Galindi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Galindiem veltīts muzejs-parks bijušā galindu novadā Mazurijā

Galindi (Galindai) ir kopīgs apzīmējums divām izmirušām baltu ciltīm. Visbiežāk šo nosaukumu attiecina uz rietumgalindiem, kas dzīvoja Prūsijas dienvidaustrumos. Par galindiem sauc arī tagadējās Maskavas apkaimē dzīvojošo austrumbaltu cilti, ko dēvē par austrumgalindiem.[1]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodnieki uzskata, ka galindu nosaukums cēlies no baltu vārda galas (latviešu: gals, lietuviešu: galas, latgaliešu: gols) ar nozīmi „zeme”, „novads”, līdzīgi kā Zemgalezemgaļu zeme vai Lotigolalatgaļu, letu zeme. Pastāv pieņēmums, ka ar to tika norādīts uz galindiem, kā vistālāk uz austrumiem dzīvojošu baltu cilti.

Rakstnieks Laimonis Purs grāmatā "Tālajos pilskalnos" radīja pieņēmumu, ka vārds galindi radies no senas paražas nogalināt jaundzimušās meitenes, jo senprūšu valodā golis ir 'nāve', bet galintvei — 'nāvēt', 'galināt'. Par šādu, iespējams ekonomisku iemeslu dēļ, pastāvējušu ieražu Prūsijas zemes hronikā (Chronicon Terrae Prussiae) raksta arī Pēteris no Duisburgas.[2]

Rietumgalindi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumgalindu un pārējo baltu cilšu aptuveni apdzīvotā teritorija 13.gs. sākumā

Rietumgalindi (senprūšu: *Galindis, latīņu: Galindae) dzīvojuši uz dienvidiem no senprūšiem un uz rietumiem no lietuviešiem gar Vislas vidusteci un tās labā krasta pieteku Narevu. Rietumgalindu robežas rietumos un ziemeļos bijušas Neidenburga, Allenburga, Vartenburga un Rostenburga, austrumos tās sniegušās līdz Spirdinta ezeram un dienvidos iespiedušās labu gabalu tagadējā Mazurijā. Rietumgalindi vēsturē minēti agrāk par visām baltu ciltīm. Viņus piemin jau grieķu vēsturnieks Ptolemajs ap mūsu ēras 150. gadu (hellēniskā grieķu: Γαλίνδοι, Galindoi).

Jau 11.gs. vidū samazinās galindu atstāto arheoloģisko atlieku skaits, kas liek domāt par galindu sabiedrības sabrukumu. Tas varētu būt saistīts ar 1047. gadā beigušos postošo karu, kura rezultātā galindu sabiedroto Mazoviju no jauna iekļāva Polijas karalistē. Karš bija tik postošs, ka sagrāva lielāko daļu galindu apmetņu. Atradumi Ruska Wieś apkātnē liecina, ka šī teritorija bija apdzīvota vēl 13. un 14.gs. Ap 1320. gadu Galindiju apraksta kā neapdzīvotu. Tādējādi galindi ir gājuši bojā cīņās ar poļiem un vācu krustnešiem, kas turpmāk kontrolēja šīs zemes.

Austrumgalindi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu zemes un slāvu ienākšana, 5.-6.gs.
Austrumgalindu (goļadu) atlikusī saliņa 7.—8. gadsimtā kriviču un vjatiču apdzīvotajā teritorijā

Austrumgalindi jeb goļadi (krievu: голядь) minēti Hipatija hronikā (1038 un 1147) un Laurentija hronikā (1248).[3] 1058. gadā Kijevas lielkņazs Izjaslavs Jaroslavičs sakauj galindus. Ņemot vērā, ka viņš šajā laikā atradās Smoļenskas apkārtnē, var secināt, ka šis karš bija pret austrumgalindiem. Hipatija hronika raksta, ka 1147. gadā Suzdaļas kņazs Jurijs Dolgorukijs devās uzbrukumā pret Novgorodas kņazisti, Čerņigovas kņazam Svjatoslavam Olgevičam pavēlot doties karot uz Smoļenskas apgabalu. Svjatoslava karaspēks iekaroja Smoļenskas zemes un Protvas upes rajonā dzīvojošos galindus. 1248. gadā karā pret galindiem pie Protvas upes krīt Vladimiras un Maskavas kņazs Mihails.[4]

Pēc upju hidronīmiem spriežot, austrumbalti un austrumgalindi apdzīvoja apgabalu no Kļazmas upes ziemeļos, Žizdras dienvidos, Volgas iztekas rietumos un Maskavas austrumos.[4] Viņu zemes atrdās starp Okas labā krasta pieteku Upu un kreisā krasta pietekām Protvu un Ugru, vēlāko Smoļenskas, Kalugas, Tveras un Maskavas apgabalu teritorijā.

