34. ieroču SS grenadieru pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
34. ieroču SS grenadieru pulks
15divss.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1943—1945
Pakļautība 15. ieroču SS grenadieru divīzija
83. vācu kājnieku divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Kaujas pie Ostrovas
Kaujas Veļikajas pozīcijās
Kaujas Opočkas frontē
Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri Augusts Apsītis-Apse
Arturs Silgailis
Kārlis Dzenītis-Zeniņš
Alberts Vīksne
Osvalds Meija
Hanss Pomrēns
Fricis Mežgrāvis
pulkvedis Hēmels
Pēteris Balodis

34. ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen-Grenadier-Regiment der SS 34) bija Latviešu leģiona kaujas vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar padošanos rietumu sabiedrotajiem 1945. gada 2. maijā[1].

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi, tika izlemts formēt 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurā ietilptu 34. grenadieru pulks. Par pirmo pulka komandieri tika iecelts pulkvedis Apsītis-Apse un 12. jūlijā Apsītis-Apse devās uz Cēsīm, lai uzsāktu tā izveidi. Apgāde bija trūcīga: sākotnēji pulkam apmācībām izsniedza franču ieročus, kādus frontē vairs nelietoja, 15. jūlijā, kad ieradās pirmie jauniesauktie, vēl aizvien trūka instruktoru, kā arī dažādu saimniecības preču. 1943. gada augustā pulkā pienāca pavēle 1000 jauniesauktos nosūtīt uz Volhovas fronti 19. divīzijas papildināšanai, tā vietā tika solīta 1000 jaunu jauniesaukto ierašanās, taču tas būtiski apgrūtināja apmācības. Augusta vidū pulka karavīri deva svinīgo zvērestu, taču septembrī pulku pārcēla uz Ventspili. 8. novembrī pienāca pavēle izformēt III bataljonu un pirmajiem diviem bataljoniem sagatavoties ceļam uz fronti. 12. novembrī 34. pulks kā pirmais no 15. divīzijas izbrauca uz fronti. Pulka sastāvs izbraucot bija šāds:

Pulka komandieris — pulkvedis Apsītis-Apse

Pulka adjutants — kapteinis Ķīlītis

  • I bataljona komandieris — pulkvežleitnants Druvaskalns
  • II bataljona komandieris — pulkvežleitnants Bebris[1]

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ostrovā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Caur Jelgavu, Krustpili, Gulbeni un Abreni pulks 13. novembrī nonāca Ostrovā, kur negaidīti tika saņemta pavēle vilciena ešelonu pamest un novietoties tuvējās kazarmās lai piedalītos partizānu apkarošanas akcijā. Pamest vilcienu tika pavēlēts 3 stundu laikā - šajā procesā tika pazaudēta būtiska daļa pulka mantu, tostarp lielākā daļa ložmetēju, kas palika vagonos. Nākamajās dienās pulks ārpus Ostrovas ieņēma pagastu centrus apmēram 20 km attālumā no pilsētas uz ceļiem, kur līdz 19. novembrim tika nodarbināts partizānu apkarošanā. 19. novembrī pulks saņēma pavēli doties uz Novosokoļņiku pozīcijām[1].

Novosokoļņiku pozīcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. novembrī pulka vienības sasniedza fronti un tika novietotas uz dienvidrietumiem no Novosokoļņikiem, pirmais pulka uzdevums bija izbūvēt otru aizsardzības līniju 83. vācu kājnieku divīzijas aizmugurē, apmācības nolūkos daļa personālsastāva tika piedalīta vācu vienībām priekšējās līnijās pieredzes gūšanai. Apmācībās un ierakuma darbos pulks palika līdz decembra beigām. Decembrī sasirga pulka komandieris Apsītis-Apse, līdz 1944. gada janvārī ieradās jaunnozīmētais pulka komandieris pulkvedis Dzenītis-Zeniņš komandiera pienākumus izpildīja pulkvedis Artūrs Silgailis. Šajā periodā pulkam, bruņotam pēc SS vienību organizācijas standarta, bija 19 rokas ložmetēji uz rotu, to uzzinājis 83. vācu divīzijas, kam pulks daļēji bija pakļauts, komandieris ģenerālis Šērers lūdza no katras rotas aizdot 10 ložmetējus viņa vienībām - atdoti tie netika[1].

