Mezenteriālā išēmija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Mezenteriālā išēmija ir patoloģisks stāvoklis, kura pamatā ir nepietiekama asins piegāde tievajai zarnai, kas izraisa tās iekaisumu un bojājumus. Mezeneriālā išēmija var būt akūta vai hroniska. Akūta forma ir ļoti smags stāvoklis, kuras nāves gadījumu skaits svārstās no 60 līdz pat 90%. Saskaņā ar dažādu avotu informāciju, akūta vēdera gadījumos mezenteriālās išēmijas diagnoze noteikta aptuveni 1—2% pacientu.[1][2][3]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezenteriālu išēmiju pēc etioloģijas iedala:[4]

Pēc attīstīšanas laika:[3][5]

  • akūtā;
  • subakūtā;
  • hroniskā.

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezenteriālās išēmijas biežākais cēlonis ir asinsvadu trombembolija (ap 65% no visiem gadījumiem), bet tas var būt arī zarnu nosprostojums, vēdera iekaisīgas slimības un traumas.[1]

Zarnas apasiņo trīs aortas nepāra arteriālie stumbri: trijzaru artērija (arteria coeliacus), augšējā apzarņa artērija (arteria mesenterica superior) un apakšējā apzarņa artērija (arteria mesenterica inferior). Tie var veidot kolaterāles, lai atjaunotu asins piegādi vietās ar relatīvu išēmiju mezenteriālās cirkulācijas vietās, kas bieži notiek pie hroniskas mezenteriālās išēmijas.[6]

Augšējā apzarņa artērija ir biežākā vieta, kur veidojas embolisks nosprostojums. Pie tām var būt skarta arī trijzaru artērija. Embols, kas nosprosto asinsvadu, parādās sidrs aritmijas gadījumā, parasti no priekškambaru fibrilācijas. Retāk embola cēlonis var būt arī asinsvadu sienas trombs, paradoksāls embols no sirds starpsienas defekta, kardiomiopātija, sirds vārstuļu defekti, endokardīts un priekškambaru miksoma.[6]

Augšējā apzarņa artērijas tromboze var būt šīs artērijas iepriekš nediagnosticētas un neārstētas stenozes cēlonis. Šim veidam ir raksturīgas sāpes pēc ēšanas un ēstgribas mazināšanās, kas izraisa svara zudumu. Biežāk slimo tievas sievietes un cilvēki, kas daudz smēķē, ar izplatītu arteriālu slimību, piemēram, pārdzīvotu sirdstrieku un klibošanu.[6]

Apmēram 20% gadījumos mezenteriālā išēmija ir sekas slimībai, kura neizraisa asinsvadu oklūziju. Neokluzīvu slimību patoģenēze ir vāji izpētīta, taču bieži tās pamatā ir vāja sirds izsviešana un turpmāka mezenteriālo artēriju sašaurināšanās. Organisks asinsvadu sašaurinājums (vazokonstrikcija) ir organisma atbildes reakcija hipovolēmijai, zemai sirds izsviedei, pazeminātam asinsspiedienam vai vazopresoriem, tas viss skaidro šī mezenteriālas išēmijas veida būtību no citiem veidiem. Zemas asins plūsmas dēļ attīstās zarnu hipoksija un nekroze. Arī endogēnie un eksogēnie vazokonstriktori, diseminēta intravazāla koagulācija un reperfūzijas bojājumi var izraisīt išēmiju. Vazoaktīvi medikamenti (īpaši digoksīns) var izraisīt mezenteriālo išēmiju. Uzpirkstīšu (Digitalis) ģints augu preparāti veic organisku vēnu un artēriju gludo muskuļu saraušanos in vitro un in vivo.[7]

Klīniskā aina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezenteriālās išemijas izpausmes ir atkarīgas no etioloģijas un zarnu išēmijas pakāpes. Pazīmes var būt neizteiktas, nespecifiskas un slēptas, tās biežāk novērojamas hroniskai un subakūtai formai. Pazīmes var būt līdzīgas citu vēdera dobuma orgānu slimību pazīmēm, piemēram pankreatītam, akūtam divertikulītam, tievo zarnu nosprostojumam un akūtam holecistītam.[7] Ja išēmija ir akūta, simptomi attīstās pēkšņi, visbiežākais no tiem ir ļoti izteiktas difūzas vēdera sāpes. Taču, sāpes ne vienmēr ir išēmijas pazīme un var nebūt līdz pat 25% gadījumu slimniekiem ar neoklūzijas formu. Progresējoša zarnu išēmija rada citus nespecifiskus simptomus, tostarp sliktu dūšu, vemšanu, caureju un vēdera uzpūšanos. Klīniskā ainā ne vienmēr dominē kuņģa un zarnu trakta simptomi. Akūtas garīgas pārmaiņas novēro apmēram 30% gadījumu, lielākoties gados veciem cilvēkiem. Papildu pazīmes, kas var būt novērojamas mezenteriālās išēmijas gadījumā, ir drudzis, tahikardija un leikocitoze.[5]

Mezenteriālai išēmijai ir vairākas pazīmes un tās šādā vai citādā pakāpē var savstarpēji kombinēties:[8]

  • vēdera sāpes 95% gadījumos (dažreiz rodas šoks un metabolā acidoze);
  • slikta dūša — 44%;
  • vemšana — 35%;
  • caureja — 35%;
  • tahikardija (sirds ritms virs 100 x/min) — 33%;
  • asiņaina vēdera izeja — 16%;
  • aizcietējums — 7%.

