Pļaviņu svīta

Ventas rumba. Pļaviņu svīta.

Pļaviņu svīta (D₃pl) ir augšdevona Frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta lielākajā valsts teritorijas daļā (Latvijas ielieces centrālajā daļā un Polijas-Lietuvas ieplakā), izņemot Latvijas ziemeļus un dienvidaustrumus. Svītas ziemeļu robeža iet no Baltijas jūras piekrastes uz dienvidiem no Pāvilostas caur Kuldīgu līdz Rīgai, un tālāk uz austrumiem virzienā uz Siguldu, Cēsīm, Smilteni un Api. Dienvidu robeža izsekojama no Neretas virzienā uz Dagdu. Tālāk ārpus Latvijas teritorijas svīta turpinās Igaunijas dienvidaustrumu daļā un Pleskavas apgabalā, atsedzoties Veļikajas upes krastos, kā arī Baltkrievijas teritorijā. Dienvidu virzienā Pļaviņu svīta iestiepjas Lietuvas teritorijā. Svīta uzguļ Amatas svītas nogulumiem, un to nosedz Salaspils svītas nogulumi.

Atšķirībā no senākajiem nogulumiem, kurus veido Gaujas un Amatas svītu terigēnie nogulumi (smilšakmeņi, aleirīti, māli), Pļaviņu un to pārsedzošo jaunāko svītu nogulumus pārsvarā veido karbonātiski ieži, kas ir samērā izturīgi pret dēdēšanu, un tādēļ atsevišķi svītas izplatības laukumi parādās kā pacēlumi, bet uz robežas ar Amatas svītas irdenajiem smilšakmeņiem Zemes virsmas reljefā veido kāpli, kas parādās upju gultnēs kā ūdenskritumi (Ventas rumba, Īvandes rumba, appludinātais Pērses ūdenskritums u.c.). Svītas slāņu biezums valsts ziemeļaustrumos sasniedz 60 metrus, bet rietumu daļā ir ap 15-20 metriem. Nosaukums veidots no Pļaviņu pilsētas, pie kuras Daugavas krastos atsedzas svītas stratotipiskais griezums (Lorslejas klints). Tāpat šīs svītas atsegumi ir konstatējami Ventas, Abavas, Riežupes, Dubnas, Radžupes, Gaujas, Palsas u.c. upju krastos.

Litoloģiskais sastāvs

Pļaviņu svītu veido pārsvarā dolomīti ar ritmiskām dolomītmerģeļu, kaļķakmeņu, smilšakmeņu, aleirolītu un mālu starpkārtām. Latvijas dienvidaustrumu un centrālajā daļā svītas sastāvā dominē metasomatiski dolomīti, kas valsts ziemeļaustrumos nomainās ar dolomitizētiem un hemogēniem kaļķakmeņiem. Atsevišķos līmeņos šeit sastopami sedimentēti dolomīti, kas valsts rietumu daļā veido griezuma lielāko daļu.

• Metasomatiskie dolomīti ir gaiši pelēki ar rudu vai dzeltenīgu nokrāsu, sīkkristāliski līdz vidēji kristāliski (retāk rupji kristāliski). Iežu tekstūra ir masīva, plankumaina, brekčijveidīga vai slāņaina. Sedimentācijas dolomīti ir zaļganpelēki, kripto- vai mikrokristāliski, mālaini ar porcelānveida vai zemjainu lūzuma virsmu, smalku horizontālu, viļņveida vai lēcveida slāņojumu, kā arī dalās dažāda biezuma plātnēs. Mālainie dolomīti pakāpeniski var pāriet dolomītmerģeļos un mālos.
• Merģeļi (doloītmerģeļi un kaļķakmeņa-dolomīta merģeļi) ir zaļganpelēki, zilganpelēki, sarkanīgi-violeti, mikro- un smalkgraudaini, slāņaini, smalkplātņaini, retāk ar masīvu vai plankumainu tekstūru.
• Māli ir zaļganpelēki, sarkanīgi-violeti, ar hidrovizlas piejaukumu, mikro- un smalkslāņaini vai saņurcīti.
• Smilšakmeņi un aleirolīti ir gaiši pelēki, dzeltenīgi pelēki, reizēm ar sarkanīgu nokrāsu, ar laukšpata-kvarca sastāvu, smalki un sīkgraudaini, ar psammītu vai aleiropsammītu struktūru. Tekstūra ir plankumaina, duļķota vai globulāra (pēdējā ir raksturīga smilšakmeņiem). Smilšakmeņi un aleirolīti ir vāji vai vidēji cementēti ar dzelžaina māla vai mālaina dolomīta cementu. Reizēm ir sastopami arī stipri cementēti ieži ar dolomīta vai kaļķakmens cementu (bazālais vai porainais cementācijas veids).

