Nikolajs Mišutuškins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs Mišutuškins
Nicolai Michoutouchkine
Personīgā informācija
Dzimis 1929. gada 5. oktobrī
Flag of France.svg Belfora, Francija
Miris 2010. gada 2. maijā (80 gadi)
Valsts karogs: Francija Jaunkaledonija, Francija
Pilsonība franču
Tautība krievu
Nodarbošanās mākslinieks, kolekcionārs
Vecāki Nikolajs Mišutuškins, Anna Ivanova

Nikolajs Mišutuškins (franču: Nicolai Michoutouchkine, dzimis 1929. gada 5. oktobrī, miris 2010. gada 2. maijā) bija krievu izcelsmes Francijas mākslinieks un kolekcionārs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolajs Mišutuškins ir dzimis 1929. gadā Belforā, Francijā, krievu emigrantu ģimenei, kas 1920. gadā emigrejusi no Krievijas. Mācījies Belforas ģimnāzijā, pēc tam licejā, kuru beiguši daudzi vēlāk labi pazīstami krievu emigrantu pēcteči. Ģimnāzijas gados sācis zīmēt M. A. Burlana, A.Matissa drauga un skolnieka, un mākslinieka un Belforas muzeja glabātāja L.Delarbra vadībā.

1953. gadā ieguvis augstāko ekonomisko izglītību. No 1953. gada līdz 1957. gadam ceļojis pa Tuvo un Vidējo Austrumu, Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīm, tai skaitā populārā krievu laikraksta "Russkaja Mislj" ("Русская Мысль") korespondenta statusā. Tajā tika publicēti viņa raksti un reportāžas, kas stāstīja par krievu dzīvi šī reģiona valstīs. Indijā viņš tikās ar prezidentu doktoru Radžendru Prasalu, viceprezidentu Sarvapalli Radhakrišnanu, premjerministru Džvaharlalu Neru un viņa meitu Indiru Gandiju; Nepālā — ar karali Mahendru, Ceilonā — ar premjerministru Solomonu Bandaranaike.

No 1957. gada līdz 1959. gadam kā Francijas pilsonis atradās karadiestā Jaunkaledonijā. No armijas demobilizējās 1959.gadā, atvēra mākslas galeriju Numea Jaunkaledonijā, kurā izstādīja savas gleznas un etnogrāfiskus priekšmetus, kas iegūti divu dienesta gadu laikā. No 1959.gada līdz 1961.gadam strādāja par tirdzniecības firmas menedžeri un vadītāju Futuna salā. Viņa darbs bija saistīts ar pastāvīgiem braucieniem pa Okeānijas salām. Šajos gados viņu ieinteresēja Okeānijas tautu māksla un viņš sāka vākt šo tautu radītos tautas mākslas priekšmetus. Tā tika likti pamati viņa kolekcijai, kas turpināja N. N. Mikluho-Maklaja iedibinātās kultūras un humānās tradīcijas.

No 1969. gada pastāvīgi dzīvoja Jaunhebridā (pašlaik - Vanuatu Republika) Portvilas pilsētā. No 1961.gada līdz 1964.gadam viņš par saviem līdzekļiem organizēja ekspedīciju braucienus pa Okeānijas salām: 1961.gadā uz Jaunkaledoniju, 1962.gadā — uz Tubuai arhipelāgu, 1963.gadā — uz Zālamana salām, Tikapijas salu, 1964.gadā — uz Jaungvineju, Volisu, Tonga, Fidži, Rotuma, Taiti, Marķīza salām, u. c. Viņam izdevās savākt un paglābt no izzušanas mākslas priekšmetus, kas raisīja milzīgu interesi zinātnes un mākslas jomās. Kopš 1967.gada ar milzīgiem panākumiem eksponēja sevis apkopoto mākslas darbu kolekciju Eiropā: vispirms savā dzimtenē, Francijā, bet pēc tam Austrālijā, Japānā un Meksikā. 1978.gadā, lai saglabātu kultūras mantojumu, tika izveidots fonds " N.Mišutuškins-A.Pilioko", kuram viņš nodeva 700 priekšmetus no savas kolekcijas.