Šajā reģionā dzīvojošo baltu kultūra bija cieši saistīta ar mūsdienu Baltkrievijas teritorijā un Ukrainas ziemeļos atklātajām Dņepras baltu kultūrām. Iespējams, ka rietumbaltu galindu migrācija uz šejienes baltu zemēm notika 1.gs. otrajā pusē.

Šajos apgabalos ir aptuveni 400 baltu izcelsmes hidronīmu, kuru austrumu robeža sniedzas līdz Maskavai. Turklāt Maskava atrodas šī areāla iekšienē. Šajā teritorijā, protams, ir liels skaits arī slāvu hidronīmu, kas ir vēlāks uzslāņojums. Uz to norāda fakts, ka Piemaskavas apgabalos baltu cilmes nosaukumi raksturīgi lielākām un mazākām upēm, kamēr mazākām — tikai slāvu. Baltu un somugru hidronīmiem ir skaidri izteikta robeža, savukārt baltu un slāvu nav konstatētas nekādas robežas. Tas liecina par divu etniski-valodiski dažādu kopienu — galindu un slāvu — pastāvēšanu noteiktā laika posmā.

Austrumslāvi sāka iespiesties augšējās Okas baseinā ap 8.gs., nākamo gadsimtu laikā asimilējot baltus. Galindu blīvi apdzīvots apgabals saglabājas Maskavas tuvumā. Pēc slāvu migrācijas kopš 10. gadsimta austrumgalindi dzīvoja starp vjatičiem un krivičiem. Jauktas slāvu—baltu apmetnes austrumgalindu zemēs uz ziemeļiem no Okas parādās 11. gadsimtā.[5] Šķiet, Protvas un Naras reģionu slāvu migrācija neskāra līdz 15. gadsimtam, kad Maskavas kņazi sāka šeit dibināt pilsētas, kas beidzās ar pilnīgu galindu saliņu pārslāviskošanos.

Austrumgalindu pēdas ir meklējamas Smoļenskas, Kalugas un Maskavas apgabalu vietvārdos, no baltiem aizgūtos vārdos mordviešu un mariešu valodās un vietējā krievu izloksnē.

Nostāsti par galindiem to vēsturiskajā teritorijā saglabājās līdz pat 20. gadsimtam. Tautas atmiņā tie bija iesakņojušies kā milži. Tā Mešovas apriņķī (Мещовский уезд) tagadējā Kalugas apgabalā Čertovas ciemā atrodas kalns, uz kura, saskaņā ar nostāstiem, dzīvojis laupītājs Goļada. Tas sviedis cirvi 30 verstis.[6] Tajā pat apriņķī ir divi citi kalni, uz kuriem kādreiz dzīvojuši brāļi Goļadi, kuri viens otru apmētājuši ar cirvjiem. Tostarp tiek ziņots, ka tagad ar „goļadu” šajās vietās apzīmē klaidoni.[7]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Baltu valodas
  2. Prūsijas zemes hronika. Galindijas zemes izpostīšana.
  3. Goļadi. Sedovs krieviski
  4. 4,0 4,1 В.В. Седов ГОЛЯДЬ
  5. Балто-славянские исследования. 1981. Древняя Москва в Балтийской перспективе. 10, 11 lpp
  6. Кашкаров В. М. К вопросу о древнейшем населении Калужской губернии. - Калужская старина. Год первый. Том 1, книга 2. Калуга. 1901, стр. 1 - 13 "по преданиям, в очень стародавные времена жил разбойник Голяга, по другим — Голяда. Обладал он силой непомерною, на 30 верст бросал свой топор".
  7. Селищев А. М. Из старой и новой топонимии. Сборник статей по языковедению Московского гос. пед. ин-та. 1939, стр. 139 (от голяда 'бедняк').