Norodoms Seihanūks

Norodoms Seihanūks នរោត្តម សីហនុ Norodoms Sianuks 1983. gadā Personīgā informācija Dzimis 1922. gada 31. oktobrī Pnompeņa, Franču Indoķīna (tagad Kambodža) Miris 2012. gada 15. oktobrī (89 gadi) Pekina, Ķīna Tautība khmers Vecāki Norodoms Suramarits Sisovata Kosamaka Bērni 16 Paraksts

Kambodžas karalis Amatā 1941. gada 24. aprīlis — 1955. gada 3. maijs

Amatā 1993. gada 24. septembris — 2004. gada 7. oktobris

Norodoms Seihanūks (khmeru: នរោត្តម សីហនុ; Norodom Sihanouk; dzimis 1922. gada 31. oktobrī, miris 2012. gada 15. oktobrī) bija Kambodžas karalis, politiķis.

Pirmais karaļa valdīšanas posms

Seihanūks bija vienīgais Norodoma Suramarita un Sisovatas Kosamakas bērns. Viņš sākotnējo izglītību ieguva Francois Baudoin un Nuon Moniram skolā. Vēlāk mācījās Saigonā Lycée Chasseloup Laubat licejā.

Kad 1941. gada 23. aprīlī nomira viņa vectēvs karalis Sisovats Monivongs, nākamajā dienā Karaliskā padome princi Seihanūku izvēlējās par Kambodžas karali. Oficiālā kronēšanas ceremonija notika 3. maijā. Tajā laikā Kambodža ietilpa Franču Indoķīnā. Pēc tam, kad 1941. gada augustā Japāna okupēja Kambodžu, Seihanūks lielāko laiku pavadīja, sportojot, filmējot un ceļojot. 1945. gada maijā Japānas militārā vadība atlaida nominālo Francijas koloniālo administrāciju. Japānas spiediena rezultātā Seihanūks pasludināja Kambodžas neatkarību un sevi iecēla jaunizveidotajā premjerministra amatā.

Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gada augustā Son Ngoc Thanh lojālie nacionālie spēki veica valsts apvērsumu un Thanhu nominēja par premjerministru. Kad 1945. gada oktobrī Francijas administrācija atgriezās Kambodžā, Thanhs premjerministra amatā tika nomainīts ar Seihanūka tēvoci Sisovatu Moniretu. Monirets vēlējās, lai Kambodžai būtu lielāka autonomija un savas ārlietas. 1946. gada janvārī tika noslēgts Modus Vivendi, kurā Kambodžai bija piešķirta pilna autonomija Franču Savienības sastāvā. Kopēja Francijas un Kambodžas komisija uzrakstīja jaunu konstitūciju. 1946. gada aprīlī Seihanūks ierosināja izveidot vēlētu parlamentu. Pirmo valsts konstitūciju Seihanūks apstiprināja 1947. gada maijā. 1946. un 1948. gadā Seihanūks Francijā Bruņotās kavalērijas treniņu skolā apguva militāro apmācību, kuru beidzot, viņam tika piešķirta Francijas armijas rezerves kapteiņa pakāpe.

1949. gada sākumā Seihanūks kopā ar vecākiem devās uz Parīzi, lai prasītu lielāku autonomiju Kambodžai. Tas noslēdzās ar Franču—khmeru līgumu, kas atcēla 1946. gadā noslēgto Modus Vivendi. 1949. gada septembrī Seihanūks atlaida Nacionālo asambleju un valdīja līdz 1951. gada septembrim, kad demokrātiskās partijas spiediena rezultātā piekrita rīkot parlamenta vēlēšanas. 1953. gada februārī Seihanūks devās uz Franciju, kur tikās ar Francijas prezidentu Vinsentu Oriolu, prasot nodot visu atlikušo Kambodžas varu pašu rokās, pamatojot to ar valstī valdošo noskaņojumu pret Franciju. Oriols atbildēja, nosūtot Francijas pārjūru teritoriju komisāru Žanu Leturno tikties ar Seihanūku, bet tas noraidīja Seihanūka priekšlikumus. Pēc tam Seihanūks devās uz Kanādu un ASV.

1953. gada jūnijā Seihanūks atgriezās Kambodžā un apmetās Siem Reap rezidencē. Viņš sāka organizēt bruņotos spēkus, kas spētu stāties pretī neatkarības pretiniekiem, izveidojot 100 000 vīru lielu zemessardzi. 1953. gada augustā Francija piekrita nodot Kambodžas kontrolē tieslietu un iekšlietu ministriju. 1953. gada oktobrī tika panākta vienošanās par aizsardzības jomu. Oktobra beigās Seihanūks atgriezās Pnompeņā, un 9. novembrī Kambodža oficiāli pasludināja neatkarību no Francijas.

