Baltkrievijas Tautas Republika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Белару́ская Наро́дная Рэспу́бліка
Baltkrievijas Tautas Republika
1918 – 1919
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Baltkrievijas Tautas Republikas
BTR valdības pasludinātā aptuvenā teritorija ar pretenzijām arī uz daļu no Latgales un Augšzemes.
Pārvaldes centrs Minska
Valdība
Vēsturiskais laikmets Jaunākie laiki
 - Dibināta 1918
 - Likvidēta 1919

Baltkrievijas Tautas Republika (baltkrievu: Белару́ская Наро́дная Рэспу́бліка) bija pirmā baltkrievu neatkarīgā valsts, kas pastāvēja no 1918. gada 25. marta līdz 1919. gada 5. janvārim. Zināma arī ar nosaukumiem Baltrutēnijas Tautas republika un Baltkrievijas Demokrātiskā republika.

Valsts beidza pastāvēt, kad Poļu-padomju kara laikā galvaspilsētu Minsku ieņēma Padomju Krievijas karaspēks un izveidoja Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku. Tautas Republikas valdības izveidotā trimdas valdība joprojām pastāv ASV un ir aktīva baltkrievu diasporā.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas, baltkrievu teritorijās, līdzīgi kā citās nacionālo minoritāšu teritorijās, sākās kustība par baltkrievu autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā vai pat neatkarīgas valsts pasludināšanu. 1917. gada beigās Baltkrievijas Sociālistu asambleja, Kristīgie demokrāti un Ebreju Bunds izveidoja Baltkrievijas Tautas Padomi, kas sāka valsts institūciju veidošanu. Tautas Padome uzsāka sarunas ar vāciešiem un boļševikiem par Baltkrievijas valsts atzīšanu.

1918. gada 21. februārī Tautas Padome pieņēma Konstitucionālo deklarāciju, pasludinot sevi par vienīgo leģitīmo varu Baltkrievijā. Pēc tam, kad Padomju Krievija parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Baltkrievijas teritoriju nodeva Vācijas okupācijā, 1918. gada 9. martā Tautas Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas izveidošanu. Tautas Padome kļuva par Baltkrievijas pagaidu valdību. 1918. gada 25. martā Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību.

Republika nodibināja ciešas attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku, kur iegādājās labību baltkrievu vajadzībām. Tā arī nosūtīja diplomātiskās delegācijas uz Vāciju un citām reģiona jaunajām valstīm, lai iegūtu savstarpējo neatkarības atzīšanu. Sarunas ar Padomju Krieviju bija neveiksmīgas, lai arī baltkrievi piedāvāja pieņemt boļševiku konstitūciju un izveidot federāciju.

1919. gadā premjerministra Antona Luckeviča vadītā delegācija piedalījās Parīzes miera konferencē, kur centās panākt valsts starptautisku atzīšanu.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunā valsts nepieņēma baltkrievu apdzīvoto teritoriju sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Par savu teritoriju tā pasludināja visas zemes ar etnisko baltkrievu iedzīvotāju vairākumu - Mogiļevas guberņu, daļu no Minskas guberņas, Grodņas guberņas (ar Belostoku), Viļņas guberņas, Vitebskas guberņas un Smoļenskas guberņas, zemēs, kas vēsturiski atradās Polijas—Lietuvas ūnijas robežās.

Valsts simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ģerbonis bija no simbols no Lietuvas dižkunigaitijas laikiem – Pahoņa (Pakaļdzīšanās). Valsts balt-sarkan-baltais karogs tika veidots balstoties uz ģerboņa sarkano un balto krāsu. Pēc Baltkrievijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1991. gadā, tā izmantoja šos simbolus, līdz autoritārā prezidenta Aleksandra Lukašenko varas laikā no tiem atteicās.

Armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās baltkrievu bruņotās vienības sāka veidoties jau 1917. gadā, kad Krievijas impērijas armijā sākās sabrukums. Maksimālais karaspēka lielums sasniedza 11 000 kareivju, un tā lielākā iesaiste kaujās notika 1918. - 1921. gada Poļu-padomju kara laikā.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Novembra revolūcijas Vācijas impērijā, 1918. gada decembrī vācu armija sāka atstāt Brestļitovskas miera līguma rezultātā iegūtās teritorijas, kurās, Poļu—padomju kara ietvaros iebruka Padomju Krievijas armija. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem.

Pēc pamiera līguma noslēgšanas 1920. gada oktobrī ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs izveidoja Baltkrievijas Tautas Republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики) un 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas virspavēlnieku. 1920. gada novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju pie Moziras šī karaspēka vienība cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.