Stratigrāfiskais dalījums

Atkarībā no litoloģiskām un paleontoloģiskām īpatnībām Pļaviņu svīta tiek dalīta četrās ridās, pasvītās vai slāņos (reizēm arī trijās vai piecās). Ne visas ridas ir iespējams visā teritorijā skaidri izsekot. Litoloģiskā sastāva un fosiliju detalizēta izpēte ļāva ridas sīkāk sadalīt ritmos. Pirmo ridu veido 3 ritmi, otro - 8 ritmi, trešo - 6 ritmi un ceturto arī 6 ritmi.

Kokneses rida

Kokneses ridu (D₃pl₁) Latvijā veido pārsvarā smalki- un sīkplātņaini, zemjaini un krītveidīgi, mikrokristāliski dolomīti, dolomītmerģeļi un māli ar kopējo biezumu 1,5-15 m biezumam samazinoties rietumu virzienā. Ziemeļrietumu virzienā (ap Kuldīgu) dolomītus faciāli nomaina laukšpata-kvarca vai kvarca smilšakmeņi ar dolomīta vai kalcīta cementu, kas satur jauktu amatas-sņetogoras ihtiofaunas kompleksu.

Paleontoloģiski ridu raksturo aļģes Chaetocladus sardesoni, bezslēdzenes pleckāji Lingula sp., Lingulipora cf. loewinsoni, konhostraki Glyptoasmussia vulgaris, kā arī "sņetogoras" ihtiofaunas komplekss: Psammosteus maeandrinus, Plourdosteus mironovi, Meeksiella pskovensis, Bothriolepis cellulosa, Grossilepis tuberculata, Haplacanthus perseensis, Latvius grewingki, Eusthenopteron saevesoederberghi, Strunius rolandi, Rhinodipterus secans u.c.

Sēlijas rida

Sēlijas ridu (D₃pl₂) Latvijā galvenokārt veido dolomīti. Griezuma pamatnē un vidusdaļā ir izsekojama metasomatisku kavernozu dolomītu slāņkopa ar jūras liliju segmentiem, slēdzenes pleckāju, vēderkāju, gliemeņu un nautiloīdu čaulām, stromatoporu un Glomus grupas onkolītu veidojumiem. Sabiles, Kuldīgas, Apriķu rajonā dolomītus faciāli nomaina smilšakmeņi un smilšaini gliemeždolomīti. Starp organogēniem kaļķakmeņiem un metasomatiskiem dolomītiem ir plaši izplatīti organogēni-detrītiski pilnībā karbonātiski smilšakmeņi un gravelīti (kalkarenīti un dolomitizēti kalkarenīti). Kavernozi organogēnie un organogēni-detrītiskie karbonāti (pārsvarā metasomatiskie dolomīti) ritmiski mijas ar faciāli mainīgu "fukoīdu" dolomītu, plātņainu dolomītu ar Chaetocladus parogļotām aļģēm, mālainu dolomītu un dolomītmerģeļu slāņkopam. Sēlijas ridas augšdaļā ziemeļaustrumos parādās māli, Centrālajā Latvijā ir sastopami sedimentācijas dolomīti ar žūšanas plaisām, bet dienvidrietumos ģipšdolomīti un slāņainie ģipši. Ridas biezums ir 2-18 m.

