Galindi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Galindiem veltīts muzejs-parks bijušā galindu novadā Mazurijā

Galindi ir kopīgs apzīmējums divām izmirušām baltu ciltīm. Visbiežāk šo jēdzienu lieto saistībā ar rietumgalindiem, kas apdzīvoja Prūsijas dienvidaustrumos, bet dažkārt par galindiem uzskata arī tagadējās Maskavas apkaimē kādreiz dzīvojušu austrumbaltu cilti, ko dēvē par austrumgalindiem.[1]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodnieki ir vienisprātis, ka nosaukums „galindi” ir cēlies no baltu vārda galas (latviešu: gals, lietuviešu: galas, latgaliešu: gols) ar nozīmi „zeme”, „novads”, līdzīgi kā Zemgalezemgaļu zeme vai Lotigolalatgaļu, letu zeme. Pastāv pieņēmums, ka ar to tika norādīts uz galindiem kā vistālāk uz austrumiem dzīvojošu baltu cilti.

Saskaņā ar rakstnieka Laimoņa Pura grāmatā „Tālajos pilskalnos” izteikto pieņēmumu, vārds galindi radies no senas paražas nogalināt jaundzimušās meitenes, jo senprūšu valodā golis — 'nāve', bet galintvei — 'nāvēt', 'galināt'. Par šādu, ekonomisku iemeslu dēļ, iespējams, pastāvējušu ieražu Prūsijas zemes hronikā (Chronicon Terrae Prussiae) raksta arī Pēteris no Duisburgas.[2]

Rietumgalindi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumgalindu un pārējo baltu cilšu aptuveni apdzīvotā teritorija ap 13. gadsimta sākumu

Rietumgalindi (senprūšu: *Galindis, latīņu: Galindae) dzīvojuši uz dienvidiem no senprūšiem un uz rietumiem no lietuviešiem gar Vislas vidusteci un tās labā krasta pieteku Narevu. Rietumgalindu robežas rietumos un ziemeļos bijušas Neidenburga, Allenburga, Vartenburga un Rostenburga, austrumos tās sniegušās līdz Spirdinta ezeram un dienvidos iespiedušās labu gabalu tagadējā Mazurijā. Rietumgalindi vēsturē minēti agrāk par visām baltu ciltīm. Viņus piemin jau grieķu vēsturnieks Ptolemajs ap mūsu ēras 150. gadu (hellēniskā grieķu: Γαλίνδοι, Galindoi). Rietumgalindi gāja bojā cīņās pret vāciešiem un poļiem. Viņu vietā no 11. gadsimta dzīvo poļi.

Austrumgalindi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumgalindu (goļadu) atlikusī saliņa 7.—8. gadsimtā kriviču un vjatiču apdzīvotajā teritorijā

Austrumgalindi jeb goļadi (krievu: голядь) minēti Hipatija hronikā (1038 un 1147) un Laurentija hronikā (1248).[3] Dzīvoja starp Okas labā krasta pieteku Upu un kreisā krasta pietekām Protvu un Ugru, vēlāko Smoļenskas, Kalugas, Tveras un Maskavas apgabalu teritorijā.

Šajos apgabalos ir aptuveni 400 baltu izcelsmes hidronīmu, kuru austrumu robeža sniedzas līdz Maskavai. Turklāt Maskava atrodas šī areāla iekšienē. Šajā teritorijā, protams, ir liels skaits arī slāvu hidronīmu, kas ir vēlāks uzslāņojums. Uz to norāda fakts, ka Piemaskavas apgabalos baltu cilmes nosaukumi raksturīgi lielākām un mazākām upēm, kamēr mazākām — tikai slāvu. Baltu un somugru hidronīmiem ir skaidri izteikta robeža, savukārt baltu un slāvu nav konstatētas nekādas robežas. Tas liecina par divu etniski-valodiski dažādu kopienu — galindu un slāvu — pastāvēšanu noteiktā laika posmā.

Pēc slāvu migrācijas kopš 10. gadsimta austrumgalindi dzīvoja starp vjatičiem un krivičiem. Jauktas slāvu—baltu apmetnes austrumgalindu zemēs uz ziemeļiem no Okas parādās 11. gadsimtā.[4] Šķiet, Protvas un Naras reģionu slāvu migrācija neskāra līdz 15. gadsimtam, kad Maskavas kņazi sāka dibināt pilsētas, kas beidzās ar pilnīgu galindu saliņu pārslāviskošanos.

Austrumgalindu pēdas ir meklējamas vienīgi Smoļenskas, Kalugas un Maskavas apgabalu vietvārdos, no baltiem aizgūtos vārdos mordviešu un mariešu valodās un vietējā krievu izloksnē.

Nostāsti par galindiem to vēsturiskajā teritorijā saglabājās līdz pat 20. gadsimtam. Tautas atmiņā tie bija iesakņojušies kā milži. Tā Mešovas apriņķī (Мещовский уезд) tagadējā Kalugas apgabalā Čertovas ciemā atrodas kalns, uz kura, saskaņā ar nostāstiem, dzīvojis laupītājs Goļada. Tas sviedis cirvi 30 verstis.[5] Tajā pat apriņķī ir divi citi kalni, uz kuriem kādreiz dzīvojuši brāļi Goļadi, kuri viens otru apmētājuši ar cirvjiem. Tostarp tiek ziņots, ka tagad ar „goļadu” šajās vietās apzīmē klaidoni.[6]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Baltu valodas
  2. Prūsijas zemes hronika. Galindijas zemes izpostīšana.
  3. Goļadi. Sedovs krieviski
  4. Балто-славянские исследования. 1981. Древняя Москва в Балтийской перспективе. 10, 11 lpp
  5. Кашкаров В. М. К вопросу о древнейшем населении Калужской губернии. - Калужская старина. Год первый. Том 1, книга 2. Калуга. 1901, стр. 1 - 13 "по преданиям, в очень стародавные времена жил разбойник Голяга, по другим — Голяда. Обладал он силой непомерною, на 30 верст бросал свой топор".
  6. Селищев А. М. Из старой и новой топонимии. Сборник статей по языковедению Московского гос. пед. ин-та. 1939, стр. 139 (от голяда 'бедняк').