Diagnostika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā akūta mezenteriālās išēmijas gadījumā ātri attīstās fatāls zarnu infarkts, slimības diagnozei un ārstēšanai ir jābūt pēc iespējas ātrākai. Lielu uzmanību prasa anamnēzē bijušas un esošas instrumentālo izmeklējumu atbilžu agrāk apstiprinātas mezenteriālās išemijas. Ja tas ir apstiprināts turpmākai izmeklēšanai jābūt virzītai uz esošās diagnozes apstiprināšanu un tūlītējas ārstēšanas uzsākšanu. Akūtas mezenteriālas išēmijas risks palielinās cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem; ja anamnēzē ir priekškambaru fibrilācija, nesen pārdzīvota sirdstrieka, sirds mazspēja, arteriālā embolija un vēdera sāpes pēc ēšanas, kā arī svara zudums. Izdzīvošana ir 50%, ja diagnoze pareizi uzstādīta 24 stundu laikā un līdz 30%, ja diagnoze noteikta vēlu, t.i., pēc 24 stundām vai arī sākotnēji noteikta nepareizi.[7]

Laboratoriski pie akūtas mezenteriālās išēmijas ir novirzītas no normas hematokoncentrācija, leikocitoze un metabolā acidoze ar lielu anjonu attālumu un laktātu koncentrāciju. Bieži var atzīmēt seruma amilāzes, aspartātaminotransferāzes, laktātdehidrogenāzes un kreatinīnfosfokināzes koncentrācijas palielināšanos, taču visi šie marķieri nav specifiski akūtai mezenteriālai išēmijai. Hiperfosfatēmija un hiperkaliēmija parādās vēlīni un parasti ir infarkta pazīmes.[7]

Dupleks skenēšanu visbiežāk izmanto hroniskā mezenteriālas išēmijas diagnosticēšanā. Taču dupleks skenēšana ir bezjēdzīga tehnisko sarežģījumu dēļ, jo nespēj vizualizēt viscerālu artēriju uzpūstā vēderā. Turklāt, ar dupleksa metodi visprecīzāk diagnosticē stenozi nevis oklūziju.[9]

Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezemteriālās išēmijas ārstēšana ir ļoti atkarīga no etioloģijas un išēmijas pakāpes. Ļoti svarīgi ir ātri noteikt pareizu diagnozi, lai pēc iespējas mazāka būtu išēmisko traumatizācija. Galvenais mērķis ir veikt reanimācijas pasākumus, lai optimizētu perfūziju un fizioloģiski sagatavot cilvēku iespējamai operācijai. Plaša spektra antibiotiķu terapijas uzsākšana ir nepieciešama lai noliegt infekcijas risku, līdz ar to ir jāuzsāk sistēmisku antikoagulāciju, lai novērstu tālāku trombotiskā procesa izplatību. Ja simptomi attīstījušies ātri un bojājumi ir viegli, slimniekam nekavējoties jāveic arteriogrāfiju. Slimniekiem ar peritonītu vai zarnu infarktu nekavējoties jāveic laparotomiju. Ķirurģiskas ārstēšanas pamatā ir nekrotizētu zarnu rezekcija vai arteriālā revaskularizācija ar zarnu reperfuziju.[5][10]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezenteriālo išēmiju pirmo reizi aprakstījis Antonio Benivieni 15. gadsimtā. Pēc tām to aprakstījis vācu ārsts Rūdolfs Virhovs 19. gadsimtā.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Bruna Schmitz Serpa, Adriano Tachibana, Ronaldo Hueb Baroni, Ricardo Aun & Marcelo Buarque Gusmão Funari.Acute and chronic mesenteric ischemia: MDCT findings. J. Vasc. Bras. 2010, Vol. 9, № 3.
  2. A. Reginelli, E.A. Genovese, S. Cappabianca, F. Iacobellis, D. Berritto, P. Fonio, F. Coppolino & R. Grassi.Intestinal Ischemia: US-CT findings correlations. Critical Ultrasound Journal 2013, 5(Suppl 1):S7
  3. 3,0 3,1 Mohamed A. Amina, Noura Abdelmonem Noomana & Gamal I. Moussa. Acute and chronic mesenteric ischemia: Multidetector CT and CT angiographic findings. Volume 45, Issue 4, December 2014, Pages 1063–1070
  4. Garth S. Herbert & Scott R. Steele. Acute and Chronic Mesenteric Ischemia. Surg Clin N Am 87 (2007) 1115–1134
  5. 5,0 5,1 5,2 Richard S. Irwin & James M. Rippe (2008). Irwin and Rippe's Intensive Care Medicine. 6th edition. ISBN 978-0-7817-9153-3
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 N. J. Menon, A. M. Amin, A. Mohammed, G. Hamilton. Acute Mesenteric Ischaemia. Acta chir belg, 2005, 105, 344-354
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 W. Andrew Oldenburg; L. Louis Lau; Thomas J. Rodenberg; Hope J. Edmonds & Charles D. BurgerAcute Mesenteric Ischemia: A Clinical Review. Arch Intern Med. 2004;164(10):1054-1062. doi:10.1001/archinte.164.10.1054
  8. Park W.M., Gloviczki P., Cherry K.J., Hallett J.W., Bower T.C., Panneton J.M., Schleck C., Ilstrup D., Harmsen W.S., Noel A.A. (2002). Contemporary management of acute mesenteric ischemia: Factors associated with survival. J. Vasc. Surg. 35 (3): 445–52. doi:10.1067/mva.2002.120373. PMID 11877691.
  9. Bruce A. Perler & Gary J. Becker (1998). Vascular Intervention: A Clinical Approach. Thieme Medical Publishers, Inc. ISBN 3-13-108041-8
  10. Chat V. Dang et al. Acute Mesenteric Ischemia.