Nikolā Flamels

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolā Flamels
Nicolas Flamel
Nikolā Flamels
Personīgā informācija
Dzimis ap 1330. gadu
Valsts karogs: Francija Pontuāza, Francija
Miris 1418. gada 22. martā
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Tautība francūzis
Zinātniskā darbība
Zinātne alķīmija

Nikolā Flamels (franču: Nicolas Flamel; 13301418. gada 22. marts) bija Francijas alķīmiķis, kam piedēvē filozofu akmens un dzīvības eliksīra atklāšanu.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolā Flamels piedzima 1330. gadā netālu no Pontuaza pilsētas nabadzīgā ģimenē. Tiek uzskatīts, ka Flamela vecāki gāja bojā, kad viņš vēl bija jauns. Pēc vecāku nāves Nikolā pārcēlās uz Parīzi un sāka strādāt par publisko pārrakstītāju.

Nikolā Flamels bija apprecējis atraitni, sievieti gados. Flamels nomāja divas darbnīcas: vienu sev, otro — saviem palīgiem un kopētājiem. Viss laulāto īpašums tika uzskatīts par kopīgu.

Nikolā Flamela māja (1407) ir saglabājusies līdz mūsdienām, tā ir uzskatīta par visvecāko ēku Parīzē

1357. gadā Flamels kļuva par grāmatu veikala īpašnieku. Viņš nopirka papirusu, kurš ir zināms kā Jūdejas Abrahama grāmata". 20 gadu laikā viņš mēģināja atrast "paslēpto jēgu" šajā grāmatā, daļa no kuras bija uzrakstīta aramiešu valodā. Lai iztulkotu grāmatas pirmo daļu, viņš kā svētceļnieks apmeklēja spāņu ebreju kopienas (tajā laikā ebreji nevarēja dzīvot Francijā), kopš tā brīža parādījās mīts, ka Nikolā Flamels uzzinājis patiesību par filozofu akmens būtību.

1382. gadā Flamels dažu mēnešu lakā kļuva par 30 mājokļu un zemes gabalu īpašnieku. Vecumdienās Nikolā Flamels nodarbojās ar mecenātismu, dibināja fondus, ieguldīja naudu mākslas attistībā, finansēja kapliču un slimnīcu celtniecību.

1418. gadā nomira Nikolā Flamela sieva. Domā, ka arī pats Flamels ir miris 1418. gadā, pirms tam viņš nopirka sev vietu San-Žak-la-Bušeri baznīcas kapsētā. Tā kā viņam nebija bērnu, visu savu īpašumu viņš atstāja baznīcai. Pēc viņa nāves parādījās leģenda par to, ka Flamels paredzējis savu nāvi un rūpīgi gatavojies tai. Pieļāva, ka bēres bijušas fiktīvas, bet Flamels ar savu sievu pazudis. Leģendai parādījās turpinājums, un ļoti bieži cilvēki stāstīja, ka satikuši Flamelu ar sievu pēc viņu nāves, piemēram, 1761. gadā Parīzes operā.

1624. gadā angļu valodā tika publicēts Flamela darbs "Dievišķa akmens, saukta Filozofu akmens, slepenais apraksts".

Ir saglabājusies Nikolā Flamela māja, kura tika uzcelta 1407. gadā, tagad tā skaitās visvecākā māja Parīzē (Rue de Montmorency, 51. metro stacija Rambuteau).

Līdz 1789. gadam slimnīca katru gadu īstenoja processiju San-žak-la-Bušeri baznīcā, lai aizlūgtu par Nikolā Flameoa dvēseli. Dzīves gaitā Nikolā Flamels īstenoja 40 nozīmīgus ziedojumus slimnīcas labā.

Pēc nāves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divus gadsimtus pēc Flamela nāves viņa kaps tika atvērts, tomēr viņa zārks bija tukšs.[nepieciešama atsauce]

XVII gadsimta ceļotājs Poļs Luka stāstīja par savādu notikumu savā dzīvē. Reiz, staigājot dārzā netālu no mošejas Bursas pilsētā (mūsdienās Turcijas teritorijā), viņš esot saticis cilvēku, kurš apgalvojis, ka ir viens no labākajiem Flamela un viņa sievas draugiem. Pēdējo reizi ar Flamelu viņš esot saticies Indijā ne senāk kā pirms trim mēnešiem. Pēc šī cilvēka vārdiem Flamels un viņa sieva inscenējuši savu nāvi un aizbēguši uz Šveici. Ja viņa vārdi būtu patiesi, tad tobrīd Nikola Flamelam būtu jau 300 gadu.