1954. gada maijā Seihanūks nosūtīja Nhieku Tioulongu un Tepu Phanu piedalīties Ženēvas konferencē. Konferencē pieņemtās vienošanās apstiprināja Kambodžas neatkarību un ļāva tai lūgt militāru palīdzību no citām valstīm. Šajā laikā Norodomam traucēja opozicionārā Demokrātiskā partija, kas bija neapmierināta ar karaļa jaukšanos politikā un tā spēku vairākumu parlamentā. 1955. gada februārī notika referendums, kurā ar 99,8 % balsīm "par" tika atbalstītas Seihanūka iniciatīvas Ženēvas konferencē.

Premjerministrs (1955—1960)

1955. gada 2. martā Norodoms Seihanūks Pnompeņas radio paziņoja par atteikšanos no troņa. Par jauno karali kļuva Seihanūka tēvs Suramarits. Seihanūks saglabāja prinča titulu. Aprīlī Seihanūks paziņoja par politiskas organizācijas Sangkum veidošanu ar mērķi vienot nāciju. Kustībā pievienojās labā spārna partijas, kuras vadīja Lons Nols, Sams Sarī, Ums Čhengs Suns un Daps Čhuons. Parlamenta vēlēšanās 1955. gada septembrī Sangkum saņēma 83 % vēlētāju balsis un ieguva visas (91) vietas Nacionālajā Asamblejā. 3. oktobrī Seihanūks kļuva par premjerministru.

Pirmajos Seihanūka administrācijas gados tika pieņemti vairāki konstitūcijas grozījumi, piemēram, sieviešu vēlēšanu tiesību paplašināšana, khmeru valodas pasludināšana par vienīgo oficiālo valodu valstī un Kambodžas pārveidošana par konstitucionālu monarhiju, kurā izpildvara no karaļa pārgāja premjerministram. Līdz 1960. gadam Seihanūks vairākkārt atkāpās no premjerministra amata, katru reizi par iemeslu minot pārpūlēšanos. Parlaments tad par premjerministru iecēla Norodomam uzticamu politiķi. Parasti pēc vairākiem mēnešiem Seihanūks atgriezās premjerministra amatā.

1956. gadā Seihanūks viesojās Filipīnās un Ķīnā. Viņš uzslavēja Ķīnu par tās politiku, Aukstajā karā laikā esot neatkarīgai no PSRS un ASV. Ar Ķīnu tika noslēgts draudzības līgums un saņemta 40 miljonu dolāru ekonomiskā palīdzība. Kad Seihanūks atgriezās mājās, Taizemes un Dienvidvjetnamas valdības, kuras simpatizēja ASV, Kambodžu sāka pieskaitīt komunistiskajai aliansei.

1958. gada decembrī Dienvidvjetnamas prezidenta brālis Ngo Dinhs Nhu savervēja amerikāņiem simpatizējošo Kambodžas iekšlietu ministru Dapu Čhuonu valsts apvērsuma vadīšanai pret Seihanūku. Čhuons no Dienvidvjetnamas, Taizemes un CIP saņēma finansiālu un militāru palīdzību. Viņš piesaistīja antikomunistiskos un antimonarhistiskos Serei khmerus. 1959. gada janvārī Seihanūks uzzināja par apvērsuma plāniem. Februārī viņš pret Čhuonu sūtīja armijas bataljonu. Čhuonam sākotnēji izdevās izvairīties, bet vēlāk viņš tika noķerts un mira.

1959. gada 31. augustā karaliskajā namā tika nogādāta neliela dāvana, kurā bija sprāgstviela. Protokola vadītājs Norodoms Vakrivans atvēra dāvanu un sprādzienā tika nogalināts. Seihanūka vecāki Suramarits un Kosamaka necieta, jo atradās citā telpā. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka bumba bija sūtīta no ASV militārās bāzes Saigonā, un Seihanūks apsūdzēja Ngo Dinhu Nhu par atentāta mēģinājumu pret sevi.

Valsts vadītājs (1960—1970)

1960. gada 3. aprīlī mira karalis Suramarits. Nākamajā dienā Sisovats Monirets tika iecelts par Kambodžas reģentu. Seihanūks ierosināja konstitūcijas grozījumus, lai izveidotu jaunu amatu "Kambodžas valsts vadītājs", kuram būtu karalim līdzīga ceremoniāla vara. 1960. gada 5. jūnijā referendumā tika atbalstīts šis priekšlikums, un 14. jūnijā Norodoms Seihanūks formāli tika apstiprināts kā valsts vadītājs. Viņš turpināja aktīvi piedalīties politikā, vadot Sangkum kustību.