Paleontoloģiski ridā dominē pleckāji. Tos pārstāv slēdzenes pleckāji Anatrypa micans, Atrypa velikaya, Desquamatia tenuisulcata, Elytha fimbriata, Irboskites fixatus, Ladogia meyendorfii f. daugavica et f. syasica, Lamellispirifer muralis, Ripidiorhynchus aldogus, R. pskovensis, R. daugavicus, R. ex gr. livonicus, Schizophoria tullensis. Bez to ir atrasti nautiloīdi Pachtoceras sp., Cyrtoceras sp., Lingulīdas, konhostraki un aļģes Chaetocladus. Ihtiofaunu pārstāv Moythomasia perforata un Eusthenopteron saevesoederberghi.

Atzeles rida

Atzeles ridu (D₃pl₃) pamatnē visaptveroši ir izsekojama kavernozu metasomatisku dolomītu slāņkopa no 1,5 līdz 3,5-4,2 m biezumā, kas satur slēdzenes pleckāju, vēderkāju un nautiloīdu čaulu, jūras liliju segmentu, tabulātu un stromatoporu, kā arī onkolītu un stromatolītu veidojumu sakopojumu. Griezuma augšdaļa ir faciāli mainīga. To veido ritmiski savstarpēji mijošas slāņkopas no organogēni dolomītiskiem kaļķakmeņiem, fukoīdu un stromatolītu kaļķakmeņiem un dolomītiem, kā arī ar plātņveida dolomītmerģeļiem un plānslāņainiem sedimentācijas dolomītiem bieži vien ar pārogļotiem Chaetocladus aļģu sakopojumiem.

Kopējais Atzeles ridas biezums sastāda 1,5-13,8 m, palielinoties dienvidaustrumu virzienā.

Paleontoloģiski ridu, līdzīgi iepriekšējai, raksturo bagāts pleckāju komplekss, kuru bez jau iepriekšējā pasvītā sastopamajiem papildina vēl Anatrypa cf. novosibirica, Schizophoria ex. gr. striatula, Schizophoria cf. ivanovi. Ihtiofaunas fosilijas ir retas (Ptyctodus obliquus).

Apes rida

Apes rida (D₃pl₄) reizēm tiek dalīta Suhlovas un Riežupes slāņos (D₃pl₄¹ un D₃pl₄²). To veido galvenokārt metasomatisku, kavernozu, kalcītveida, marmorveida vai smilšakmeņveida dolomītu un gliemeždolomītu slāņkopu mija. Šie slāņi sastāv no organismu dzīves laikā izveidotiem (biohermas, biostromas) un vēlāk saskalotiem (gliemeždolomīti, dolomitizēti kalkarenīti) dolomitizētu bezmugurkaulnieku čaulu un onkolītu veidojumu sakopojumiem, vai arī no stromatolītiem un dolomitizētām racējorganismu ejām (austrumu daļā Santacruziana sp., rietumu un centrālajā daļā Chondrites sp., Zoophycos sp. tipa ejas). Uz Viļakas, Subates-Kokneses, Baldones, Kuldīgas u.c. vaļņiem, kā arī Tālavas terases dienvidu daļā ir sastopami koraļļu, stromatoporu un aļģu veidoti sēkļi līdz 10-15 km diametrā. Tos ietver zemas (1-10 m) rifu barjeras. Apes laika beigās vaļņi un terases pacēlās virs jūras līmeņa, kā rezultātā dolomītos un dolomītkaļķakmeņos veidojās karsta procesi, un notika to pārkristalizēšanās. Rezultātā izveidojās Apes tipa vidējkristaliskie un rupjkristāliskie dažādgraudainie dolomīti.

