Merieši

Merieši un viņu kaimiņi IX gadsimtā pēc slāvu migrācijas.

Merieši bija sena somugru tauta, kas dzīvoja mūsdienu Jaroslavļas, Ivanovas apgabalos, Tveras apgabala un Maskavas apgabala austrumu daļā, Vologdas apgabala dienvidos un Kostromas apgabala rietumos. Pirmo reizi pieminējis gotu hronists Jordāns 6. gadsimtā. Pagājušo laiku stāstā 858. gadā aprakstīta kā viena no tautām, kuru varjagi aplika ar nodokli.

Runāja meriešu valodā, kas bija līdzīga mariešu valodai. Līdztekus citiem Volgas somugriem muromiešiem, meščeriem kļuva par vienu pamattautām krievu nācijas veidošanās procesā. Iespējams, daļa meriešu iekļāvās arī mariešu vai citu Volgas somugru etnosos.

Nosaukums

Acīmredzot meriešu etnonīms radies no somugru vārda "märi", tulkojumā "cilvēks". Līdzīgi mūsdienās sevi dēvē joprojām dzīvās tautas, kas ir radniecīgas meriešiem — marieši (mari), udmurti (mort-ud) un mordvieši (mort-va).

Daļa mūsdienu mariešu vārdu merieši jeb krieviski merja uzskata par rusificētu rietumu mariešu pašnosaukumu "maari" (мäрӹ).

Valoda

Meriešu valoda (merjan jelma, senkrievu мер(ъ)скый) piederēja Volgas somu valodu atzaram. Maksimālo valodas runātāju skaitu Kijivas Krievzemes veidošanās laikā, kad notika meriešu kristīšana, noskaidrot pagaidām nav iespējams. Taču, ņemot vērā milzīgo teritoriju, kurā šī tauta dzīvoja, runātāju skaits līdzinājās citām tā laika lielākajām tautībām krivičiem, vjatičiem, mordviešiem. Valoda sāka izzust ap 10. gadsimtu, pēdējās saglabājušās ziņas par meriešiem ir kopš 14. gadsimta.

2007. gadā izdevniecība "Merjan Jelma" laida klajā "Meriešu - krievu, krievu - meriešu valodas vārdnīcu". Vārdnīca satur arī vēsturisku informāciju, kartes, iepazīstina ar valodas gramatikas īpatnībām, meriešu toponīmiem, īpašvārdiem un aizguvumiem vietējos krievu valodas dialektos.

Vēsture

Gotu vēsturnieks Jordāns 6. gadsimtā sarakstīja gotu cilšu vēsturi. Viņš sastādīja īsu ziemeļu cilšu sarakstu, ar kurām 4. gadsimtā karoja viens no gotu vadoņiem Ermanariks. Starp tām minēti arī merieši (Merens), meščeri (Miscaris) un mordvieši (Mordens).

862. gadā pār meriešiem sāka valdīt skandināvu izcelsmes karavadonis Ruriks. Nestora hronikā teikts, ka "pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slovēņi, Polockā kriviči, Rostovā merieši, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un pār tiem visiem valdīja Ruriks".

Saskaņā ar "Pagājušo laiku stāstu", 882. gadā merieši piedalījās skandināvu izcelsmes kņaza Novgorodas Oļega karagājienā uz Smoļensku un Kijivu. Tas bija daudzskaitlīgs karaspēks, kuru veidoja vikingi un piecas tautas, trīs no kurām pārstāvēja somugru saimi. Hronikā šīs neslāvu tautas tiek nosauktas kā rusīniem piederīgas. Oļegs meriešus aplika ar nodokli, kas sekmēja Kijivas Krievzemes centralizāciju. Pēdējo reizi "Pagājušo laiku stāstā" merieši pieminēti 907. gadā, kad viņi bija daļa no kņaza Oļega vadītā karaspēka plašā karagājienā pret Konstantinopoli.

Meriešu zemes kļuva par pamatu Vladimiras-Suzdaļas kņazistei, un 10. — 11. gadsimtā iesākās meriešu kristianizācija un lingvistiskā slavinizācija, kas turpinājās vairākus gadsimtus. 14. gadsimtā viņi joprojām bija saglabājuši savas tradīcijas. Ap 1350. gadu pareizticīgās baznīcas pārstāvis Galičas-Merjas knazistē (tagadējais Kostromas apgabals) rakstīja, ka nekristītie merieši dzīvo ozolu birztalās.

Merieši un balti

Līdz m.ē. 6. gadsimtam meriešu rietumu kaimiņi bija baltu tauta galindi. Tie bija vistālāk uz austrumiem dzīvojošie balti, kuri daudzu gadsimtu garumā uzturēja ciešus sakarus ar Volgas — Kamas vidusteces somugru medniekiem un zvejniekiem. Par šādiem ilglaicīgiem sakariem liecina ne tikai arheoloģija, bet arī baltiskie aizguvumi Volgas somugru valodās, bet nav pazīstami rietumu somugriem (piemēram, mordviešu karda, kardo — "pīts žogs" aizguvums no baltu gardas — "aploks").

Saskaņā ar Marijas Gimbutienes pētījumiem, "agrajā dzelzs laikmetā un pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas somugru kultūras cilvēki Volgas augštecē iemācījās no baltiem ierīkot apmetnes pauguru virsotnēs, celt četrstūrainus virszemes mājokļus un nodarboties ar zemkopību un lopkopību".

7. gadsimtā Dņepras augšteces baseinā ienāca slāvu ciltis, kura rezultātā pamazām pārtrūka abu kultūru areāli. 9. gadsimtā izveidojās Kijivas Krievzemes valsts. Tai tika pievienotas un lingvistiski asimilētas arī slāvu valodās nerunājošās tautas. 1401./1402. gada Serpuhovas kņaza vēstulē jeb gramotā minēta apdzīvota vieta Goļadiči (Голядичи), kas atradās Maskavas pievārtē tagadējā Zveņigorodas apgabalā un līdztekus lielam skaitam līdzīgu nosaukumu saglabāja liecības par kādreizējo galindu klātbūtni. Šeit arī atradās ciemati Starije Merji, Malaja Merka, Merju purvs. Tie kalpo kā norāde uz meriešu etnisko elementu vietā, kuru ieskauj desmitiem nepārprotamu baltu hidronīmu, kā piemēram, Neglimna, Bolva, Možaika un citi.

Mūsdienu merieši

Volgas augštecē pēdējos gados ir izveidojusies kustība, kas cenšas iedzīvotājos atdzīvināt meriešu pašapziņu. Tās pārstāvji caur savām interneta lapām, diskusijām, periodiskiem izdevumiem krievu un erzju valodās informē par novada somugrisko vēsturi un kultūru, popularizē meriešu valodu. 2012. gadā tika prezentēts meriešu karogs. 2013. gada jūlijā notika pirmais meriešu kultūras speciālistu kongress.

2010. nāca klajā mākslas filma "Stērstes" (Овсянки). Filmas darbība risinās 21. gadsimtā, un tās galvenie varoņi uzskata sevi par meriešu tradīciju glabātājiem.

Ārējās saites

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)