1962. gadā pasliktinājās Seihanūka attiecības ar rietumu pasaules valstu vadītājiem. Norodomam bija aizdomas, ka CIP turpina atbalstīt Serei khmerus, lai gāztu viņu. 1963. gada novembrī Seihanūks paziņoja, ka Kambodža noraida jebkādu ekonomisko palīdzību no ASV, kā arī ostu, banku un alkohola nozares tiks nacionalizētas.

1964. gadā tika noslēgta slepena vienošanās ar Ziemeļvjetnamu un Dienvidvjetnamas Nacionālo atbrīvošanas fronti, kas ļāva Ķīnas militāro palīdzību nogādāt Dienvidvjetnamas nemierniekiem caur Kambodžas ostu. Vienošanās ļāva Kambodžas armijai paturēt 10 % caur tās teritoriju pārvietotā militārā aprīkojuma, kā arī saņemt samaksu par pārtikas transportēšanu. Seihanūks arī ļāva Dienvidvjetnamas nemierniekiem ierīkot takas Kambodžas austrumos, pa kurām tie varētu saņemt krājumus no Ziemeļvjetnamas. Kad ASV uzzināja par Vjetkongu darbību Austrumkambodžā, sākās šī reģiona bombardēšana. 1965. gada maijā Seihanūks sarāva diplomātiskās saites ar ASV. Komunistiskā bloka valstis (Ķīna, PSRS un Čehoslovākija) Kambodžai nodrošināja militāru palīdzību.

1966. gada septembrī notika parlamenta vēlēšanas, kurās atkal visas vietas ieguva Sangkum. Par premjerministru kļuva Lons Nols, kuram bija konservatīvi un labēji uzskati. Tas nepatika Seihanūkam, un, lai radītu pretsvaru labējo ietekmei, viņš oktobrī izveidoja ēnu valdību, kurā tika pieaicināti Sangkum kreisi noskaņotie biedri. Mēneša beigās Lons Nols iesniedza atlūgumu, bet Seihanūks to noraidīja.

1967. gada aprīlī Batambangas provincē izvēlās bruņotas sadursmes starp valdības spēkiem un vietējiem zemniekiem. Sacelšanās tika ātri apspiesta, bet Seihanūkam drīz radās aizdomas, ka trīs kreisā spārna likumdevēji — Khieu Samphans, Hou Juons un Hu Nims — ir sacelšanās iniciatori (realitātē tā nebija). Kad Seihanūks sāka tiem draudēt ar militāro tribunālu, viņi aizbēga mežos un pievienojās sarkanajiem khmeriem.

1967. gada maijā atkāpās premjerministrs Lons Nols un viņa vietā Seihanūks iecēla Sonu Sanu. Šajā laikā Norodoms bija nomainījis konservatīvos ministrus ar tehnokrātiem un kreisi noskaņotiem politiķiem. maija vidū Seihanūks apsūdzēja Ķīnu, ka tā iesaistījusi Kambodžas ķīniešus kontrabandā un musinošās aktivitātēs. Ķīnas vēstniecība bija sākusi izplatīt komunistisko propagandu Kambodžas iedzīvotāju vidū. Septembrī Seihanūks pārtrauca Kambodžas un Ķīnas draudzības līgumu.

Vienlaicīgi Seihanūks mēģināja atjaunot attiecības ar ASV. 1967. gada oktobrī viņš pieņēma Žaklīnas Kenedijas privāto vizīti Kambodžā. 1968. gada janvārī viņš tikās as ASV vēstnieku Indijā . Diplomātiskas attiecības ar ASV tika atjaunotas 1968. gada beigās. Kad 1969. gadā Henrijs Kisindžers paziņoja par plāniem bombardēt Kambodžas austrumu pierobežas rajonus, Seihanūks atturējās no protestēšanas. Šajā laikā Kambodža piedzīvoja lauksaimniecības ražības kritumu saistībā ar oranžā aģenta piesārņojuma ieplūdi no Dienvidvjetnamas un plaši izplatīto korupciju. Augustā Seihanūks Lonu Nolu iecēla par premjerministru un Sisovatu Siriku Mataku par tā vietnieku. Kad Lons Nols oktobrī devās uz ārzemēm ārstēties, Siriks Mataks panāca izmaiņas, kas bija pretējas Seihanūka vēlmēm. Viņš atjaunoja Kambodžas karaspēka klātbūtni ziemeļaustrumu apgabalos, kur bāzējās Dzienvidvjetnamas komunistiskie karotāji. Sisovats arī mīkstināja valsts kontroli pār ostu darbību. 1969. gada septembrī Lons Nols un Siriks Mataks slepeni sazinājās ar Sonu Ngoku Thanu, lai apspriestu iespēju gāzt Seihanūku.

