu vidus līdz 1960. gadu beigām ozolu mūķenes vairošanas bija īpaši masveida un iztukšojušas. Bijušajā Dienvidslāvijas teritorijā 1957. gadā tika reģistrēt mežu defoliācijas gadījums, ko iniciēja ozolu mūķene, un kur tika zaudēts 70% no Dienvidslāvijas cietkoku meža. Neskatoties uz to Eiropā masveida vairošanas uzliesmojumi ir samēra nelieli un lokalizēti. Japānā un Ķīnā ozolu mūķene arī ir kaitēklis, taču vēsturisko datu par masveida vairošanos ir maz un liecina par to retumu.[8]

Latvijā 2008. gadā pirmo reizi tika novērots ozolu mūķenes populācijas masveida uzliesmojums Liepājas pilsētā, kur defoliēts ap 40 ha no meža.[11]

Ziemeļamerika smagi ekonomiski ietekmē ozolu mežiem, kuri sastāda lielu procentu no visiem mežiem kopumā austrumos.[10]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Calosoma sycophanta skrejvaboles kāpurs noķēra ozolu mūķenes kāpuru un barojas ar to.

Gaļasmušas Sarcophaga albiceps un Sarcophaga portschinskyi ir fakultatīvas ozolu mūķenes kāpuru plēsēji.[12] Pie citiem ozolu mūķenes kāpuru plēsējiem no divspārņu kārtas pieder vairākas kāpurmušas, tai skaitā Aphantorhaphopsis samarensis, Exorista larvarum un citas.[13][14][15][16][17]

Ir atklāts liels plēvspārņu parazitoīdu skaits, kas parazitē uz ozolu mūķenes dažādām stadijām: olām, dažādu kāpuru stadijām, kūniņas. Vairākas suga ir aprakstītas ozolu mūķenes nominatīvai pasugai, Lymantria dispar dispar. Pie šādiem plēvspārņiem pieder sugas no dzimtām Aphelinidae, Braconidae, Chalcididae, Encyrtidae, Eulophidae, Eupelmidae, Eurytomidae, Ichneumonidae, Pteromalidae, Torymidae un Trichogrammatidae.

Turklāt ozolu mūķeni var inficēt un iznīcināt nematodes (Steinernema carpocapsae), sēnītes (Beauveria bassiana, Entomophaga maimaiga), baktērijas (Bacillus thuringiensis var. kurstaki) un vīrusi (LdMNPV).[16][18][11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Charles C. Doane & Michael L. McManus. The Gypsy Moth: Research Toward Integrated Pest Management. United States Department of Agriculture. Washington. USDA, 1981.
  2. Doane, C. C. & M. L. McManus (eds). 1981. The gypsy moth: research toward integrated pest management. USDA For. Serv. Sci. Edu. Agency Tech. Bull. 1584
  3. Keena M.A., Côté M.J., Grinberg P.S. & Wallner W.E.World distribution of female flight and genetic variation in Lymantria dispar (Lepidoptera: Lymantriidae). Environ Entomol. 2008 Jun;37(3):636-49.
  4. S. L. Erb, R. S. Bourchier, K. Van Frankenhuyzen & S. M. Smith. Sublethal Effects of Bacillus thuringiensis Berliner subsp. kurstaki on Lymantria dispar (Lepidoptera: Lymantriidae) and the Tachinid Parasitoid Compsilura concinnata (Diptera: Tachinidae). Biological Control, December 2001
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 L. Humble & A. J. Stewart (1994). Forest Pest Leaflet. Gypsy moth. Natural Resources Canada. Canadian Forest Service. ISBN 0-662-21581-8
  6. Gypsy Moth Pest Profile. CDFA: California Department of Food and Agriculture
  7. Cook, Gericke L.; Kennaway, Lisa; Leinwand, Ian I. F.; Withrow, John R.; Jarnovich, Catherine & Sapio, Frank J. Invasive Pest Risk Maps. European Gypsy Moth - Lymantria dispar dispar. USDA Unted States Department of Agriculture, Forest Service.
  8. 8,0 8,1 Alan A. Berryman (ed.). Dynamics of Forest Insect Populations: Patterns, Causes, Implications. Population Ecology: Theory and Application. Springer Science, 1988. ISBN 978-1-4899-0791-2 doi:10.1007/978-1-4899-0789-9
  9. Michael E. Montgomery (1990). Variation in the suitability of tree species for the gypsy moth. USDA Gypsy Moth Research Review.
  10. 10,0 10,1 10,2 Ann Hajek, Travis Glare & Maureen O’Callaghan (ed.). Use of Microbes for Control and Eradication of Invasive Arthropods. New Zealand. Springer Science, 2009. ISBN 978-1-4020-8559-8
  11. 11,0 11,1 11,2 I. Siliņš & A. Šmits (2010). Ozolu mūķenes Lymantria dispar (Linnaeus, 1758) populācijas reproduktivitātes rādītāju novērtējums masu savairošanās reģionā. Mežzinātne 22(55): 47-69
  12. C. Pedro e Castro, M. D. García, M.I. Arnaldos & D. González-Mora. Sarcophagidae (Diptera) attracted to piglet carcasses including new records for Portuguese fauna. Graellsia, 66(2): 285-294. 2010. ISSN 0367-5041
  13. Roger W. Fuester, Marc Kenis, Kenneth S. Swan, Philip C. Kingsley, C. López-Vaamonde & Franck Hérard (2001). Host Range of Aphantorhaphopsis samarensis (Diptera: Tachinidae), a Larval Parasite of the Gypsy Moth (Lepidoptera: Lymantriidae). Environmental Entomology, Vol. 30, no. 3
  14. Маркова Т. О. и Манжела К.А.. Тахины (Diptera, Tachinidae) - паразиты чешуекрылых семейства волнянки (Lepidoptera, Lymantriidae) на территории Приморского края. ВЕСТНИК ОГУ №6 (155)/июнь 2013
  15. Pierfilippo Cerretti & Hans-Peter Tschorsnig. Annotated host catalogue for the Tachinidae (Diptera) of Italy. Stuttgarter Beiträge zur Naturkunde A, Neue Serie 3: 305–340; Stuttgart, 30.IV.2010.
  16. 16,0 16,1 Karim Saeidi. Preliminary studies on natural enemies of the gypsy moth, Lymantria dispar (L.)(Lepidoptera: Lymantriidae) in Yasooj, Iran. International Research Journal of Agricultural Science and Soil Science (ISSN: 2251-0044), Vol. 1(5) pp. 151-156 July 2011
  17. Marc Kenis & Carlos López-Vaamonde. Classical Biological Control of the Gypsy Moth, Lymantria dispar (L.), in North America: Prospects and New Strategies. Pages 213-221 in M.L. McManus and A.M. Liebhold, editors. 1998. Proceedings: Population Dynamics, Impacts, and Integrated Management of Forest Defoliating Insects. USDA Forest Service General Technical Report NE-247.
  18. Raksha Malakar, Joseph S. Elkinton, Ann E. Hajek & John P. Burand. Within-Host Interactions of Lymantria dispar (Lepidoptera: Lymantriidae) Nucleopolyhedrosis Virus and Entomophaga maimaiga (Zygomycetes: Entomophthorales). Journal of Invertebrate Pathology 73, 91–100 (1999)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]