Ogadenas karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ogadenas reģions
Somāļu apdzīvotā teritorija (rozā)
Uzvaras piemineklis Adisabebā

Ogadenas karš bija bruņots konflikts starp Etiopiju un Somāliju par etnisko somāliešu apdzīvotās Ogadenas provinces kontroli. Ar PSRS un Kubas palīdzību karā uzvarēja Etiopija. Karam par tuksnešaino reģionu bija stratēģiskas sekas. Marksistu režīms Etiopijā pilnībā pārgāja PSRS pusē, kamēr Somālijā pavājinājās centrālā vara, kas vēlāk noveda pie valsts pilnīga sabrukuma.

Kopš neatkarības iegūšanas 1960. gadā Somālija atbalstīja somāļu dumpiniekus Etiopijas Ogadenas provincē. 1977. gada jūlijā, cerot izmantot revolūcijas plosītās Etiopijas vājumu, Somālija iebruka Ogadenā. Šajā laikā Somālijai jau ilgstoši bija labas attiecības ar PSRS, kas arī bija sākusi veidot aliansi ar jauno Etiopijas marksistisko režīmu. Kara pirmajos divos mēnešos Somālijai izdevās okupēt Ogadenas lielāko daļu. Ar milzīgām PSRS bruņojuma piegādēm un 17 000 kareivjus liela Kubas militārā kontingenta palīdzību etiopiešiem 1978. gada martā izdevās sakaut Somāliju. Pēc aktīvās karadarbības beigām Somālija turpināja veikt partizānu karadarbību Ogadenā.[1]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristīgā Etiopijas impērija 19.gs. beigās iekaroja musulmaņu somāļu apdzīvoto Ogadenu. Rietumvalstis atzina Etiopijas robežas 1897. gadā. Somālijas pārējo daļu kolonizēja Lielbritānija, Francija un Itālija. 1936. gadā Etiopiju iekaroja fašistiskā Itālija, kas Ogadenu pakļāva itāļu Somālilendas pārvaldei. 1941. gadā Lielbritānija sakāva itāļus un Ogadenu līdz 1948. turpināja pārvaldīt kā Somālilendas sastāvdaļu. Briti sākotnēji plānoja visas somāļu zemes apvienot Lielaja Somālijā, taču 1948. gadā bija spiesti Ogadenas lielāko daļu atdot Etiopijai, izņemot nelielu teritoriju Britu Somālilendas pierobežā, ko Etiopijai atdeva 1954. gadā. Etiopijas kontroli pār Ogadenu atbalstīja ASV, jo 1946. gadā amerikāņu naftas kompānija noslēdza līgumu ar Etiopiju par naftas meklēšanu Ogadenā. Britu ideja par Lielo Somāliju daļēji īstenojās 1960. gadā, kad Britu Somālilenda un Itālijas Somālilenda apvienojās neatkarīgā Somālijā. Franču Somālilenda ieguva neatkarību 1977. gadā kā Džibutija. Somālija neatzina 1897. gada robežas, uzskatot tās par neprecīzām, un pretendēja uz daļu pierobežas teritoriju. Somālija arī uzstāja, ka Etiopija reāli nekad nav nodibinājusi pārvaldi tuksnešainajās Ogadenas teritorijās.

Militārā konflikta sākšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1963. gadā Ogadenā sākās somāļu sacelšanās, ko izraisīja etiopiešu nodokļu politika un konflikti par sezonālajām ganībām. 1964. gada aprīlī tika panākts pamiers un abās robežas pusēs izveidota demilitarizēta josla. 1963. gadā Somālija sāka saņemt militārās piegādes no PSRS un Ēģiptes, taču tās bija nepietiekamas, lai izmainītu spēku līdzsvaru. Ar Tanzānijas un Zambijas starpniecību, Somālija 1967. gadā noslēdza mieru ar Keniju un 1968. gadā ar Etiopiju.

Padomju ieroču piegādes Somālijai bija sākušās jau 1963. gadā un pastiprinājās pēc 1969. gada valsts apvērsuma, kad valstī izveidojās sociālistisks režīms. 1974. gadā Somālijā sāka ierasties arī kubiešu militārie instruktori. 1974. gada revolūcija Etiopijā, kad varu sagrāba marksisti, radīja situāciju, kurā PSRS sāka atbalstīt arī Etiopiju. 1977. gada martā Etiopiju apmeklēja Fidels Kastro, kam drīz sekoja pirmie kubiešu militārie speciālisti.

Karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1975. gadā Ogadenas somāļu dumpinieku vienības Somālija apvienoja Rietumsomālijas Atbrīvošanas Frontē, Somālijas valdības pārstāvjiem un virsniekiem pārņemot dumpinieku vadību. Turpmākajos mēnešos aktivizējās somāliešu uzbrukumi nelielajiem un vāji bruņotajiem etiopiešu garnizoniem Ogadenā. 1977. gada jūnijā somāļu partizāni uzspridzināja tiltus uz Džibutijas – Adisabebas dzelzceļa līnijas pie Dire Davas pilsētas. Partizānu sāktā ofensīva izgāzās, un Somālija pieņēma lēmumu jūlija beigās sākt atklātu karu. Divu mēnešu laikā Somālija armija bija sagrābusi Ogadenas lielāko daļu. Somālijas uzbrukumam jau no sākuma trūka stratēģisko mērķu. Somālieši vienkārši padzina Etiopijas vienības tur, kur tās bija vieglāk sakaut. Aizvien garākās piegādes līnijas nozīmēja, ka dažu dienu ilgam uzbrukumam sekoja ilgāka pauze, kas bija nepieciešama piegāžu saņemšanai. Šajā laikā etiopieši varēja izveidot aizsardzības līnijas. Somāliju novājināja 1977. gada novembrī sarautās attiecības ar PSRS, kas vairs nepiegādāja ieročus. Somālijai bija vāja kara aviācija un gaisa telpu kara reģionā ar padomju un kubiešu atbalstu kontrolēja etiopieši.[1]

Somālijas ofensīva 1977. gada jūlijā cerēja izmantot Etiopijas revolucionāro sabrukumu. Mengistu Hailes Mariama jauno režīmu apdraudēja armijas sabrukums, Eritrejas dumpinieki, un militāro attiecību saraušana ar ASV 1977. gada aprīlī. Šajā brīdī Somālija bija pārliecināta, ka ātra uzvara Ogadenā varētu novest pie jauna režīma izveidošanās Etiopijā, kas atzītu jaunās robežas. Tikmēr Etiopija 1976. gada decembrī un 1977. gada maijā noslēdza ieroču iegādes līgumus ar PSRS.

1977. gada pavasarī Somāliju apmeklēja PSRS formālais valsts galva Podgornijs. Tā paša gada martā Etiopiju apmeklēja Fidels Kastro. Augusta beigās Siads Barre devās uz Maskavu, taču tika ignorēts un nesaņēma nekādu padomju atbalstu. Oktobrī Mengistu Haile Mariams apmeklēja Kubu un PSRS. Redzot aizvien pieaugošo padomju atbalstu Etiopijai, 13. novembrī Somālija izraidīja visus padomju un kubiešu speciālistus no valsts. Tam sekoja masīva padomju militārā palīdzība Etiopijai, kas dažu mēnešu laikā šai valstij piegādāja tonnām ieroču, kuru vērtību lēsa uz 1 miljardu USD. Etiopijas spēkus pakāpeniski papildināja 17 000 kubiešu kareivju, kas mācēja apieties ar modernajiem ieročiem un kara lidmašīnām.

1978. gada janvārī sākās etiopiešu-kubiešu pretuzbrukums, kas martā vainagojās ar panākumiem. Pretuzbrukumā piedalījās viena kubiešu un piecas etiopiešu divīzijas. 9. martā Somālijas karaspēks saņēma pavēli pamest Ogadenu. Lai arī somāliešu dzīvā spēka zaudējumi bija nelieli, armija atkāpjoties zaudēja vismaz trešdaļu visa smagā bruņojuma. Pārējā ieroču daļa kļuva aizvien grūtāk izmantojama, jo no PSRS vairs netika saņemtas rezerves daļas.

Konflikta turpinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kastro nevēlējās pārāk dziļi iesaistīties vēl vienā pilsoņu karā (papildus Angolai) un lielākā daļa Kubas armijas vienību drīz pameta Ogadenu, nobāzējoties Adisabebas tuvumā, kur kalpoja par režīma drošības garantu, bet etiopiešu labākās vienības devās uz Eritreju cīnīties pret vietējiem dumpiniekiem. Somāliešu partizāni atsāka darboties, un 1978. gada 18. jūnijā atkal iznīcināja Džibutijas-Adisabebas dzelzceļa līniju. Etiopija atbildēja ar Somālijas bombardēšanu, kas turpinājās līdz 1978. gada decembrim. 1979. gada vasarā Somālijas armijas vienības atkal iebruka Ogadenā. Atbildot Etiopija atsāka Somālijas bombardēšanu. Sadursmes abu valstu starpā turpinājās līdz miera līguma noslēgšanai 1988. gadā. Šajā laikā Siada Barres režīmu aizvien vairāk novājināja pilsoņu karš, kas noveda pie viņa krišanas un valsts sabrukuma.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]