Melnā grāmata
Melnā grāmata latviešu mitoloģijā ir burvju grāmata ar baltiem burtiem uz melna papīra, kuru lasot noteiktu uzdevumu veikšanai no aizsaules var izsaukt mirušos. Katrai lietai melnajā grāmatā esot īpaša nodaļa, kas attiecīgā darba paveikšanai jāizlasa. Lai garus aizsauktu atpakaļ, jālasa kāda cita grāmatas nodaļa vai esošā nodaļa jālasa ačgārni. Saglabājušies tautas nostāsti par gadījumiem, kad melno grāmatu izmantojis kāds nezinātājs, kurš miroņus pēc tam vairs nav varējis aizsaukt projām, piemēram, puisis, kurš, saimniekam nezinot, ar melno grāmatu izsaucis miroņus zelta nešanai, tomēr nespēdams tos aizsaukt projām, bijis spiests saukt palīgā saimnieku. Citos nostāstos grāmatā nesaprotamos vārdus lasījuši zelta racēji vai to aizsaukšanai prom miroņiem, piemēram, likts salasīt linsēklas vai vīt virves no smiltīm.[1][2]
Melnās grāmatas radās Viduslaikos Eiropā ebreju kabalistiskās maģijas ietekmē, un caur Hamburgu un citām Vācijas pilsētām nokļuva arī Livonijā. Par melno grāmatu uzskatīja aizliegto 7. Mozus grāmatu vai arī 27. Mozus grāmatu, kurā apgalvots, ka tas, kurš Velnam atdos 27 dvēseles, dabūšot aprakto naudu.[1] Pārdaugavas Livonijas hercogistē saglabājušās ziņas par kādu Pēteri, kurš 1594. gada 5. jūlijā par aizraušanos ar melnajām grāmatām padzīts no Rīgas, bet viņa īpašums publiski sadedzināts.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Mitoloģijas enciklopēdija 1. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 210.—211. lpp. ISBN 5-89960-044-6.
- ↑ 2,0 2,1 Anita Bormane. «Kāpēc latvieši kopš senlaikiem pazīstami kā burvju un vārdotāju tauta». Latvijas Avīze, 2013. gada 21. decembris. Skatīts: 2018. gada 6. jūnijā.
 | Šis ar mitoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |