Amatas svīta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lielā Ellīte. Amatas svīta.

Amatas svīta (D3amt) ir augšdevona Frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot Latvijas ziemeļu un dienvidaustrumu malu. Svītas slāņu biezums svārstās no 17-45 metriem, (parasti 20-30 m.)[1]. Nosaukums veidots no Amatas upes, kuras krastos atsedzas svītas stratotipa griezums (Ainavu krauja Amatas labajā krastā pie Kārļiem). Tāpat šīs svītas atsegumi ir Lielā Ellīte, Dolomītu krauja, Stūķu iezis, Kautraka grava, Nurmižu grava, Vējupītes un Vinterstrauta krastu klintis, kā arī atsegumi Riežupes, Abavas, Ventas un Daugavas krastos. Amatas svītu (D3amt) 1951. gadā izdalīja P. Liepiņš horizonta a4 [E. Krauss, 1927., 1934.] apjomā. Svītas apakšējā robeža iet pa Gaujas svītas augšējās daļas aleirolītu un mālu kontaktu ar jaunā Amatas sedimentācijas cikla bazālajiem smilšakmeņu slāņiem. Augstāk virs bazālajiem smilšakmeņiem sāk parādīties aleirolītu slāņi, kas Latvijas dienvidos sastāda nozīmīgu svītas griezuma daļu, vai reizēm pat dominē.

Amatas smilšakmeņi ir pieskaitāmi oligomiktisko smilšu grupai, kas satur vidēji 83% kvarcu, 7,9% laukšpatu un 3,6% vizlu. Starp smagajiem akcesorajiem minerāliem visvairāk ir melnās rūdas, cirkons, leikoksens, granāts, turmalīns, staurolīts un rutils. Granulometriski smiltis ir vidēji vai sīkgraudainas. Tām ir raksturīga dzeltenīga un gaiši pelēka nokrāsa. Diezgan bieži ir sastopami arī sarkanīgi rudi smilšakmeņi. Smilšakmeņos ir daudz rupja drupu materiāla ieslēgumu. Visbiežāk tie ir aleirolītu oļi, retāk ir kvarca olīši un zivju kauli.

Amatas svītas aleirolīti maz atšķiras no senākiem aleirolītiem. Parasti tie ir sarkanīgi vai raibi. Diezgan bieži satur karbonātus, kas ir izplatīti gan nevienmērīgi, gan vienmērīgi. Šo iežu mālu frakcijā krasi dominē hidrovizla, bet kaolinīts ir izplatīts sporādiski un sastāda ne vairāk par 5-10%.

Svītas augšējā robeža teritorijas lielākajā daļā ir krasi izteikta. Tā tiek vilkta pa izskalojuma virsmu zem pļaviņu svītas sņetogoras slāņu smilšaino dolomītu vai tos faciāli nomainīto smilšakmeņu slāņa. Vienīgi republikas dienvidrietumu daļā robeža starp šīm abām stratigrāfiskajām vienībām izplūst.

Faciālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amatas svītas nogulumi ir veidojušies seklā jūrā ar samazinātu ūdens sāļumu. Latvijā svītai var izdalīt divas litoloģiski faciālās zonas. Latvijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā ir izplatīti nosacīti šelfa dziļūdens apgabala aleirītu un smilšu nogulumi. Bet uz ziemeļiem no šīs zonas, rajonā, kas robežojas ar denudācijas apgabalu, dominē seklāka ūdens nogulumu zona, kuru raksturo krass smilšakmeņu pārsvars.

  • Aleirītu un smilšu zona veidojusies šelfa nosacīti dziļūdens apgabalā, un tās griezuma pamatnē ieguļ irdenu, rupji slīpslāņotu, sarkanīgi rudu vai gaiši pelēku, ar māla cementu cementētu smilšakmeņu kārta. Griezuma augšējā daļā pārsvarā ir raibi vai zaļganīgi pelēki aleirolīti. Rietumos Polijas-Lietuvas sineklīzē aleirolīti iekļauj sevī nevienmērīgi izplatītus karbonātus. Smilšakmeņi diezgan bieži ir cementēti ar vienlaidus poikilita vai mozaīkveida karbonāta cementu, ka arī satur apaļīgus karbonāta konkrēciju veidojumus. Teritorijas austrumu daļā visi iežu tipi ir bezkarbonātiski vai arī iekļauj ļoti maz vienmērīgi sadalītu karbonātu.
  • Šelfa seklūdens apgabalā amatas svītas griezums atšķiras ar krasu (virs 70%) smilšakmeņu pārsvaru pār aleirolītiem. Vairākās izstrādēs vai atsegumos bazālā smilšainā kārta apakšdaļā satur daudz rupja drupu materiāla, kas nav sastopams stratotipiskā griezuma rajonā. Kurzemē, salīdzinājumā ar Latvijas centrālajiem un austrumu apgabaliem, smilšakmeņi biežāk iekļauj sevī karbonātisko cementu. Līdzīgā veidā mainās arī aleirolītu karbonātiskums. Amatas svītas nogulumos ir novērojamas skaidri izteiktas izmaiņas arī gar paleonogāzi. Tās raksturo allotigēno materiālu asociācijas noturības palielināšanos pret ķīmisko dēdēšanu no rietumiem uz austrumiem, kas ir raksturīgi arī Gaujas un Burtnieku svītām. Vienīgi ir novērots, ka amatas svītas nogulumos šīs izmaiņas notiek pakāpeniskāk.

Paleontoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amatas svītu raksturo Asterolepis radiata izplatības zona. Tai atbilst arī divas zonas Bothriolepis prima un B. obrutschewi. Bez jau minētajam sugām svītas nogulumos ir sastopami bezžokļaiņi: Psammolepis undulata, Psammosteus maeandrinus, P. livonicus, P. praecursor, P. cuneatus, P. levis. Tāpat ir zināmas bruņuzivis Plourdosteus livonicus un akantodes Devononchus concinnus. Kaulzivis pārstāv Glyptolepis baltica, Laccognathus panderi, Panderichthys sp., Eusthenopteron obrutshewi, Onychodus sp., Holoptychius sp. un Dipterus sp. Amatas svītā bezmugurkaulnieku komplekss praktiski nav zināms. Izņēmums ir reti divvākčauļu Glyptoasmussia vulgaris atradumi svītas augšējā daļā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 52. lpp.