Maksis Šacs-Aņins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Maksis Šacs-Aņins (1885—1975) bija Latvijas ebreju izcelsmes jurists, filozofs un rakstnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1885. gada 22. jūnijā Jaunjelgavas aptiekāra Urija Šaca ģimenē. Pēc Jelgavas klasiskās ģimnāzijas absolvēšanas 1905. gadā viņš sāka studēt Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, taču 1906. gadā tika no tās izslēgts par revolucionāro darbību un izraidīts no Krievijas impērijas. Studijas turpināja Bernes Universitātē, ko 1908. gadā absolvēja ar tiesību doktora grādu, dzīvoja Ženēvā, Parīzē, Berlīnē un Vīnē, nodarbojās ar publicistiku. Viņa disertācija par nāciju tiesībām publicēta Rīgā 1910. gadā ar pseidonīmu Maksims Aņins. Pēc administratīvā izraidījuma termiņa beigām viņš 1911. gadā atgriezās Krievijas impērijā. Lai iegūtu tiesības strādāt par juristu, viņš nokārtoja eksāmenu un vēlreiz aizstāvēja disertāciju.

Krievijas pilsoņu kara laikā 1919. gada beigās atgriezās Latvijā, organizēja marksistu klubu un grāmatu apgādu Arbeter-Heim, kas bija legāls aizsegs Latvijas komūnistiskās partijas pretvalstiskajām aktivitātēm. Viņš publicēja brošūras jidiša valodā par dažādiem ekonomiskiem un socioloģiskiem jautājumiem. 1928. gadā zaudēja redzi.

Otrā pasaules kara laikā pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš kļuva par komūnistiskās avīzes Kamf un žurnāla Ufboj organizētāju. Pēc Vācijas karaspēka iebrukuma Latvijā devās bēgļu gaitās uz Krieviju un Kazahstānu, bija tieslietu profesors Maskavas un Alma-Atas augstskolās. Pēc kara beigām atgriezās Latvijā. Pret ebrejiem vērstās PSRS kampaņas laikā 1953. gada 18. februārī VDK viņu apcietināja un izlaida no cietuma tā paša gada 25. aprīlī.[1]

Miris Rīgā 1975. gada 10. janvārī.[2]

Viņa meita Ruta Šaca-Marjaša (1927—2016) bija advokāte, rakstniece, dzejniece un politiķe.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves laikā publicēja ap 300 darbu jurisprudencē, socioloģijā, sociālajā vēsturē, filosofijā, literatūras un teātra kritikā.

  • Шац-Анин М. Темпорализм. Опыт философии еврейской культуры. Rīga: Progress, 1919
  • Шац-Анин М. Социальная оппозиция в истории евреев. Rīga, 1927[3]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Шац-Марьяш Р. М. Быль, явь и мечта. Книга об отце. Рига, 1995. (krieviski)
  • Мауриньш А. Концепция Макса Шац-Анина в современном темпорализме. Макс Шац-Анин. Жизнь. Наследие. Судьба. Материалы научной конференции. Рига, 1998, c. 27–33.
  • Шац-Анин Макс. Жизнь. Наследие. Судьба. Материалы научной конференции. Рига, 1998.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. VIŅŠ TĀ ARĪ NEKĻUVA REDZĪGS Franks Gordons, Jaunā Gaita nr. 220, 2000. gada martā
  2. Arturs Mauriņš. Laika nefizikālās interpretācijas Latvijā LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI, 763. SĒJUMS. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Latvijas Universitāte, 2011
  3. «Макс Шац-Анин / Проза.ру». www.proza.ru. Skatīts: 2019-04-18.