Nikolajs Frīdrihs fon Korfs
| ||||||||||||
_-_retouched.jpg)
.svg){kind=small}
Nikolajs Frīdrihs fon Korfs (vācu: Nikolaus Friedrich von Korff, krievu: Николай Андреевич Корф; 1710—1766) bija Kurzemes muižnieks, Krievijas Impērijas armijas ģenerālis (general en chef), diplomāts, krievu okupētās Austrumprūsijas gubernators (1758-1760), Pēterburgas policijas priekšnieks (Генерал-полицмейстер, 1761-1762).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Priekules muižas īpašnieka Heinriha Kristapa fon Korfa (1672—1753) un viņa sievas Sofijas Eleonoras, dzimušas Hānas, ģimenē 1710. gada 18. maijā, cēlies no Kurzemes hercogistes muižnieku Korfu dzimtas. Pēc Kurzemes hercoga atraitnes Annas Ivanovnas kļūšanas par Krievijas ķeizarieni 1730. gadā viņš iestājās Krievijas Impērijas armijā. Ap 1740. gadu viņš apprecējās ar Katrīnas I brāļa Kārļa Skavronska meitu Katrīnu (Екатерина Карловна Скавронская) — un Elizabetes I māsīcu un piedalījās 1741. gada 6. decembra galma apvērsuma īstenošanā pret reģenti Annu Leopoldovnu. Tādēļ pēc Elizabetes kļūšanas par ķeizarieni viņu paaugstināja par Krievijas armijas ģenerālleitnantu, kuram 1742. gadā uzticēja atvest no Ķīles jauno troņmantnieku Šlēzvigas-Holšteinas hercogu Kārli Pēteri Ulrihu, vēlāko ķeizaru Pēteri III. Viņa radinieks Johans Albrehts fon Korfs tajā laikā bija Krievijas vēstnieks Dānijā un ziemeļvācu Hanzas pilsētās.
1744. gada septembrī viņam uzdeva lielā slepenībā pārvest Daugavgrīvas cietoksnī pie Rīgas ieslodzīto mazgadīgo Ivanu VI ar viņa ģimeni uz Oranienburgu Pēterburgas pievārtē, bet pēc tam uz Holmogoriem Arhangeļskas tuvumā.
Septiņgadu kara laikā 1758. gadā ģenerāli Korfu 1758. gada 30. martā iecēla par krievu okupētās Austrumprūsijas ģenerālgubernatoru,[1] 1760. gada beigās par Pēterburgas policijas priekšnieku. Pēc Pētera III kronēšanas par ķeizaru 1762. gada 5. janvārī viņu paaugstināja par ģenerāli anšefu (general en chef) un Krievijas policijas priekšnieku (Generalpolizeimeister). Tomēr 1762. gada 29. jūnija valsts apvērsuma laikā viņš nostājās Katrīnas II pusē un saglabāja savu amatu līdz pat savai nāvei 1766. gada 5. maijā.[2]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Arthur Kleinschmidt: Russland's Geschichte und Politik dargestellt in der Geschichte des russischen hohen Adels. Cassel. 1877 S.269 Teildigitalisat eines Reprints
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Jürgen Manthey. Königsberg. Geschichte einer Weltbürgerrepublik. Carl Hanser Verlag, München 2005, ISBN 3-446-20619-1, S. 282ff.
- ↑ Корф Николай Андреевич (07.05.1710— 24.04.1766)