Seihanūka gāšana un sarkano khmeru periods

1970. gada janvārī Seihanūks devās ārstēties uz Franciju. Februārī Lons Nols izņēma no apgrozības 500 rielu banknotes, lai Dienvidvjetnamas nemierniekiem liegtu iespēju iepirkt rīsus un citus krājumus. Lons un Sisovats arī organizēja demonstrācijas pie Ziemeļvjetnamas vēstniecības ar protestu pret Dienvidvjetnamas kaujinieku esamību Kambodžā. Martā saistībā ar apsūdzībām korupcijā uz Nacionālo Asambleju tika izsaukts Seihanūka sievas Monikas pusbrālis Ums Mannorine. Nākamajā naktī Ums sūtīja karaspēku arestēt Lonu Nolu un Siriku Mataku, bet Sisovata spēki viņu pašu saņēma un uzlika mājas arestu. 18. martā armijas vienības tika izvietotas lidostā un pie parlamenta ēkas. Nacionālā Asambleja apstiprināja militāro valdību ar Lonu Nolu priekšgalā, un tai piešķīra ārkārtas pilnvaras. Slepenā balsojumā parlaments atbalstīja Norodoma Seihanūka gāšanu.

Seihanūks atstādināšanas laikā atradās Maskavā. Norodoms devās uz Pekinu, kur tikās ar Džou Eņlaju, kā arī ar Vjetnamas premjerministru Famu Vanu Dongu. 1970. gada 23. martā Seihanūks radiouzrunā aicināja Kambodžas iedzīvotājus sākt pretošanos jaunajam režīmam un paziņoja par pretošanās kustības Kampučijas Nacionālā vienotā fronte (FUNK) izveidi. Kambodžā sākās protesta demonstrācijas un sadursmes ar valdības spēkiem. Armija tās nežēlīgi apspieda. 5. maijā Seihanūks izveidoja valdību trimdā, kas pazīstama ar nosaukumu GRUNK, un aicināja Ķīnu, Ziemeļvjetnamu un Ziemeļkoreju saraut attiecības ar Lona Nola režīmu. 5. jūlijā militārā tiesa Pnompeņā Seihanūkam aizmuguriski piesprieda nāves sodu.

Norodoms Seihanūks līdz 1975. gadam palika dzīvot Ķīnā, speciāli viņam uzbūvētā rezidencē. 1973. gada februārī Seihanūks devās uz Hanoju. Viņam pievienojās Khieu Samphans un citi sarkano khmeru vadītāji, lai pa Ho Ši Mina ceļu dotos uz Kambodžu. Pēc mēneša viņi Kambodžā sasniedza sarkano khmeru kontrolētās teritorijas, kur grupa apmeklēja vairākas provinces. Seihanūks pastāvīgi sastapās ar amerikāņu veikto bombardēšanu.

1975. gada 17. aprīlī sarkanie khmeri ieņēma Pnompeņu. Seihanūks tika nominēts par Demokrātiskās Kampučijas Valsts vadītāju. 1975. gada septembrī Seihanūks no Pekinas atgriezās Kambodžā. Tad viņš atstāja valsti, lai panāktu Demokrātiskās Kampučijas diplomātisku atzīšanu; apmeklēja vairākas komunistu bloka valstis. 31. decembrī Seihanūks atgriezās Kambodžā. Nākamos mēnešus kopā ar Khieu Samphanu viņš ceļoja pa valsti. Redzot sarkano khmeru veiktā genocīda postu, Seihanūks vēlējās atteikties no valsts vadītāja amata, bet Pols Pots to noraidīja. 1976. gada aprīļa vidū atkāpšanās tika pieņemta ar atpakaļejošu datumu 2. aprīlī.

1976. līdz 1979. gadam Seihanūks atradās mājas arestā. Visus viņa lūgumus doties ārpus valsts Angkara noraidīja. Sarkano khmeru valdīšanas laikā tika iznīcināti vai mira no bada, slimībām un pārpūles viens līdz trīs miljoni Kambodžas iedzīvotāju (pirms tam valstī dzīvoja septiņi miljoni). Bojā gāja arī daudzi Seihanūka radinieki.

Vjetnamas okupācijas periods

1979. gada 6. janvārī Seihanūkam izdevās atstāt Kambodžu, un viņš devās uz Pekinu. Nākamajā dienā Vjetnamas spēki ieņēma Pnompeņu. Seihanūks devās uz Ņujorku, apmeklējot ANO Drošības padomi, kur nosodīja sarkano khmeru vadīto Kambodžas genocīdu, kā arī Vjetnamas veikto Kambodžas okupāciju. Pēc tam, kad viņam atteica patvērumu ASV un Francijā, to viņš atrada Ķīnā.

Pēc tam, kad ar Vjetnamas bruņotu palīdzību tika gāzta Demokrātiskā Kampučija, tika nodibināta Kampučijas Tautas Republika (KTR). Dena Sjaopina vadītā Ķīnas valdība bija neapmierināta ar Vjetnamas ietekmi KTR, jo savukārt Vjetnamu atbalstīja PSRS. Dens Seihanūkam piedāvāja sadarboties ar sarkanajiem khmeriem, bet to Norodoms noraidīja.

1981. gada martā Seihanūks izveidoja pretošanās valdību FUNCINPEC. Lai piešķirtu līdzekļus FUNCINPEC, Ķīna prasīja sadarbību ar sarkanajiem khmeriem, tādēļ Seihanūks sāka trīspusējas sarunas starp FUNCINPEC, sarkanajiem khmeriem un Sona Sana vadīto Khmeru Tautas nacionālo atbrīvošanas fronti (KPNLF). Pēc vairākām trīspusējo sarunu kārtām, 1982. gada jūnijā Seihanūka vadībā tika dibināta trimdas valdība Demokrātiskās Kampučijas koalīcijas valdība. Ķīnā notika vēl vairākas trīspusējo sarunu kārtas starp 1982. un 1987. gadu, bet tās nedeva lielu diplomātisko progresu, lai pārtrauktu Vjetnamas veikto Kambodžas okupāciju.

Sākot ar 1986. gadu Vjetnama saskārās PSRS spiedienu atvilkt karaspēku no Kambodžas. 1987. gada decembrī KTR premjerministrs Huns Sens pirmoreiz tikās ar Seihanūku, lai apspriestu ieilgušā Kambodžas—Vjetnamas kara beigas. 1988. gada jūlijā Indonēzijas ārlietu ministrs Ali Alatass vadīja sarunas, kas pazīstamas kā Džakartas neformālās apspriedes. Tajās piedalījās FUNCINPEC, sarkanie khmeri, KPNLF un KTR valdība, lai spriestu par Kambodžas nākotni. Vēl divas apspriedes Džakartā notika 1989. gada februārī un maijā. 1989. gada augustā Seihanūks atkāpās no FUNCINPEC prezidenta amata.

1990. gada septembrī ar ANO atbalstu tika izveidota Kambodžas Augstākā Nacionālā Padome — administratīva institūcija, kas bija atbildīga par Kambodžas pārvaldes lietām pārejas periodā līdz brīdim, kad tiks veiktas ANO uzraudzītas vēlēšanas. 1991. gada jūlijā Seihanūks izstājās no FUNCINPEC un tika ievēlēts par Augstākās Nacionālās Padomes priekšsēdētāju.

UNTAC periods

1991. gada 23. oktobrī noslēgta Parīzes miera vienošanās, kas formāli atzina Kambodžas Augstāko Nacionālo Padomi un paredzēja Apvienoto Nāciju pārejas administrācijas Kambodžā (UNTAC) izveidi. UNTAC pilnvaroja miera uzturēšanas spēkus Kambodžā uzraudzīt četru karojošo pušu atbruņošanos un brīvas un godīgas vēlēšanas. Seihanūks Pnompeņā atgriezās 1991. gada 14. novembrī. UNTAC administrācija tika izveidota 1992. gada februārī, bet, sākot realizēt miera uzturēšanas operācijas, drīz saskārās ar pretestību no sarkano khmeru puses. Seihanūks uz to atbildēja, izslēdzot sarkanos khmerus no miera procesa 1992. gada jūlijā un septembrī.

