Pēteris Balodis (leģionārs)

Pēteris Balodis;
Personīgā informācija
Dzimis	1907. gada 21. jūnijā ; Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Rīgas apriņķis, Mālpils pagasts; (tagad Latvija)
Miris	1978. gada 1. janvārī (70 gadi); ASV, Ņujorka
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Dagmāra Ziemelis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Waffen-Sturmbannführer (majors);
Valsts	Latvija; Trešais reihs
Komandēja	34. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība	Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Dzelzs krusts (I un II šķira); Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Pēteris Balodis (1907-1978) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, pēdējais 34. grenadieru pulka komandieris^[1].

Bērnība un jaunība

Pēteris Balodis dzimis 1907. gadā Mālpils pagastā, izglītību ieguvis Rīgā - 1928. gadā viņš beidza Rīgas pilsētas 1. vidusskolu. Balodis izlēma par labu militārai karjerai un iestājās Latvijas kara skolā^[1].

Starpkaru periodā

Kaprāļa pakāpi Balodis ieguva jau 1929. gadā, un 1930. gada 1. septembrī viņš beidza kara skolu leitnanta pakāpē un tika iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka III rotas jaunāko virsnieku. 1932. gada 17. jūlijā Balodi pārcēla uz 6. Rīgas kājnieku pulku un 1933. gada 1. septembrī paaugstināja par virsleitnantu, kā arī iecēla par vada komandieri. 1935. gada 1. novembrī Balodis tika iecelts par pulka adjutanta vietnieku, bet no 1937. gada 12. septembra vadīja Virsnieku klubu un Vēsturisko muzeju.

1938. gada 30. novembrī Balodi piekomandēja Armijas ekonomiskajam veikalam kā Rīgas nodaļas priekšnieka palīgu. No 1939. gada 11. novembra viņš vadīja Armijas ekonomiskā veikala Rēzeknes nodaļu. Pēc Latvijas okupācijas Balodi 1940. gada 8. augustā paaugstināja par kapteini, taču jau 25. oktobrī atvaļināja no dienesta.^[2].

Otrajā pasaules karā

1943. gada pavasarī Balodi iesauca dienestam Latviešu leģionā, sākotnēji kā 15. divīzijas štāba transporta priekšnieku, 1943. gada 30. aprīlī viņu arī paaugstināja par kapteini. 1944. gada 15. novembrī Balodi iecēla par 34. grenadieru pulka II bataljona komandieri, tā sastāvā viņš piedalījās kaujās Pomerānijas līnijā^[2], kur 1945. gada 24. janvārī pie Immenheimas izrādīja īpašu varonību, par ko tika apbalvots ar I un II šķiras Dzelzs krustu un paaugstināts par majoru^[3]. 1945. gada 5. februārī Balodi ievainoja, un viņš bija spiests fronti pamest līdz 29. martam, kad tika nozīmēts par 34. pulka I bataljona komandieri. 1945. gada 27. aprīlī pulka pulkvežleitnants Vīksne iepriekš gūtā ievainojuma galvā dēļ bija spiests fronti pamest un Balodis kļuva par bataljona komandieri - viņš bija pēdējais pulka komandieris un vadīja to līdz nonākšanai Rietumu sabiedroto gūstā 1945. gada 2. maijā^[2].

Pēckara dzīve

Pēc Vācijas kapitulācijas Balodis nonāca Cēdelgēmas gūstekņu nometnē, tur piedalījās Daugavas Vanagu dibināšanā. Vēlāk devās uz Kanādu, kur turpināja aktīvi darboties trimdas latviešu organizācijās, par to apbalvots ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā.

Majors Pēteris Balodis mira ar sirdstrieku Ņujorkā 1978. gada 1. janvārī, guldīts zemes klēpī Rotas brāļu kapos Katskiļos^[2].

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 163. lpp
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Virsnieki_B». Skatīts: 2013. gada 4. novembris.^{[novecojusi saite]}
↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 19. lpp

[dv-1] 1,0 ^1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 163. lpp

[bg-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Virsnieki_B». Skatīts: 2013. gada 4. novembris.^{[novecojusi saite]}

[dv2-3] Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 19. lpp

[1]

[2]

[3]