Nīolesunna
Nīolesunna Ny-Ålesund | |
---|---|
pilsēta | |
![]() Skats uz Nīolesunnu | |
Atrašanās vieta Svalbārā | |
Koordinātas: 78°55′30″N 11°55′20″E / 78.92500°N 11.92222°EKoordinātas: 78°55′30″N 11°55′20″E / 78.92500°N 11.92222°E | |
Valsts |
![]() |
Teritorija | Svalbāra |
Dibināta | 1916. gadā |
Iedzīvotāji (2007. gadā) | |
• kopā | 35−130 |
Laika josla | CET (UTC+1) |
• Vasaras laiks (DST) | CEST (UTC+2) |
Mājaslapa |
kingsbay |
![]() |
Nīolesunna (Ny-Ålesund — ‘Jaunā Olesunna’) ir pētniecības pilsētiņa Svalbārā. Izvietojusies arhipelāgā lielākās salas Špicbergenas ziemeļrietumos Oskara II Zemē Brugera pussalā Kongsfjorda dienvidu krastā. Pilsētu pārvalda valsts kompānija Kings Bay AS, kas savukārt pieder Norvēģijas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijai. Pilsētiņā ir ap 30—35 pastāvīgo iedzīvotāju, bet vasaras sezonā iedzīvotāju skaits sasniedz 130. Nīolesunnā ir lidosta, osta, Svalbāras raķešu poligons, pilsētas un kalnrūpniecības muzejs, kā arī 15 pastāvīgās polārstacijas. Nīolesunna tiek uzskatītu par vistālāk ziemeļos esošo pastāvīgo civilo apdzīvoto vietu.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apdzīvoto vietu 1916. gadā dibināja kalnrūpniecības kompānija Kings Bay Kull Company akmeņogļu ieguvei. Sākotnēji ogļu ieguve turpinājās līdz 1929. gadam, kad tā kļuva nerentabla. Kompāniju nacionalizēja 1933. gadā un vairākus gadus pilsētiņu izmantoja tūrismam un zvejniecībai. Nīolesunna izmantota par vairāku Arktikas izpētes ekspedīciju bāzi. Ogļu ieguvi ar valsts atbalstu atjaunoja 1940. gados, bet pēc vairākiem negadījumiem 1960. gadu vidū slēdza.
Polārpētniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1967. gadā Nīolesunnā ierīkoja Kongsfjorda telemetrijas staciju satelītu zemes atbalstam. Pilsētiņa transformējās par izpētes centru, kurā vasaras sezonā dažādu valstu zinātnieki īstenoja izpētes programmas. 1992. gadā pastāvīgas pētniecības bāzes atļāva ierīkot ārvalstu institūcijām.
Šobrīd (2019) Nīolesunnā darbojas 11 valstu 15 pastāvīgās pētniecības stacijas — Apvienotās Karalistes (1), Dienvidkorejas (1), Francijas (2), Indijas (1), Itālijas (2), Japānas (1), Ķīnas (1), Nīderlandes (1), Norvēģijas (5) un Vācijas (1).[1]
Nosaukums | Valsts | Statuss | Dibināta |
---|---|---|---|
ARS | ![]() |
vasaras | 1991 |
AWIPEV | ![]() ![]() |
vissezonas | 2003 |
Cepelīna | ![]() |
vissezonas | 1990 |
Dasana | ![]() |
vasaras | 2002 |
Diridžibile Italia | ![]() |
vissezonas | 1997 |
Himādri | ![]() |
vasaras | 2008 |
Huanhe | ![]() |
sezonāla | 2003 |
Kartverket Zemes observatorija | ![]() |
vissezonas | 1992 |
Koldeveja | ![]() |
vissezonas | 1991 |
Korbela | ![]() |
vasaras | 1963 |
Nīderlandes polārstacija | ![]() |
vasaras | 1995 |
NIPR observatorija | ![]() |
sezonāla | 1990 |
Rabo | ![]() |
vissezonas | 1999 |
Svalraka | ![]() |
vissezonas | 1993 |
Sverdrupa | ![]() |
vissezonas | 1968 |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Research in Ny-Ålesund». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 2. septembrī. Skatīts: 2019. gada 16. martā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Ny-Ålesund – the world's northernmost mining town. By Per Kyrre Reymert
- Ny-Ålesund Research Station. Research Strategy. Applicable from 2019
|