1992. gada novembrī Seihanūks devās uz Pekinu, kur palika sešus mēnešus līdz 1993. gada maijā paredzētajām vēlēšanām. Kādu laiku Seihanūks ANO ģenerālsekretāram Butrosam Butrosam-Gali piedāvāja Kambodžā ieviest prezidentālu sistēmu, bet to atmeta, kad šai idejai nepiekrita sarkanie khmeri. 1993. gada maijā notika satversmes sapulces vēlēšanas, kurās Seihanūka dēla Norodoma Ranaridha vadītā FUNCINPEC ieguva 46 %, bet Huna Sena vadītā Kambodžas tautas partija — 38 % balsu. Tautas partijas līderi bija neapmierināti ar vēlēšanu rezultātiem, un 3. jūnijā Seihanūku aicināja pārņemt visu varu valstī. Seihanūks tam piekrita, un paziņoja par Pagaidu nacionālās valdības veidošanu, kuru vadītu viņš un Huns Sens ar Ranaridhu kā viņu vietnieku. Ranaridhs par šo plānu nebija informēts, un kopā ar Apvienoto Karalisti, ASV, Austrāliju un Ķīnu protestēja pret to. Nākamajā dienā radiopārraidē Seihanūks atsauca Pagaidu nacionālās valdības plānu.

1993. gada 14. jūnijā Satversmes sapulce Ranaridha vadībā anulēja 1970. gada valsts apvērsumu, kurā tika gāzts Seihanūks, un atjaunoja Seihanūku Valsts vadītāja amatā. Pirmajās dienās pēc atjaunošanas amatā Seihanūks Kambodžas armiju pārdēvēja agrākajā nosaukumā "Karaliskie Kambodžas bruņotie spēki". 29. jūnijā Seihanūks pārdēvēja valsts nosaukumu no "Kambodžas Valsts" uz "Kambodža". Viņš arī atjaunoja agrāko himnu un karogu, kāds tas bija līdz 1970. gadam. Seihanūks pagaidu valdībā Ranaridhu un Hunu Senu iecēla par līdzpremjerministriem ar vienādu varu, ko Satversmes sapulce apstiprināja 2. jūlijā. 30. augustā Ranaridhs un Huns Sens tikās ar Seihanūku, piedāvājot divus konstitūcijas projektus. Viena no tām paredzēja konstitucionālu monarhiju ar karali, otra — republiku ar Valsts vadītāju. Seihanūks izvēlējās konstitūciju, kas paredzēja monarhijas atjaunošanu, un Satversmes sapulce to ratificēja 21. septembrī.

Otrā kāpšana tronī

1993. gada 24. septembrī stājās spēkā jaunā konstitūcija, un Norodoms Seihanūks atkal kļuva par Kambodžas karali. Tika izveidota pastāvīga valdība, kurā iekļauta FUNCINPEC, Tautas partija un Budistu liberāli demokrātiskā partija. Ranaridhs un Huns Sens kļuva par pirmo un otro premjerministru. Neilgi pēc tam Seihanūks devās uz Pekinu, kur dažus mēnešus ārstēja vēzi. 1994. gada maijā un jūnijā Seihanūks publicēja valdībai adresētas vēstules, aicinot sarīkot jaunas vēlēšanas un sarkanajiem khmeriem dot vietas valdībā, lai izbeigtu turpinošās sadursmes ar sarkanajiem khmeriem dažās vietās. Kad Huns Sens noraidīja priekšlikumus, Seihanūks piedāvāja izveidot nacionālās vienotības valdību, kuru veidotu FUNCINPEC, Tautas partija un sarkanie khmeri ar Seihanūku kā valsts un valdības vadītāju. Huns Sens atkal noraidīja priekšlikumu, atgādinot par sarkano khmeru agrāko nesamierināmo nostāju. 1994. gada jūlijā Seihanūks izraidīja no valsts savu dēlu Norodomu Čakrapongu, kurš bija mēģinājis organizēt valsts apvērsumu pret valdību. Novembrī tika izraidīts Seihanūka pusbrālis Norodoms Sirivudhs, kurš bija iesaistīts intrigās nogalināt Henu Sanu.

1996. gada sākumā pasliktinājās attiecības starp līdzpremjerministriem Ranaridhu un Hunu Senu, jo Tautas partija atkārtoti novilcināja FUNCINPEC pārstāvju apstiprināšanu vietējās pašvaldībās. FUNCINPEC arī bija sākusi sarunas ar sarkanajiem khmeriem (ar kuriem tā bija sadarbojusies pret Huna Sena Vjetnamas atbalstīto valdību) par iespēju veidot koalīciju nākamajās vēlēšanās. FUNCINPEC kongresā 1996. gada martā Ranaridhs draudēja izstāties no koalīcijas valdības un sarīkot jaunas vēlēšanas. Nākamajā mēnesī Seihanūks Parīzē vadīja sarunas ar FUNCINPEC vadību, kurās izdevās pierunāt FUNCINPEC neatstāt valdību.

