Pāriet uz saturu

Ortonas kauja

Vikipēdijas lapa
Ortonas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Itālijas kampaņas Moro upes operācijas

Kanādiešu tanki dodas cauri Ortonas pilsētai, Čārlza Komforta glezna. Kanādas kara muzejs (CN 12245).
Datums1943. gada 20.—28. decembris
Vieta
Ortona, Itālija
42°21′11″N 14°24′13″E / 42.35306°N 14.40361°E / 42.35306; 14.40361Koordinātas: 42°21′11″N 14°24′13″E / 42.35306°N 14.40361°E / 42.35306; 14.40361
Iznākums Kanādiešu uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Kanāda Kanāda Valsts karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Kanāda Kristofers Vokss Valsts karogs: Vācijas Impērija Rihards Heidrihs
Spēks
1. Kanādas kājnieku divīzija 1. izpletņlēcēju divīzija
Zaudējumi
1375 nogalināti (ieskaitot Moro upes kaujās)
964 ievainoti		 867 nogalināti, ievainoti vai sagūstīti.[1]
1314 civiliedzīvotāji nogalināti

Ortonas kauja (1943. gada 20.–28. decembris) bija kauja kas norisinājās Otrā pasaules kara Itālijas kampaņas Moro upes operācijas laikā starp diviem vācu armijas elites Fallschirmjäger (izpletņlēcēju) bataljoniem vācu 1. izpletņlēcēju divīzijas sastāvā ģenerālleitnanta Riharda Heidriha vadībā un uzbrūkošo Kanādas armijas 1. Kanādas kājnieku divīziju ģenerālmajora Kristofera Voksa vadībā. Tā bija izšķirošā kauja Adrijas jūras frontē Itālijā "asiņainā decembra" laikā. Kaujas dalībnieki šo sadursmi vēlāk dēvēja kā "Itālijas Staļingrada" vai kā "Mazā Staļingrada", tās laikā notikušo tuvcīņu brutalitātes dēļ. Kauja norisinājās Adrijas jūras piekrastes mazpilsētā Ortonā kas atrodas Abruco reģionā, un kurā pirms kara dzīvoja apmēram 10 000 iedzīvotāju.

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Moro upes apkārtnes pilsētas. Ortona bija stratēģiski nozīmīga pilsēta kā viena no retajām Itālijas dziļūdens ostām austrumu piekrastē.

Līdz 1943. gada beigām sabiedrotie nedomāja ka Itālijas kampaņa, būs tā ar kuras palīdzību būs iespējams uzvarēt karā, bet tikai lai rastos iespēja piesaistīt itāļu karaspēku no citām Eiropas frontes daļām, un novirzītu vācu spēku uzmanību no Francijas frontes. Šajā laikā jau pilnā sparā gāja Normandijas operācijas plānošana, lai varētu to realizēt 1944. gada pavasarī vai vasarā.[2] Kā norāda avoti, "Sadalot nacistu spēkus vairākās atsevišķās frontēs, sabiedrotie neļautu Hitleram dot nāvējošu triecienu PSRS vai koncentrēt neuzvaramu armiju Normandijas piekrastē".[3]

Britu astotās armijas ofensīva pret Gustava līnijas aizsardzību uz austrumiem no Apenīnu kalniem bija sākusies 23. novembrī, šķērsojot Sangro upi. Līdz mēneša beigām galvenā Gustava līnijas aizsardzība (lielākā daļa no Ziemas līnijas) bija pārrauta, un sabiedroto karaspēks sasniedza nākamo šķērsli, Moro upi, 6 kilometrus uz ziemeļiem no Ortonas pilsētas. Moro šķērsošanai decembra sākumā kaujās nokausēto britu 78. kājnieku divīziju sabiedroto labajā flangā Adrijas jūras piekrastē aizvietoja 1. Kanādas kājnieku divīzija ģenerālmajora Kristofera Voksa vadībā. Līdz decembra vidum pēc sīvām cīņām aukstumā un dubļos 1. Kanādas divīzijas 1. kājnieku brigāde brigadiera Hovarda Greiema vadībā bija izlauzusies 3 km līdz no Ortonai, un viņu tālāk aizvietoja brigadiera Bērta Hofmeistera 2. kājnieku brigāde lai tālāk ieņemtu pilsētu.[4]

Daži vēsturnieki norāda, ka Ortonai bija liela stratēģiskā nozīme, jo tā bija viena no retajām izmantojamajām dziļūdens ostām Itālijas austrumu piekrastē un bija nepieciešama sabiedroto kuģu piestāšanai un astotās armijas piegādes līniju saīsināšanai, kas tajā laikā stiepās līdz Bari un Taranto pilsētām. Sabiedroto spēkiem tika dota pavēle ​​turpināt ofensīvu, un vienīgā iespējamā iespēja bija iet cauri apdzīvotām vietām Ortonā un tās apkārtnē. Ortona bija daļa no Gustava līnijas aizsardzības sistēmas, un vācieši pilsētā bija izveidojuši vairākas savstarpēji bloķētas aizsardzības pozīcijas. Tas kopā ar faktu, ka vāciešiem bija pavēlēts "cīnīties līdz pēdējam karavīram par katru māju un koku", padarīja pilsētu par milzīgu šķērsli visiem uzbrūkošajiem spēkiem.