No 27. decembra līdz 16. janvārim ap 500 pulka vīrus nodarbināja aizsardzības līnijas "Luchs" izbūves darbos Nēveles telpā. No 27. janvāra pulka vienības iesaistījās sīvās atiešanas kaujās no Novosokoļņiku pozīcijām uz "Panteru" līniju, kur novietojās Maslovo sādžas rajonā. Atvaires kaujās pulks zaudēja 54 kritušus, 270 ievainotus un 22 bez vēsts pazudušos. Tikai 1944. gada marta sākumā pulks atkāpās uz Veļikajas pozīcijām[1].

Veļikajas pozīcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

34. pulka komandieris pulkvedis Dzenītis-Zeniņš ierakumos 1944. gada pavasarī Krievijā.

Veļikajas pozīcijās pulks novietojās 1944. gada 6. martā, pa kreisi no 33. grenadieru pulka frontes iecirkņa. 20. martā pulks saņēma papildinājumu ap 450 vīru sastāvā no robežapsardzības pulkiem, lielākoties vecāka gadagājuma iesauktos.

Armiju grupas Nord virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Models apmeklē 15. divīzijas 34. pulka pozīcijas 1944. gada pavasarī Krievijā, pirmais no labās III bataljona komandieris kapteinis Mucenieks.

26. martā sākās ienaidnieka lieluzbrukums 34. pulka iecirknī sākot no Mišni līdz Pozolotinai, plkst 11:00 ienaidnieka spēki jau bija sasnieguši augstieni 94,4 kur atradās pulka štābs - to atvairīja no štāba vīriem saformēta trauksmes rota pulkveža Dzenīša-Zeniņa un adjutanta kapteiņa Ķīlīša vadībā, tajā pašā dienā krita I bataljona komandieris kapteinis Kleinbergs, ienaidnieks pārrāva līniju un pārgāja Veļikajas upi visā pulka iecirknī. 27. marta rītā sekoja neveiksmīgs vācu vienību pretuzbrukums, par spīti smagiem zaudējumiem neizdevās likvidēt ienaidnieka placdarmu rietumu krastā. Marta pēdējās dienās pulka iecirkni sašaurināja par aptuveni 400 m, kreisajā flangā pulka vienības nomainīja 15. fizilieru bataljona vienības. Aprīļa pirmajās dienās pulku apvienoja ar 15. fizilieru bataljonu un vairākām vācu vienībām Silgaiļa kaujas grupā (Kampfgruppe Silgailis), taču jau aprīļa sākumā pulka vadība atkal nonāca pulkveža Dzenīša-Zeniņa rokās. Veļikajas krastos pulks zaudēja 106 kritušos, 220 ievainotos un 243 bez vēsts pazudušos. 6. aprīlī pulku nomainīja, atvelkot rezervē 25 km aizmugurē, netālu no Latvijas robežas. Pulks tika pārformēts, atlikušos vīrus ieskaitot I bataljonā, kā II bataljonu tajā ieskaitot 15. fizilieru bataljonu majora Lapaiņa vadībā[1].

Bardovo pozīcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūdolfs Bangerskis frontes apmeklējumā 1944. gada 8. jūnijā Bardovo pozīcijās 34. pulka kājnieku lielgabalu novietojumā.

14. aprīlī pulkam pienāca pavēle doties uz Bardovo pozīcijām Kamenoje rajonā dienvidaustrumos no Opočkas, tās pulka vienības sasniedza 16. aprīļa rītā, paliekot atpūtā līdz 19. aprīlim, kas tika saņemta pavēle ieņemt pozīcijas pie Kamenoje ezera. Šajās pozīcijās relatīvā mierā pulks palika līdz 7. jūlijam. Jūnijā pulkvedis Dzenītis-Zeniņš devās atvaļinājumā, komandiera pienākumus uzņēmās pulkvežleitnants Alberts Vīksne. Pozīcijās pulka labajā spārnā atradās 33. grenadieru pulks un kreisajā 19. SS divīzija, pulka sektorā labo flangu sedza I bataljons, bet kreiso - II bataljons.