1997. gada martā Seihanūks piedāvāja atkāpties no troņa, bet Huns Sens tad prasīja veikt konstitucionālus grozījumus, lai karaliskajai ģimenei aizliegtu iesaistīties politikā. Jūlijā sākās bruņotas sadursmes starp Huna Sena un Ranaridha atbalstītājiem. Huna Sena spēkiem izdevās gūt virsroku. 6. augustā Nacionālā Asambleja Ranaridha vietā par pirmo premjerministru ievēlēja Ungu Huotu no FUNCINPEC partijas. 1998. gada vēlēšanās Tautas partija ieguvu vairākumu parlamentā.

2002. gada jūlijā Seihanūks izteica bažas par Kambodžas troņa padomes organizācijas un funkciju detalizētu konstitucionālu nenodrošinājumu. Kad Huns Sens noraidīja šīs bažas, viņš septembrī izdeva vēstuli, ka draud atteikties, lai piespiestu sasaukt troņa padomi un ievēlētu jaunu monarhu.

2003. gada vēlēšanās Tautas partija atkal uzvarēja, bet tai nebija divas trešdaļas parlamentā, lai pēc konstitūcijas prasībām izveidotu jaunu valdību. Pārējās vēlēšanu finālistes, FUNCINPEC un Sam Rainsy partija, iesniedza sūdzību pār iespējamiem vēlēšanu pārkāpumiem Konstitucionālajai padomei, kas tika noraidīta 2003. gada augustā. Kad FUNCINPEC un Sam Rainsy paziņoja par savu lēmumu nepiedalīties parlamentāriešu zvēresta nodošanas ceremonijā, Seihanūks paziņoja, ka atturēsies no zvēresta ceremonijas prezidējošā, ja vien visi parlamentārieši no trim politiskajām partijām nepiekritīs piedalīties. Konstitūcijas padome noteica, ka Seihanūkam jāvada zvēresta nodošanas ceremonijā, kas notika vēlāk, oktobrī.

2004. gada janvārī Seihanūks devās labprātīgā trimdā uz Ziemeļkoreju, un Pekinā sāka ārstēšanās kursu. 2004. gadā notika sarunas starp Tautas partiju, FUNCINPEC un Sam Rainsy, un Seihanūks ierosināja trīspusēju vienotības valdību, bet politiskais strupceļš turpinājās līdz 2004. gada jūnijam, jo no trim politiskajām partijām nāca pretrunīgās prasības.

Atkāpšanās

2004. gada 6. jūlijā Seihanūks no savas rezidences Phenjanā atkal paziņoja par atkāpšanos no troņa. Šajā laikā Huns Sens un Ranaridhs bija panākuši vienošanos veikt konstitucionālus grozījumus, kas ļautu organizēt atvērtu vēlēšanu sistēmu valdības ministru un Nacionālās Asamblejas prezidenta ievēlēšanai. Seihanūks neatzina atvērtu vēlēšanu sistēmu un aicināja Senāta prezidentu Čī Simu neparakstīt grozījumus. 17. jūlijā tika izveidota koalīcijas valdība starp FUNCINPEC un Tautas partiju. 6. oktobrī Seihanūks nosūtīja vēstuli, aicinot sasaukt karalisko padomi un izvēlēties troņmantinieku. Parlaments atļāva karaļa atkāpšanos, un Huns Sens par nākamo karali vēlējās redzēt tikai Norodomu Seihamonī. 14. oktobrī tika sasaukta karaliskā padome, un tā par karali izvēlējās Norodomu Seihamonī. Seihamonī ar ģimeni atgriezās Kambodžā, un 29. oktobrī tika kronēts par karali.

2005. gada martā Seihanūks pauda bažas par iespējamu Taizemes, Laosas un Vjetnamas robežu iezīmēšanu uz Kambodžas teritorijas rēķina. Divus mēnešus vēlāk Seihanūks izveidoja Robežu lietu augstāko nacionālo padomi (SNCBA) un sevi iecēla par tās priekšsēdētāju. Sam Rainsy un Čī Sims pauda atbalstu SNCBA. Huns Sens savukārt izveidoja atsevišķu struktūru Robežu lietu nacionālo iestādi (NABA), kas nodarbotos ar pārrobežu problēmām, un norādīja, ka SNCBA var kalpot tikai kā konsultatīva institūcija. 2005. gada oktobrī, Seihanūks likvidēja SNCBA, šajā laikā Huns Sens parakstīja robežlīgumu ar Vjetnamu.

