Normānisma teorija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā

Normānisma teorija ir uz senkrievu hroniku tekstiem balstīta teorija par Senās Krievzemes rašanos 9. gadsimtā.

Teorijas rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais to noformulēja Pēterburgas Ķeizariskās zinātņu un mākslu akadēmijas loceklis G. F. Millers (Gerhardt Friedrich Müller) 1749. gada runā "Rusu vārda un tautas izcelšanās", kurā viņš aizstāvēja viedokli, ka par rosiem kaimiņu ciltis dēvēja vikingus, kas 862. gadā ieceļoja Novgorodas zemē. Viņam iebilda akadēmiķis Mihails Lomonosovs, pēc kura domām varjagi ieradušies nevis no Skandināvijas, bet gan no Nemunas upes grīvas un slāvu cilmes prūši bijusi viņu kaimiņu tauta (поруссы - "pieprūši"). Vēl tagad kurzemnieki runājot slāvu cilmes valodā un līdz ar to pierāda, ka viņi ir varjagu-rusu paliekas.[1]

Vēsturiskie teksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hroniku ziņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar ap 1113. gadu sarakstīto hroniku "Pagājušo laiku stāsts" (Повесть временных лет, [1]), ko sarakstīja kāds mūks vārdā Nestors ([2]), rūsi bija varjagu (vikingu, jeb normaņu) grupa, kas dzīvoja Baltijas jūras pretējā krastā, Skandināvijā. Varjagi vispirms tika padzīti, bet tad ielūgti atpakaļ valdīt pār karojošajām slāvu un somugru Novgorodas ciltīm:

"Četras ciltis, kuras bija spiestas maksāt nodevas varjagiem — čudi, slāvi, vepsi un kriviči izdzina skandināvus atpakaļ pāri jūrai, atsakoties maksāt turpmāk tiem meslus un sāka valdīt paši. Bet viņiem nebija likuma. Tāda veidā radās nesaskaņas to vidū un tie sāka karot viens ar otru. Tad viņi teica sev — ‘Meklēsim valdnieku, kas varētu valdīt pār mums un tiesnesi saskaņā ar paradumiem.’ Tā viņi nokļuva pāri jūrai pie vikingiem, pie rūsiem. Šie varjagi bija pazīstami kā rūsi, citi tos sauca par svēdiem, citi par normaņiem vai angļiem, bet vēl citi par gotiem. Tad čudi, slāvi, kriviči un vepsi teica rūsiem: "Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet tanī nav kārtības. Nāciet un valdiet, kļūstiet par ķēniņiem pār mums." Tika izvēlēti trīs brāļi un tie paņēma sev līdzi visus rūsus un pārcēlās."(Nestors)

Normaņu pasaule.

Turpmāk hronika vēsta, ka viņi iekaroja Kijevu un izveidoja Kijevas Krievzemi. Teritorija, kuru tie pakļāva, tika nosaukta to vārdā, tāpat kā šīs zemes vietējie iedzīvotāji.

Musulmaņu ceļotāju ziņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normānisma teorija balstās arī uz 10. gadsimta musulmaņu ceļotāju Ibn Fadlanu ([3]), kurš lieto vārdu rusiyyah kā apzīmējumu cilvēkiem, kuri parasti tiek interpretēti kā Astrahaņas tuvumā esošie vikingi, un persiešu ceļotāju Ibn Rustahu([4]), kurš bija apmeklējis Novgorodu un aprakstījis, kā rūsi ekspluatē slāvus:

"Ja runā par rūsiem, tad tie dzīvo uz salas.... lai to apietu apkārt vajag trīs dienas, to klāj biezs pamežs un mežs, tā ir gandrīz neapdzīvota.... Viņi laupa slāvus lietojot kuģus lai tos sasniegtu, viņi tos izmanto kā vergus un pārdod. Viņiem nav apstrādājamu lauku, tie iztiek tikai no tā ko salaupa slāvu zemēs.... Kad dzimst dēls, tēvs pieceļas pār jaunpiedzimušo ar zobenu rokās, nomet to zemē un saka: ‘Es tev neatstāšu nekādu īpašumu, visu kas tev būs tu iegūsi ar šo ieroci.’" (Ibn Rustahs)

Bizantijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad varjagi ieradās Konstantinopolē (sensk. Miklagard, sensl. Czargrad), bizantieši uztvēra un aprakstīja rūsus kā no slāviem atšķirīgus cilvēkus. Bizantijas imperatora Konstantīna VII ([5]), 950. gadā sarakstītajā zinātniskā darbā, kas ar vienkāršoto nosaukumu pazīstams kā "Impērijas pārvaldīšana"(oriģinālā Προς τον ίδιον υιόν Ρωμανόν, [6], latīņu transkripcijā Pros ton idion yion Romanon), ir doti nosaukumi Dņepras krācēm divās valodās - rūsu un slāvu:

  • Essoupi (senskandināvu - vesuppi, "neguli")
  • Oulvorsi (sensk. holmfors, "salas krauja")
  • Gelandri (sensk. gjallandi, "bļaujoša, skaļa zvanīšana")
  • Aeifor (sensk. eiforr, "vienmēr negants")
  • Varouforos (sensk. varufors, "stāva krauja", jeb barufors, "straujš vilnis")
  • Leanti (sensk. leandi, "verdošs, kūsājošs", jeb hlaejandi, "smejošs")
  • Stroukoun (sensk. strukum, "strauja straume").

Svētā Bertana annālēs, kas attiecināmas uz imperatora Luija II ([7]) galmu Ingelheimā, 839. gadā (tas pats gads, kad varjagi pirmo reizi parādās Konstantinopolē), tiek stāstīts, kā vizītē ierodas delegācija no Bizantijas imperatora. Delegācijas sastāva bija divi vīri, kas sevi sauca par rūsiem. Luijs jautāja par viņu izcelsmi un uzzināja, ka tie bija Svēdi(zviedri). Baidoties no tā, ka tie varētu spiegot savu brāļu dāņu labā, viņš tos ieslodzīja.

Lingvistiskie apsvērumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī teorija vēsta, ka nosaukums rūsi ir līdzīgs tam, kā somi un igauņi sauc zviedrus (ruotsi, rootsi). Šis nosaukums ir cēlies no senskandināvu jēdziena ‘airētājs, cilvēks kurš airē’, jo airēšana bija parastais kuģošanas veids Krievijas upēs, kā arī tam ir sakars Zviedrijas provinci Roslāgenu, jeb Rodenu, no kuras nāca vairums varjagu. Mūsdienu skandināvu avotos Austrumeiropa dažkārt tiek dēvēta par Lielo Zviedriju vai Auksto Zviedriju, līdztekus daudz populārākam apzīmējumam — Gardarike(t.i. pilsētu zeme). Tiek proponēts, ka vikingiem ir bijusi paliekoša ietekme senajā Krievzemē, par ko liecina arī valodas aizguvumi, tādi vārdi kā

  • yabeda (sūdzēties, sensk. aembaetti ”darīt pakalpojumu”)
  • skot (lops, sensk. skattr „maksāt nodevu”)
  • knut (pletne, sensk. knutr „koks ar mezglu”).

Arī pirmo triju Ruriku dinastijas ([8]) valdnieku vārdi bija skandināvu izcelsmes — Oļegs (Helgi), Olga (Helga) un Igors (Ingvars).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. - 478-480 lpp.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]