18. gadsimta vecais priesteris Sir Morsels apgalvoja, ka redzējis Nikolā Flamelu strādājam pazemes laboratorijā Parīzē. Pēc viņa vārdiem, laboratorija bija atdalīta no apkārtējās pasaules ar septiņām durvīm.

1761. gadā Flamelu ar sievu it kā redzēja Parīzes operā. Pēc baumām, kopā ar viņiem esot bijis viņu dēls, kurš piedzimis Indijā.

1818. gadā pa Parīzi klīda cilvēks, kurš sauca sevi par Nikolā Flamelu. Viņš piedāvāja pastāstīt visus savus noslēpumus, ja viņam samaksās 300 000 fanku.

Interesanti, ka XIX gadsimta vidū kāds tirgotājs atrada Nikolā Flamela kapa pieminekli. Tirgotāis izmantoja šo plāksni vītnei. Tagad tā atrodas Kluņi muzejā. Plāksnes augšējā daļā attēlots Svētais Pēteris ar atslēgu, Pāvils ar zobenu un Kristus, starp tiem Saules un Mēness figūras. Zemāk ir Flamela labdarības darbības epitāfija, tālāk raksts latīņu valodā "Dievs, uz tavu žēlsirdību ceru", mirušā ķermeņa attēls un uzraksts franču valodā "Nācu no pelniem, atgriežos pelnos. Dvēsele nāk pie tevis, Jēzus, Cilvēces glābēj, grēku atlaidēj".

Nikolā Flamela testaments[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir pieņemts domāt, ka Nikolā Flamela testaments bija uzrakstīts XVIII gadsimta otrajā pusē. Pēc leģendas, testamenta pirmā versija bija uzrakstīta šifrā psalmu rokasgrāmatā. Šifra atslēgu viņš iedevis savam brāļadēlam. Katram šifra burtam bija savs variants, bet kopējais simbolu skaits bija 96. 1758. gadā Antuans Žozefs Pereneti un Sen-Marks dabūja Flamela testamenta kopijas un atšifrēja to. Viņi veltīja ilgu laiku testamenta atšifrēšanai. 1762. gadā Pereneti "Literatūras gadagrāmatā" informēja par to, ka eksistē nezināmais Nikolā Flamela literārais darbs. Tomēr teksta oriģināli ir pazaudēti. 1806. gadā parādījās testamenta tulkojums angļu valodā, tomēr testamenta saturs bija samazināts un dažās vietās tas nebija precīzs. Tomēr 1958. gadā Endženoms Kanselje Parīzes Nacionālajā bibliotēkā atrada testamenta manuskriptu, kuru uzrakstīja Denijs Molinje.

Savā testamentā Flamels apraksta filozofu akmens pagatavošanas etapus. Pats testaments ir veltīts Flamela brāļadēlam. Nikolā Flamels vēlas, lai filozofu akmens recepte pazūd kopā ar viņu, to pašu viņš prasa izdarīt arī brāļadēlam.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leģendas par Nikolā Flamela izgudrojumiem — filozofu akmeni un viņa ilgo dzīvi tika atspoguļotas fantastikas žanra literatūrā. Nikolā Flamels pieminēts tādās grāmatās, kā:

  1. Viktors Igo «Parīzes Dievmātes katedrale»;
  2. Gustavs Meirinks «Balts dominikans»;
  3. Hermanis Hese «Narciss un Golmunds»;
  4. Dens Brauns «Da Vinči kods»;
  5. Majkls Skots noveles «Nikolasa flameļa noslēpumi»;
  6. Andrejs Lazarčuks, Mihails Uspenskis «Paskaties brismoņa acīs»;
  7.  Aleksandrs Dimā (tēvs) «Džozefs Balzamo»;
  8. Arakava Hiromu «Terauda alķīmikis»;
  9. Polina Daškova «Laimes avots»;
  10. Tatjana Poljakova «Mans otrais es»;
  11. Dž. K. Roulinga «Harijs Poters un Filozofu akmens»;
  12. Andžeis Sapkovskis «Dievu kari»;
  13. Antonio Rodriges Himenes «Vienradža alķīmija»;
  14. Pronins Igors «Pirāti. delfīnu medības»;
  15. Majkls Skott «Alkīmiķis»;
  16. Toms Harpers «Noslepumu gramata».

Kinematogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]