Citi vēsturnieki, tostarp Riks Atkinsons, Ortonai piešķir mazāku nozīmi. Viņš citē feldmaršalu Albertu Keselringu, kurš teica: "Mēs nevēlamies izlēmīgi aizstāvēt Ortonu, bet angļi ir padarījuši to tikpat svarīgu kā Roma"; Pagaidu komandieris vācu ģenerālis Joahims Lemelsens atbildēja: "Tas maksāja tik daudz upuru, ka tam nevar būt nekādu attaisnojumu."[5] Tomēr sabiedrotie uzskatīja, ka tā būs tikai neliela kauja, un turpināja īstenot plānu; taču vācieši gatavojās cīnīties, ar lielu apņēmību noturēt šo pilsētu.[6]

Kauja

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kanādiešu snaiperis Ortonas drupās

Kanādieši pilsētā saskārās ar vācu 1. izpletņlēcēju divīzijas vienībām un šie karavīri pēc ilgu garu gadu kaujām bija kaujās rūdīti un neatlaidīgi aizstāvējās. Sākotnējo kanādiešu uzbrukumu pilsētai 20. decembrī veica Kanādas 2. brigādes Edmontonas pulks (Loyal Edmonton Regiment) sadarbībā ar Kanādas Sīfortas kalniešu pulka (Seaforth Highlanders of Canada) karavīriem. Tikmēr divīzijas 3. kājnieku brigādes elementi sāka ziemeļu uzbrukumu pilsētas rietumos, cenšoties aplenkt un nogriezt pilsētas vācu sakaru līnijas, taču sarežģītā reljefa un sīvās un apņēmīgās vācu aizsardzības dēļ kanādiešu virzība uz priekšu bija gausa. 1943. gada 21. decembrī Edmontonas pulks un Sīfortas kalniešu pulka tanki iebrauca Ortonā, un viņiem palīdzēja 1. Kanādas bruņutanku brigādes sastāvā esošās Trīs upju pulka tanki brigadiera Roberta Endrjū Vaimena vadībā.[7]

Edmontonas pulka kājnieki un Trīs upju pulka Sherman tanki virzās uz priekšu Ortonas pilsētā 1943. gada decembrī

Peļu alu veidošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācieši bija noslēpuši vairākus ložmetējus un prettanku lielgabalus visā pilsētā, padarot pretinieka bruņutehnikas un kājnieku kustību arvien grūtāku. Cīņa par katru māju bija nežēlīga, un kanādieši izmantoja taktiku, kas iepriekš bija reti izmantota: "peļu alu veidošana". Šī taktika ietvēra tādu ieroču izmantošanu kā britu granātmetējs PIAT vai apgrūtinošās Teler prettanku mīnas, lai izveidotu lielus caurumus ēkas sienā, jo mājas Ortonā bija savienotas ar blakus esošā nama sienu.[8] Pēc tam karavīri iemeta granātas un veica uzbrukumu caur izrautajām tā saucamajām "peļu alām", un tālāk cīņas laikā atbrīvojot mājas kāpnes uz augšējo vai apakšējo stāvu; tālāk lai neitralizētu jebkuru pretinieku un cīnītos tuvcīņā ja nepieciešams. Bieži vien ar šādu cīņas taktiku izdevās negaidīti pārsteigt pretinieku karavīrus, kas nebija gatavi cīņai. Šī taktika tika izmantota arī tālākā kaujas laikā, jo uzbrukumi pa atklātām ielām prasīja lielus dzīvā spēka zaudējumus gan Kanādas, gan Vācijas karaspēkam.

Peļu alu veidošanas taktika arī ļāva karavīriem virzīties cauri pilsētai, ēku pa ēkai, neizejot ielās, kur viņi saskartos ar ienaidnieka iznīcinošo uguni. Lai gan daži avoti šo kara stratēģiju attiecina uz Kanādas spēkiem, 1941. gada britu mācību filmā jau bija parādīta šāda karadarbības koncepcija. Kanādieši noteikti bija vieni no pirmajiem, kas efektīvi un bezbailīgi pielietoja šādu kaujas taktiku. Visas kaujas laikā abu pušu inženieri izmantoja arī brutālu, bet efektīvu taktiku, izmantojot eksplozīvos lādiņus, lai sagrautu veselas ēkas virs ienaidnieka karaspēka galvām.

28. decembrī pēc astoņu dienu kaujām nokausētais vācu karaspēks beidzot atkāpās no pilsētas. Kanādieši zaudēja 1375 bojāgājušos ieskaitot arī  Moro upes kaujās, kuru daļa bija Ortonas kauja. Tas veidoja gandrīz ceturto daļu no visiem Itālijas kampaņas laikā nogalinātajiem kanādiešu karavīriem. Citi avoti norādīja, ka Kanādas upuru skaits sasniedza 2300 (tostarp 500 bojāgājušo), pirms pilsēta tika iekarota.[9]

Kauja pēckara laikā ir pētīta sakarā ar ielu kaujās izmantoto taktiku, un lai varētu izmantot iegūto pieredzi ielu cīņu izpētē un analīzē.

Piemiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ortonas pilsēta tika veiksmīgi atbrīvota, bet Kanādas spēki šo mēnesi uzskatīja par "asiņaino decembri", jo pilsētā un tās apkārtnē bija daudz upuru. Turklāt vairāk nekā 5000 kanādiešu tika evakuēti kaujas spēku izsīkuma un slimības dēļ. Papildus kanādiešu zaudējumiem lielus zaudējumus cieta arī Vācijas 1. izpletņlēcēju divīzija un Vērmahta 90. vieglā kājnieku divīzija.[10]

Ģenerālmajors Kristofers Vokss savā ziņojumā par Ortonas ofensīvu Kanādas karaspēka ieguldījumu apkopoja šādi: "Mēs sagrāvām 90. kājnieku grenadieru divīziju un 1. vācu izpletņlēcēju divīziju, ko tās vēl ilgi atcerēsies."[11] Tomēr pēc kara Ortonas kaujas nozīmi būtiski samazināja citi, piemēram, vēsturnieks Riks Atkinsons, iespējams, tāpēc, ka tai nebija būtiskas ietekmes uz uzvaru karā.

Ortonas kanādiešu brāļu kapi.

2000. gada novembrī Kanādas valdība uzstādīja piemiņas plāksni Plebiscito laukumā Ortonā, atzīstot kauju par Kanādas nacionālo vēsturisko notikumu, kas "simbolizēja Kanādas armijas centienus Itālijas kampaņā Otrā pasaules kara laikā". Uz plāksnes rakstīts šādi: "1943. gada decembra sākumā 1. Kanādas kājnieku divīzija un 1. Kanādas bruņutanku brigāde sāka savu nežēlīgāko Itālijas karagājiena kauju. Dubļos un lietū karaspēks uzbruka no Moro upes līdz Ortonai. Pēc tam no mājas uz māju un katrā istabā tur plosījās nežēlīga cīņa pret apņēmīgajiem vācu aizstāvjiem, beigās kanādieši guva virsroku un tūlīt pēc Ziemassvētkiem beidzot nodrošināja pilsētas atbrīvošanu.[12]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Fabio Toncelli. Sd Cinematografica (redaktors) . «ORTONA 1943: UN NATALE DI SANGUE, Page 10.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembris. Skatīts: 2015-08-31.
  2. ↑ Mark Zuehlke. Ortona: Canada's Epic World War II Battle. Douglas & McIntyre, 2003. gada 1. novembris. 4. lpp. ISBN 1550545574. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 28. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  3. ↑ «CANADA IN THE SECOND WORLD WAR – The Italian Campaign». Juno Beach Centre. 2011. gada 11. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 27. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  4. ↑ Case, G.C. (2012-04-26). "Trial by Fire: Major-General Christopher Vokes at the Battles of the Moro River and Ortona, December 1943". Canadian Military History 16 (3). ISSN 1195-8472.
  5. ↑ Rick Atkinson. The Day of Battle: The War in Sicily and Italy, 1943–1944. University of Toronto Press, Scholarly Publishing Division, 2002. gada 14. septembris. 306. lpp. ISBN 9780805088618. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 28. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  6. ↑ Mark Zuehlke. Ortona: Canada's Epic World War II Battle. Douglas & McIntyre, 2003. gada 1. novembris. 31, 283. lpp. ISBN 1550545574. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 28. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  7. ↑ «Mouse Holing at Ortona». Danube Travel. 2016. gada 26. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. decembris. Skatīts: 2018. gada 18. decembris.
  8. ↑ Mark Zuehlke. Ortona: Canada's Epic World War II Battle. Douglas & McIntyre, 2003. gada 1. novembris. 286–287. lpp. ISBN 1550545574. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 28. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  9. ↑ J. L. Granatstein. Canada's Army: Waging War and Keeping the Peace. University of Toronto Press, 2002. gada 14. septembris. 240. lpp. ISBN 9780802046918. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 28. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  10. ↑ Mark Zuehlke, C. Stuart Daniel. Canadian Military Atlas: Four Centuries of Conflict from New France to Kosovo. Douglas & McIntyre, 2016. gada 19. oktobris. 160. lpp. ISBN 978-1553652090. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.
  11. ↑ "The Canadians in Italy 1943–1945 Volume II". Publications Canada: 339.
  12. ↑ «Battle for Ortona National Historic Event of Canada». Parks Canada. 2000. gada 15. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 27. decembris. Skatīts: 2018. gada 26. decembris.

Bibliogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Battle of Ortona

Ortonas kauja ceļojumu padomi no Wikivoyage (angliski)

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ortonas_kauja&oldid=4172399"