2007. gada augustā, ASV bāzēta cilvēktiesību nevalstiskā organizācija aicināja Seihanūkam atcelt valsts imunitātes, lai ļautu viņam liecināt Kambodžas tiesu ārkārtas palātās (ECCC). Seihanūks to atbalstīja, aicinot ECCC sabiedrisko attiecību virsnieku Pīteru Fosteru sarīkot diskusijas par viņa personīgo pieredzi sarkano khmeru režīmā. Gan Huns Sens, gan FUNCINPEC kritizēja ierosinājumu, un ECCC vēlāk noraidīja viņa ielūgumu.

2008. gadā attiecības starp Taizemi un Kambodžu kļuva saspīlētas saistībā ar pretenzijām uz teritoriju ap Preah Vihear templi. 2008. gada jūlijā Seihanūks izdeva komunikē, lai uzsvērtu tempļa khmeru arhitektūru, kā arī Starptautiskās tiesas 1962. gada nolēmumu tempļa lietā par labu Kambodžai.

Nāve un bēres

2009. gada augustā Seihanūks paziņoja, ka viņš varētu pārtraukt publicējot ziņas viņa personīgajā mājas lapā viņa vecuma dēļ. Seihanūks lielāko daļu laika pavadīja ārstējoties Pekinā. Seihanūka pēdējā parādīšanās sabiedrībā notika Pnompeņā 2011. gada 30. oktobrī viņa 89. dzimšanas dienas un 20. gadadienas kopš Parīzes miera līguma noslēgšanas svinībās. Seihanūks izteica vēlmi palikt Kambodžā līdz mūža beigām, bet tomēr 2012. gada janvārī devās atpakaļ uz Pekinu tālākai ārstēšanai pie ķīniešu ārstiem.

2012. gada janvārī Seihanūks rakstīja, ka vēlas, lai pēc nāves viņš tiktu kremēts, un viņa pelni tiktu ievietoti zelta urnā. 2012. gada 15. oktobrī Seihanūks mira no sirdslēkmes. Tajā pašā dienā uz Pekinu oficiālā vizītē devās karalis Norodoms Seihamonī un premjerministrs Huns Sens. 17. oktobrī Seihanūka mirstīgās atliekas tika nogādātas Pnompeņā, un no lidostas līdz karaļa pilij kortežu sagaidīja aptuveni miljons cilvēku. Valstī tika izsludinātas 7 dienu sēras.

2012. gada novembrī Huns Sens paziņoja, ka bēru gājiens un kremācija notiks 2013. gada februārī. Bēru gājiens notika 1. februārī, un 4. februārī Seihanūka ķermenis tika kremēts.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Norodoms Seihanūks.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Karaliskie tituli
Priekštecis: Sisovats Monivongs	Kambodžas karalis 1941—1955	Pēctecis: Norodoms Suramarits
Priekštecis: monarhija atjaunota	Kambodžas karalis 1993—2004	Pēctecis: Norodoms Seihamonī
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: jauns amats	Kambodžas premjerministrs 1945	Pēctecis: Sons Ngoks Thans
Priekštecis: Jems Sambo	Kambodžas premjerministrs 1950	Pēctecis: Sisovats Monipongs
Priekštecis: Hijs Kanthols	Kambodžas premjerministrs 1952—1953	Pēctecis: Pens Nuts
Priekštecis: Čans Naks	Kambodžas premjerministrs 1954	Pēctecis: Pens Nuts
Priekštecis: Lengs Ngets	Kambodžas premjerministrs 1955—1956	Pēctecis: Ums Čhengs Suns
Priekštecis: Ums Čhengs Suns	Kambodžas premjerministrs 1956	Pēctecis: Khims Tits
Priekštecis: Khims Tits	Kambodžas premjerministrs 1956	Pēctecis: Sans Juns
Priekštecis: Sans Juns	Kambodžas premjerministrs 1954	Pēctecis: Sims Vars
Priekštecis: Sims Vars	Kambodžas premjerministrs 1958—1960	Pēctecis: Pho Proeungs
Priekštecis: Chuops Hells	Kambodžas valsts vadītājs 1960—1970	Pēctecis: Chengs Hengs
Priekštecis: Pens Nuts	Kambodžas premjerministrs 1961—1962	Pēctecis: Nhieks Tioulongs
Priekštecis: Saks Sutsakhans	Valsts prezidija prezidents 1975—1976	Pēctecis: Khieu Samphans