Nīkajas ticības apliecība

I Nīkajas (I Ekumeniskais) koncils. Konstantīns I (centrā) kopā ar bīskapiem tur ticības apliecību — 1770. gada ikona

Nīkajas ticības apliecība (grieķu: Σύμβολον τῆς Νικαίας, latīņu: Symbolum Nicaenum) ir kristiešu ticības apliecība, ko sākotnēji pieņēma I Nīkajas koncilā (325) un pēc tam otrreiz apstiprināja I Konstantinopoles koncilā (381), to papildinot ar trešo artikulu par Svēto Garu. Tā ir viena no pamata kristiešu ticības apliecībām, līdzās ar Apustuļu ticības apliecību un Atanasija ticības apliecību, un tās pamatā ir apliecinājums uz trīsvienīgo Dievu un uz Dieva Dēla iemiesojumu — Jēzu Kristu. No abām Nīkajas ticības apliecībām — oriģinālo 325. gada un papildināto 381. gada,— tikai otro lieto priekš Baznīcas liturģijas, tādēļ to turpina vienkārši saukt par "Nīkajas ticības apliecību", bet dažkārt tai piedēvē pilno nosaukumu: Nīkajas—Konstantinopoles ticības apliecība, tādā veidā atšķirot to no 325. gada ticības apliecības.

Balstoties uz Nīkajas ticības apliecību, var noteikt kādas konfesijas piederību vispārīgai kristietībai, ko dažkārt arī dēvē par Nīkajas kristietību. Ticības apliecību lieto katolicismā un pareizticībā, un nosacīti arī protestantismā, kā piemēram luterāņu un anglikāņu draudzēs, un lai arī daļa protestantu konfesiju ticības apliecību praksē nelieto, tās tomēr nenoliedz to mācību par Dievu, kas ir ietverta tajā.

Konfesijas kā mormoņi un Jehovas liecinieki, kas sevi paši dēvē par kristiešiem, parasti tiek uzskatītas par atsevišķām no pārējām kristiešu konfesijām, jo tās noliedz Nīkajas ticības apliecībā ietverto mācību par Trīsvienību.

Nīkajas ticības apliecība (325)

325. gadā tika sasaukts pirmais ekumeniskais Baznīcas koncils jeb I Nīkajas koncils. Tā mērķis bija atrisināt domstarpības par Dieva būtību, ko bija radījis ariānisms — Aleksandrijas garīdznieka Ārija mācība, kas noliedza Trīsvienību un Jēzus dievišķo dabu. Koncila rezultātā Ārija mācība tika noraidīta. Lai neatkārtotos šāda veida ķecerības, tika pieņemta ticības apliecība, tādējādi apstiprinot Trīsvienības mācību kā kristietības pamata doktrīnu, savukārt vairākas Ārija mācības, kas tiek nosauktas ticības apliecības beigās, tika stingri noraidītas.

Mēs ticam uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju.

Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, dzemdinātu no Tēva, vienpiedzimušais, tas ir, no Tēva būtības, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, būtībā līdzīgu Tēvam, un caur kuru viss ir radīts gan debesīs, gan virs zemes, un kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm, iemiesojies un tapis cilvēks, cietis un trešajā dienā augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Un uz Svēto Garu.

Bet tie, kas saka: "Bija laiks, kad Viņa nebija" un "Viņš nebija pirms Viņu radīja," un "Viņu radīja no nekā," vai "Viņš ir no citas būtības," vai "Dieva Dēls ir radīts," vai "mainīgs," vai "izmaināms" — tos nosoda svētā katoliskā un apustuliskā Baznīca.

Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecība (381)

381. gadā tika sasaukts otrais ekumeniskais koncils jeb I Konstantinopoles koncils. Saistībā ar ticības apliecību, koncila mērķis bija līdz galam noformulēt tās saturu, pievienojot artikulu par Svēto Garu un Baznīcas pazīmēm, kā arī papildinot nedaudz artikulu par Jēzu Kristu. Tika veikti arī nelieli pārfrāzējumi, un pēdējā sadaļa ar Ārija mācību nosodīšanu tika izņemta laukā, tomēr savā būtībā ticības apliecība saglabāja to pašu Trīsvienības ticību, kāda jau tika apliecināta Nīkajā.

Es ticu uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju.

Es ticu uz vienu Kungu Jēzu Kristu, vienpiedzimušo Dieva Dēlu, pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdi­nātu: Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, būtībā līdzīgu Tēvam, un caur kuru viss ir radīts, un kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks, krustā sists par mums Poncija Pilāta laikā, cietis un apbedīts, trešajā dienā augšāmcēlies, kā pravietots Rakstos, uzkāpis debesīs, sēž pie Tēva labās rokas un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un Viņa valdīšanai nebūs gala.

Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju, kas no Tēva [un Dēla] iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek līdzīgi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem.

Es ticu uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu, es atzīstu vienu kristību grēku piedošanai, gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā. Amen.

Filioque

381. gadā pieņemtā ticības apliecība oriģināli formulēja, ka Svētais Gars iziet no Tēva.

Vēlāk ap 6. gadsimtu Rietumu baznīca pievienoja piebildi, ka Svētais Gars iziet no Tēva "un no Dēla" (latīņu: filioque), tādējādi uzsverot vēl jo vairāk, ka Dēls (Jēzus Kristus) ir patiess Dievs. Tomēr šāda piebilde arī izraisīja teoloģisku domstarpību starp Rietumu un Austrumu baznīcu tēviem, un vēlāk kļuva par vienu no iemesliem, kas noveda pie Baznīcas sašķelšanās Rietumos un Austrumos ap 11. gadsimtu.

Domstarpības cēlonis ir dažādā izpratne par Jaunā Derībā rakstīto saistībā ar Svēto Garu, it īpaši Jāņa evaņģēlijā:

"Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani." (Jņ. 15:26)

"Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu." (Jņ. 16:13-15)

Pirms I Konstantinopoles koncila sanākšanas, Rietumu teologi kā Tertulliāns, Hieronims, Ambrozijs, Augustīns un citi jau pirms tam savos darbos rakstīja, ka Svētais Gars "iziet no Tēva un Dēla" vai, ka "iziet no Tēva caur Dēlu". Abi šie jēdzieni — "no Dēla" un "caur Dēlu",— Rietumos nozīmēja vienu un to pašu, savukārt Austrumos tā to neuzskatīja.

Mūsdienās, Rietumu kristietībā turpina lietot filioque piebildi, tai skaitā arī protestantismā, savukārt Austrumu kristietībā to nelieto, bet iemesli tam atšķiras. Pareizticībā to nelieto, jo uzskata par ķecerību, savukārt Austrumu katoļticībā to teoloģiski nenoliedz, bet liturģiski praksē nelieto, jo šādas piebildes pievienošana ir tikai Rietumu tradīcija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nīkajas ticības apliecība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)