Mazais mārsils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mazais mārsils
Thymus serpyllum L.
Mazais mārsils (Thymus serpyllum)
Mazais mārsils (Thymus serpyllum)
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Panātru rinda (Lamiales)
Dzimta Lūpziežu dzimta (Lamiaceae)
Ģints Mārsili (Thymus)
Suga Mazais mārsils (T. serpyllum)
Mazais mārsils Vikikrātuvē

Mazais mārsils (latīņu: Thymus serpyllum) ir smaržīgs lūpziežu dzimtas puskrūms. Stumbri guloši, nenoteikti četršķautnaini, ziedošie stumbri apaļi, ar matiņiem, zari stāvi, 5—10 cm augsti. Lapas sīkas, ar īsu kātu, veselas, eliptiskas, iegareni eliptiskas, pie pamata ar baltiem sarveida matiņiem, virspusē un apakšpusē ar maziem punktveida dziedzeriem. Ziedi divlūpaini, violeti rožaini, sārti violeti vai balti, blīvās galviņās zaru galā. Zied no jūnija līdz augustam.[1]

Augs plaši izplatīts Eiropā un Ziemeļāfrikā, ievests arī Ziemeļamerikā. Latvijā sastopams visā teritorijā. Aug sausās pļavās, kāpās, priežu mežos.[1]

Lietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautas medicīnā lieto gremošanas orgānu darbības stimulēšanai, pret sāpēm vēderā, gāzu uzkrāšanos zarnās, nieru slimību ārstēšanai kā diurētisku, nomierinošu un pretdrudža līdzekli, kā arī garā klepus, astmas, hipertonijas un bezmiega ārstēšanai.[1]

Lieto kā krāšnumaugu akmensdārzos, veidojot paklājveida audzes. Ir izveidotas šķirnes ar baltiem vai sarkaniem ziediem.[2]

Svaigas un žāvētas lapas, kā arī jauno dzinumu galotnes ar pumpuriem izmanto kā garšaugu. Pulverī sasmalcinātu mārsilu pievieno dārzeņu un gaļas, zivju zupām, kā arī gatavojot mājas sieru. Svaigas mārsila lapiņas pievieno gurķu un tomātu salātiem, marinētiem gurķiem.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Helēna Rubine, Skaidrīte Ozola, Vija Eniņa. Ārstniecības augu sagatavošana un lietošana. Rīga : Zvaigzne, 1974. 173.—175. lpp.
  2. Индржих Крейча, Анна Якабова. Альпинарий в вашем саду. Priroda, 1986. ISBN 83-09-00656-X.
  3. Evalds Indriksons. Garšaugi. Rīga : Avots, 1992. ISBN 5-401-00615-2.