Marija Čebotari
| ||||||||||||||||
Marija Čebotari (rumāņu: Maria Cebotari, dzimusi 1910. gada 10. februārī, mirusi 1949. gada 9. jūnijā) bija rumāņu izcelsmes austriešu operdziedātāja-soprāniste un aktrise, viena no Vācijas un Austrijas lielākajām operas zvaigznēm 20. gadsimta 30. un 40. gados.
Dziedātājas balss bija ļoti daudzpusīga, viņas repertuārā ietilpa koloratūras, subretes, liriskās un dramatiskās lomas. Vienas sezonas laikā dziedājusi gan Suzannas un grāfienes Almavivas lomu V. A. Mocarta operā Figaro kāzas, gan R. Štrausa Salomi, gan Violetu Dž. Verdi operā Traviata. Violetas loma bija dziedātājas mīļākā vokālā partija.[1]
Uzstājusies daudzos slavenos operas namos, ieskaitot Vīnes Valsts operu, La Scala operteātri Milānā, Itālijā un Londonas Karalisko Koventgārdena operu. Repertuārā dominēja četri komponisti — V. A. Mocarts, R. Štrauss, Dž. Verdi un Dž. Pučīni.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Marija Čebotari ir dzimusi rumāņu strādnieku ģimenē kā piektais bērns.[2] Jau no mazotnes viņa izcēlās ar skaistu balsi un dziedāja baznīcas korī. Studējusi Kišiņevas konservatorijā no 1924. līdz 1929. gadam. 1929. gadā pievienojās Maskavas Dailes teātra trupai kā aktrise un ar to uzstājās Bukarestē un Parīzē. Drīz pēc tam viņa apprecējās ar trupas vadītāju Aleksandru Virubovu.
Pēc pārcelšanās uz Vāciju viņa trīs mēnešus apguva dziedāšanu un 1931. gada 15. martā debitēja kā operdziedātāja Mimi lomā Dž. Pučīni operā Bohēma Drēzdenes Zempera operā. Diriģents Bruno Valters uzaicināja viņu uz Zalcburgas festivālu, kurā viņa dziedāja Eiridīkes lomu K. V. Gluka operā Orfejs un Eiridīke.
1935. gadā Marija Čeborati dziedāja Amintas lomu diriģenta Karla Bēma vadībā Riharda Štrausa operas Klusā sieviete pasaules pirmizrādē Drēzdenē. R. Štrauss ieteica viņai pārcelties uz Berlīni, un 1936. gadā M. Čebotari pievienojās Berlīnes Valsts operai. Tajā pašā gadā viņa dziedāja Suzannu Figaro kāzās, Zerlinu Donā Žuanā, kā arī Sofiju Rožu kavalierī Drēzdenes Zemperas operas viesizrādē Londonas Karaliskajā Koventgārdena operā. Berlīnē viņa bija primadonna līdz 1946. gadam, bet pēc tam pievienojās Vīnes Valsts operai.
Vienlaikus ar veiksmīgo operdziedātājas karjeru, M. Čebotari 20. gadsimta 30. gados kļuva arī par kinoaktrisi un piedalījās vairākās ar operu saistītās filmās, piemēram, Stiprās sirdis (Starke Herzen, 1937), Džuzepe Verdi (Giuseppe Verdi, 1938), Butterfly sapnis (Il sogno di Butterfly, 1939). Filmas Stiprās sirdis uzņemšanas laikā viņa iepazinās ar savu otro vīru austriešu aktieri Gustavu Dīzlu.[2] 1938. gadā dziedātāja izšķīrās no A. Virubova un apprecējās G. Dīzlu. Šajā laulībā dzimuši divi dēli.
1949. gada sākumā uzstāšanās laikā La Scala dziedātāja cieta no sāpju lēkmēm, kas sākumā netika uztvertas nopietni. Tomēr 31. martā Vīnē viņa sabruka Karla Millekera operetes Nabaga students laikā, kas kļuva par dziedātājas pēdējo uzstāšanos. Operācijā 4. aprīlī viņai atklāja vēzi aknās un aizkuņģa dziedzerī. Dziedātāja mira no vēža 1949. gada 9. jūnijā Vīnē, kur ir arī apglabāta.
Filmas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1942. gadā Marija Čebotari piedalījās režisora Karmines Galloni rumāņu un itāļu filmā "Odesa liesmās" (Odessa in fiamme). Filma attēlo Besarābijas okupāciju Otrā pasaules kara laikā. M. Čebotari attēlo operdziedātāju Mariju Teodoresku, kura tiek nošķirta no ģimenes. Filmā parādīti kadri no tā laika kinohronikām; tā saņēma galveno balvu 1942. gada Venēcijas kinofestivālā. Pēc Padomju karaspēka ienākšanas Bukarestē 1944. gadā filma tika aizliegta. Filmas kopijas tika iznīcinātas, daudzi aktieri tika arestēti. Laimīgā kārtā filmas kopija tika atrasta Romas kino pilsētiņā, un tā pirmo reizi Rumānijā tika demonstrētā 2006. gada decembrī.
Rumāņu režisors Vlads Druks uzņēmis dokumentālo filmu Ārija (Aria, 2004) par Marijas Čebotari dzīvi.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «ЧЕБОТАРИ в музыкальной энциклопедии». www.music-dic.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-01-05. Skatīts: 2019-03-26.
- ↑ 2,0 2,1 «Maria Cebotari». www.steffi-line.de. Skatīts: 2019-03-25.