No 1979. gada līdz 1986. gadam, pēc PSRS Mākslas Akadēmijas uzaicinājuma, bez atlīdzības eksponēja Padomju Savienībā savu izstādi "Okeānijas Māksla". Tā rezultātā viņš pēc tam tika uzaicināts uz PSRS Kultūras ministriju. Milzīgu dažādu pasaules valstu zinātnieku interesi izraisīja šī izstāde, kas norisinājās Starptautiskā Klusā okeāna zinātnes kongresa laikā Habarovskā. 1980.gadā izstāde notika Novosibirskas Akadēmijas pilsētiņā. Tā paša gada septembrī — izstāde notika sadraudzības ar ārvalstīm namā Maskavā. Pēc tam izstādi tika uzaicināts rīkot Valsts PSRS tautu etnogrāfijas muzejā. Maskavā izstāde tika izrādīta arī Austrumu tautu mākslas muzejā. Pēc Savienības republiku vadītāju uzaicinājumiem (tajā laikā) kolekcija vairāku gadu garumā tika eksponēta: Gruzijas valsts Gleznu galerijā (Tbilisi), Armēnijas mākslinieku savienībā (Erevānā), Armēnijas valsts etnogrāfiskajā muzejā (Armavirā), Kirgizijas valsts tēlotājmākslas muzejā (Frunzē), Uzbekijas Ikramova vārdā nosauktajā tautas vēstures, kultūras un mākslas muzejā (Samarkandā).

Visās izstādēs tika izmantota Krievijas un Padomju muzejiem visai novatoriska pieeja — atklāta piekļuve priekšmetiem. Apmeklētājiem bija ļauts pieskarties priekšmetiem, izvilināt skaņas no mūzikas instrumentiem. Pats viņš pastāvīgi, bez maksas, vadīja ekskursijas, lasīja lekcijas, organizēja "apaļos galdus". Milzīgs skaits publikāciju presē, Zinātņu akadēmijas izdotā grāmata, izdotais N.Mišutuškina saglābto Okeānijas mākslas priekšmetu katalogs ar anotācijām — liecina par šīs kolekcijas vērtību.

No 1987. gada līdz 1993. gadam organizēja daudzas savas kolekcijas izstādes Japānā, Austrālijā, Malaizijā, Jaunkaledonijā, Taizemē, Singapūrā, Krievijā un Taivānā. 2009. gada jūnijā N.Mišutuškins piedalījās trešajā Āzijas-Klusā okeāna reģiona krievu tautiešu konferencē Kanberrē. Nikolajs Mišutuškins nomira 2010. gada 2. maijā Numea 80 gadu vecumā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Иванова Л. А. Портрет учёного. Н. Н. Мишутушкин и выставка "Этнография и искусство Океании" (к 80-летию со дня рождения) // Этнографическое обозрение. — 2010. — В. 2. — С. 98-110.
  • Arts et Traditions Populaires de l’Oceanie. Collection Nicolai Michoutouchkine. The Little World Museum of Man. 1980
  • Catalogue of the exhibition Ethnography and Art of Oceania of the N. Michoutouchkine — A. Pilioko Foundation. 1989, Moscow
  • The Russian from Belfort — Thirty Years Journey by Painter NICOLAI MICHOUTHOUCHKINE in Oceania. Marie Claude Teissier-Landgraf, Institute of Pacific Studies, Michoutouchkine — Pilioko Foundation, Vanuatu, South Pacific Creative Arts Society, 1995
  • Nicolai Michoutouchkine, Aloi Pilioko. 50 ans de creation en Oceanie. 2008 Madrepores
  • Museum Pasifika. Selected Artwork of Asia Pacific. P. Augier and G. Breguet, editors. Equinox Publishing, Jakarta, Singapore. 2009

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]