Ģenerālis Debenī apbalvots ar daudziem Francijas un citu valstu militārajiem apbalvojumiem, piemēram 1922. gadā apbalvots ar Latvijas Republikas augstāko militāro ordeni Lāčplēša kara ordeni (1.šķira).[3]
Militāro izglītību ieguvis Sensīras militārajā akadēmijā (1886) un Ģenerālštāba akadēmijā (1909). Viņš dienēja jēgeru vienībās. Kopš 1911. gada Ģenerālštāba akadēmijas taktikas profesors. Sekojošā pirmā pasaules kara dalībnieks komandēja 57. un 25. kājnieku divīziju, kuras priekšgalā izcēlās Verdenas kaujā. No 1916. gada Debenī bija XXXVIII un pēc tam XXXII armijas korpusa komandieris. No 1916. gada 19. decembra līdz 1917. gada 4. maijam viņš komandēja 7. armiju Elzasā, pēc tam dienēja par virspavēlnieka štāba priekšnieku ziemeļos un ziemeļaustrumos. No 1917. gada 21. decembra 1. armijas komandieris. Vācu ķeizara armijas pavasara ofensīvas laikā viņa armija cieta smagu sakāvi Sommas kaujā. 1918. gada beigās iecelts par Augstākās militārās padomes locekli. No 1919. līdz 1924. gadam viņš bija Francijas armijas Ģenerālštāba akadēmijas vadītājs. Tad līdz 1930. gadam bija armijas ģenerālštāba priekšnieks un vadīja Francijas armijas reorganizāciju. Memuāru “Karš un cilvēks” (1937) autors.
Michel Mourre, Dictionnaire d'histoire universelle, Éditions universitaires, 1968.
Gérard Géhin et Jean-Pierre Lucas, « Debeney, Marie-Eugène » in Dictionnaire des généraux et amiraux français de la Grande Guerre (1914-1918) : Tome 1, A-K, Paris, Archives et Culture, 2008, 704 p. (ISBN 978-2350770703).
Michel Wattel et Béatrice Wattel (préf. André Damien), « Debeney, Marie-Eugène » in Les Grand’Croix de la Légion d’honneur : De 1805 à nos jours, titulaires français et étrangers, Paris, Archives et Culture, 2009, 701 p. (ISBN 978-2-35077-135-9).