Pērses ūdenskritums

Pērses ūdenskritums
Pērses ūdenskritums
Atrašanās vieta	Aizkraukles novads Koknese
Koordinātas	56°38′32″N 25°24′41″E
Augstums	2,4 m
Ūdenstece	Pērse

Pērses ūdenskritums ap 1866. gadu

Pērses ūdenskritums bija ūdenskritums Pērses upes lejtecē pie Kokneses blakus Kokneses dabas parkam. 1930. gados tas sasniedza 2,4 m augstumu, būdams viens no augstākajiem ūdenskritumiem Latvijā. Tajā laikā ūdenskritums bija populāra tūristu atpūtas vieta. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveidošanas ūdenskrituma vieta tika appludināta. Par piemiņu Pērses ūdenskritumam 2019. gadā Koknesē pils parka dīķa malā tika izveidots mākslīgs ūdenskritums. Pie Pērses ūdenskrituma savas paleontoloģiskās kolekcijas ievāca Luijs Agasi, Valters Gross u.c. paleontologi. Šo ūdenskritumu ir glezojuši vairāki gleznotāji, kā, piemēram, Kārlis Hūns, Edgars Vinters u.c.

Apraksts

Līdzīgi kā Ventas rumba vai Abavas rumba, ūdenskritums izveidojies Pērses 3–4 m dziļajā ielejā Pļaviņu svītas dolomītos un dolomītmerģeļos, iegraužoties caur tiem Amatas svītas smilšakmeņos. Domājams, ka ūdenskritums izveidojās samērā nesen. Pirmo reizi tas tika attēlots Vihelma Zigfrīda Štafenhāgena gravīrā 1866. gada albumā, kur, gatavojoties cara Aleksandra II vizītei Koknesē, 1862. gada jūlijā blakus Pērses ūdenskritumam tika uzcelts sešstūru paviljons. Pirms tam 18. gadsimta beigās šeit darbojās Johans Broce, kurš bez Kokneses pils zīmēja arī dažādus citus Kokneses objektus. Viņa zīmējumos Pērses ūdenskrituma nav, kas varētu netieši liecināt par to, ka tajā laikā šī ūdenskrituma nebija, vai arī tas bija necils un grūti sasniedzams. Arī vietējo folkloras materiālu par ūdenskritumu nav.

Ūdenskritums varēja rasties no kādas karsta kritenes, kādu šajā rajonā ir samērā daudz. Ūdenskrituma virsma veidojās uz Pļaviņu svītas samērā cietajiem dolomītiem. Zem tiem atsedzas Sņetogoras slāņu mīkstie dolomītmerģeļi, kas daudz vieglāk padodas ūdens ārdošai darbībai, tādējādi veidojot zem cietajiem dolomītiem izskalojumus. Šo izskalojumu rezultātā augšējie dolomīti periodiski nobruka, un līdz ar to ūdenskritums nemitīgi atkāpās pa straumi uz augšu. Par atkāpšanās ātrumu domas ir dalījušās, un tika uzskatīts, ka šī atkāpšanās bijusi 0,5–1 m gadā. Zem zilganpelēkajiem dolomītmerģeļiem iegulst ļoti cieta dolomitizēta smilšakmens slānis, bet zem tā irdens, balts Amatas svītas smilšakmens. Vai nu krītošais ūdens bija izlauzies cauri cietajam slānim, vai arī tas tika salauzts karsta kritenes rezultātā, taču bedre zem ūdenskrituma sniedzās vairākus metrus dziļi smilšakmenī. Ūdenskritumam atkāpjoties, arī padziļinājums tam sekoja, lejteci pieskalojot ar nobrukušā dolomīta atlūzām. Būtiski ir tas, ka ne pārāk tālu (ap 50 m) no ūdenskrituma cietais dolomitizētais smilšakmens netika salauzts, un virs tā vēl bija neliela dolomītmerģeļa kārta ar bruņuzivju paliekām. Attiecīgi var izdarīt secinājumu, ka vai nu ūdenskritums savā pastāvēšanas laikā nebija atkāpies vairāk par 50 metriem, pieņemot to, ka krītošais ūdens cieto smilšakmens slāni salauž, veidojot padziļinājumu, un tātad pastāvējis ne vairāk, kā pāris simtus gadu, vai nu arī ūdens nav spējis izlauzties cauri cietajam slānim un bedri izveidojis tikai tad, kad savā atkāpšanās gaitā ir nonācis līdz senākai karsta kritenei. Bet arī tad paliek neskaidrs, kāpēc straume nav noskalojusi samērā mīkstos dolomītmerģeļus.

Savu majestātiskumu Pērses ūdenskritums sasniedza 1930. gados, bet pirms appludināšanas tas vairs nebija tik augsts. Jau dažus gadus pirms spēkstacijas ūdenskrātuves izveidošanas upes vidū paātrināti sāka izbrukt lieli dolomīta gabali un ūdenskrituma vietā radās šaura aiza, kas aizvien paplašinājās. Attiecīgi, uz appludināšanas brīdi ūdenskrituma augstums sastādīja ap vienu metru.