Melnais alks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Melnais alks
Cepphus grylle (Linnaeus, 1758)
Melnais alks
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Apakškārta Kaijveidīgie (Lari)
Dzimta Alku dzimta (Alcidae)
Apakšdzimta Alku apakšdzimta (Alcinae)
Ģints Melnie alki (Cepphus)
Suga Melnais alks (Cepphus grylle)
Melnais alks Vikikrātuvē

Melnais alks jeb svilpējalks[1] (Cepphus grylle) ir alku dzimtas (Alcidae) jūras putns, kuram ir 5 pasugas.[2] Tam ir cirkumpolāra izplatība Atlantijas okeāna ziemeļu daļā un Ziemeļu Ledus okeānā gar Ziemeļamerikas un Eirāzijas ziemeļu piekrastēm.[3] Lielāko daļu savas dzīves melnais alks pavada jūrā, uz sauszemes iznākot tikai ligzdošanas laikā.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais alks ligzdo Ziemeļu Ledus un Atlantijas okeāna piekrastēs, Baltijas jūru ieskaitot

Melnais alks sastopams viscauri Ziemeļu ledus okeāna piekrastēs, sākot ar Aļaskas un Kanādas ziemeļu krastiem, izplatības areālam turpinoties Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Atlantijas okeānā melnais alks mājo Kanādas un ASV ziemeļaustrumu krastos, Grenlandē, Islandē, Svalbārā, Skandināvijas krastos, Britu salās un Eiropas krastos un salās Ziemeļu un Baltijas jūrā. Austrumu virzienā izplatība turpinās gar Norvēģijas un Krievijas ziemeļu piekrastēm.[3] Ziemo ligzdošanas vietu tuvumā vai pārvietojas uz tuvākajiem neaizsalušajiem ūdeņiem.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā melnais alks ir regulāri novērojams migrācijas laikā rietumu piekrastē, iespējams, daļa piekrastē arī regulāri ziemo. Paliela ziemotne tika atklāta pie Irbes jūras šauruma rietumu ieejas 1992. gada ziemas beigās, kad kur uzturējās vairāki tūkstoši melno alku. Rīgas jūras līcī tas ir reti novērojams.[4] Baltijas jūrā sastopama nominālpasuga — Cepphus grylle grylle.[2][4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kājas un knābja iekšpuse ir koši sarkanas

Melnais alks ir vidēji liels jūras putns. Tā ķermeņa garums ir 30—38 cm, spārnu izplētums 49—58 cm, svars 350—575 g.[5][6][7] Abi dzimumi izskatās līdzīgi.[7]

Ligzdošanas sezonā apspalvojums ir koši melns vai brūni melns ar platām, baltām joslām uz spārniem.[7] Smalkais, smailais knābis melns. Kājas un pleznotās pēdas koši sarkanas, kā arī, atverot knābi, tā iekšpuse ir sarkana, spilgti izceļoties uz melnā apspalvojuma.[7] Ziemā apspalvojums kopumā kļūst pelēks: vaigi, kakls un pavēdere balti, bet ķermeņa virspuse baltmelni raibumota. Baltās joslas uz spārniem saglabājas visa gada garumā.[5] Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem ziemas sezonā, bet ir par tiem tumšāki un brūnāki, arī uz spārniem baltajās joslās redzami pelēki laukumi. Kājas sarkanbrūnas, ne tik košas kā pieaugušajiem īpatņiem.[5][7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemas periodā melnais alks kļūst pelēks ar baltiem vaigiem, kaklu un vēderu
Melnais alks ir samērā lēns lidotājs

Melnajam alkam ir raksturīgi ligzdošanas sezonā izvēlēties no vējiem aizsargātākas piekrastes līčos un iekšējās jūrās, salīdzinot ar citiem alkiem.[7] Šī suga ir arī vismazāk sabiedriska no visiem alkiem, un samērā bieži neligzdo kolonijās, bet gan pa vienam pārim. Ja melnie alki ligzdo kolonijā, tā ir salīdzinoši brīva un retināta, ar dažiem simtiem pāru,[7] tomēr, jo tālāk ziemeļos putni ligzdo, jo kolonija kļūst blīvāka.[8] Ligzdošanas laikā melnajam alkam raksturīgs augstas skaņas svilpšana,[5][7] tādēļ ieguvis savu nosaukumu — svilpējalks.

Ārpus ligzdošanas sezonas melnie alki uzturas pa pāriem vai pa vienam, vietās ar vidēji spēcīgām straumēm, lai gan mēdz pulcēties labās barošanās vietās.[8][9] Šī suga izvairās no pārāk sekliem un pārāk dziļiem ūdeņiem, kā arī no pārāk lēni plūstošiem vai ātri plūstošiem ūdeņiem.[9] Melnie alki ir labi peldētāji un nirēji, zem ūdens kustinot spārnus it kā lidotu. Zem ūdens tie uzturas līdz 2,5 minūtēm.[8] Salīdzinot ar citiem alkiem, melnais alks ir lēnāks lidotājs un lido ar ātrumu 20 km/h.[8]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Malnais alks pamatā barojas seklos piekrastes ūdeņos (17—31 m,[9] bet var ienirt arī 50—60 m dziļumā[10]), ienirsot zem ūdens un medījot zivis un vēžveidīgos, nelielos daudzumos moluskus un jūras kukaiņus, kā arī barojas ar jūras augiem. Kopumā putns medī to, ko var noķert, un veikli pārorientējas no viena barības veida uz citu.[7] Mazāku medījumu melnais alks norij uzreiz, atrodoties zem ūdens, bet ar lielāku, cieši satvertu knābī, paceļas augšupu un to apēd virs ūdens virsmas.[8]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnie alki dzimumbriedumu sasniedz 4 gadu vecumā.[8] Tie veido monogāmus pārus uz vairākām sezonām un vienmēr cenšas atgriezties vecajā ligzdošanas vietā.[10] Melnie alki ligzdo laikā no maija līdz jūnijam. Ligzdošanai tiek piemeklēts akmeņains vai klinšains krasts, bet ligzdošanas vieta ir tāda, kurā ir kāda dabīga iedobe vai plaisa, kā arī ap ligzdošanas vietu tiek sakrauti sīki akmentiņi.[5] Dējumā ir 1—3 olas (visbiežāk divas).[10] Jaunākiem putniem dējums ir mazāks, vecākiem lielāks.[10] Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 28—32 dienas.[10] Mazuļus izšķiļoties sedz dūnas. Apmēram 3—4 dienu vecumā tie ligzdā tiek atstāti vieni. Jaunie putni ligzdu pamet apmēram 30—40 dienu vecumā un drīz pēc tam kļūst patstāvīgi. Tiem dūnu vietā ir izaugušas spalvas, bet tie joprojām nemāk lidot.[5][10] Reizēm, lai jaunos putnus iedrošinātu pamest ligzdu, vecāki tos izvilina, izmantojot zivis.[10]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnajam alkam ir 5 pasugas:[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]