Paleontoloģiski ridu arī raksturo bagātīga pleckāju fauna, kur iepriekšējos pleckājus papildina Anatrypa heckeri, Ripidiorhynchus tschudovi, Schuchertella devonica. Kopā ar pleckājiem ir sastopami vēderkāji Murchisonia sp., Pleuratomaria ex. gr. wejukowi, Naticopsis ex. gr. strigosa, un gliemenes no grupas Avicula, Aviculopecten (Lyriopecten?), Leda, Pterinea, kā arī lingulīdas, ihtiofauna un aļģes līdzīgas iepriekšējās pasvītās.

Paleontoloģiskais raksturojums

Pļaviņu svītas nogulumi paleontoloģiski satur bagātu jūras faunas kompleksu, kas ļauj šo svītu samērā labi korelēt ar agrā frāna nogulumiem citās pasaules malās. Svītas apakšējā daļā (kokneses ridā) ir sastopama bagātīgs ihtiofaunas komplekss: bezžokļaiņi: Psammosteus maeandrinus, bruņuzivis: Plourdosteus mironovi, Meeksiella pskovensis, Bothriolepis cellulosa, Grossilepis tuberculata, akantodes: Haplacanthus perseensis, daivspures: Latvius grewingki, Eusthenopteron saevesoederberghi, Strunius rolandi, Rhinodipterus secans, starspures: Moythomasia perforata. Bez to tur ir sastopamas aļģes Chaetocladus sardesoni, bezslēdzenes pleckāji: Lingula sp., Lingulipora cf. loewinsoni, konhostraki: Glyptoasmussia vulgaris, u.c.

Augstāk, no sēlijas līdz apes ridai ir sastopams bagātīgs slēdzenes pleckāju klāsts: Anatrypa micans, Anatrypa cf. novosibirica, Anatrypa heckeri, Atrypa velikaya, Desquamatia tenuisulcata, Elytha fimbriata, Irboskites fixatus, Ladogia meyendorfii f. daugavica et f. syasica, Lamellispirifer muralis, Ripidiorhynchus aldogus, R. pskovensis, R. daugavicus, R. ex gr. livonicus, Ripidiorhynchus tschudovi, Schizophoria tullensis, Schizophoria ex. gr. striatula, Schizophoria cf. ivanovi, Schuchertella devonica. Bez pleckājiem tur ir satopami nautiloīdi: Pachtoceras sp., Cyrtoceras sp., vēderkāji: Murchisonia sp., Pleuratomaria ex. gr. wejukowi, Naticopsis ex. gr. strigosa, un gliemenes no grupas Avicula, Aviculopecten (Lyriopecten?), Leda, Pterinea, jūras liliju segmenti, tabulātu un stromatoporu, kā arī Glomus grupas onkolītu un stromatolītu veidojumi. Vēl ir sastopamas racējorganismu ejas (austrumu daļā Santacruziana sp., rietumu un centrālajā daļā Chondrites sp., Zoophycos sp. tipa ejas). Pļaviņu svītas augšdaļā ihtiofaunu pārstāv reti ptiktodontīdu Ptyctodus obliquus zobi.

Derīgie izrakteņi

Sēlijas un Atzeles ridu dolomīti tiek izmantoti šķembu ražošanai. Arī Apes ridas dolomītiem piemīt pietiekama mehāniskā izturība un salturība. Pļaviņu svītas dolomītus iegūst Dāzciema un Apes raktuvēs. Cēsu raktuves apkārt esošo lauksaimniecībā izmantojamo teritoriju dēļ ir slēgtas. No Atzeles ridas biezplātņainajiem dzeltenīgi pelēkajiem dolomītiem, kas plaši izplatīti pie Gaujienas un Dzeņiem, var zāģēt plātnes, kuras var izmantot ēku apdarei.

Pļaviņu svītas dolomīti bieži vien ir plaisaini, ar porām un kavernām, kā arī irdeni un poraini karsta veidojumi. Tādēļ tie ir rūpnieciski nozīmīgs pazemes ūdeņu horizonts, kuru izmanto vairāku pilsētu un apdzīvotu vietu ūdensapgādei.