Jūnija beigās pulka II bataljonu, sakarā ar ienaidnieka iebrukumu pie „Jāņu kalna", pārcēla uz 32. pulka iecirkni, I bataljonam pārņemot daļu no tā pozīcijām. No 6. uz 7. jūliju I bataljonu atvilka no frontes un arī nosūtīja uz 32. pulka iecirkni, nomainīt majora Hāznera komandēto 32. pulka I bataljonu, kas tā arī nenotiek - 10. jūlijā sākas vispārēja atkāpšanās. Organizētu atkāpšanos 10. jūlija rītā pārtrauca pēkšņs ienaidnieka uzbrukums. Ienaidnieka trieciens attīstījās ātri un drīz tanki parādījās pie I bataljona komandpunkta, tur tos bataljona komandierim majoram Ķīlītim izdevās aizturēt līdz vakaram. I bataljona sastāvs bija šāds:

Komandieris — majors Ķīlītis, komandiera adjutants — virsleitnants Zukulis

  • 1. rotas komandieris — leitnants Mamis
  • 2. rotas komandieris — virsleitnants Šmidts
  • 3 .rotas komandieris — leitnants Leitītis
  • 4. rotas komandieris — leitnants Kramšteins

Pēc 10. jūlija pulka vienības, izvairoties no ielenkuma, ar cīņu atkāpās rietumu virzienā, lielākoties vairoties izmantot ceļus, bet pārvietojoties pa mežiem un purviem. 16. jūlijā no abu pulka bataljonu atliekām sastādīja vienu kaujas bataljonu majora Ķīlīša vadībā, 19. jūlijā tas sasniedza Zilupes krastus. Pēc atvilkšanās no Zilupes upes pozīcijām 34. pulku izņēma no frontes joslas un pārvietoja uz Cēsīm, kur to izformēja, daļu vīru pārskaitot uz Jekelna kaujas grupā, 12. augustā daļu pārvedot uz Vāciju, kur pulku bija paredzēts formēt no jauna[1].

Pirmā pārformēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pulka vīri Dancigā ieradās 14. augustā, aptuveni nedēļu nostāvēja Gotenhāfenā līdz ar vilcienu tika pārvesti uz Sofienvaldes rajona Damerkovu. Šeit pulka vienību atlikumus nodarbināja rudens lauku darbos līdz oktobra sākumā šīs vienības pārvietoja uz Trembornas rajonu, kur jau atradās pulka reorganizācijai paredzētie jauniesauktie. Šeit abu pulka bataljonu atliekas apvienoja vienā II bataljonā, taču daļu vīru nosūtīja uz Tornu nodarbināšanai būvpulkos, daļu nosūtīja uz rezerves depo, 34. pulka vajadzībām atstājot ap 250 pieredzējušu vīru, tos atkal nosūtīja lauku darbos līdz oktobra beigām. No šiem 250 vīriem lielāko daļu atkal nosūtīja uz rezerves depo. Vienīgā bataljona vadību no vācu majora Šices 15. novembrī pārņēma majors Pēteris Balodis. Oficiāli pulka komandieris vēl aizvien bija pulkvedis Dzenītis-Zeniņš, lai arī pulks faktiski nepastāvēja; lielāko daļu pārējo amatu ieņēma vācieši, jo latviešu virsnieki bija nosūtīti apmācībās.

Ar 15. divīzijas komandiera pavēli 1944. gada 10. decembrī par 34. pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Vīksni, kas tikko bija atgriezies no bataljona komandieru kursiem. Šajā brīdī pulks jau bija atjaunots 3 bataljonu sastāvā, Pulka štābs, štāba rota, 13. un 14. rotas atradās Trembornā, I bataljons Laušenā, II bataljons Hohensabornā un III bataljons Lendī.

Pulka sastāvs šajā brīdī bija:

Pulka komandieris — pulkvežleitnants Vīksne

Pulka adjutants — virsleitnants Tīdemanis

  • I bataljona komandieris — majors Ķīlītis
    • 1. rotas komandieris - leitnants Bīskaps
    • 2. rotas komandieris - leitnants Vāvere
    • 3. rotas komandieris - leitnants Silkalns
    • 4. rotas komandieris - virsleitnants Zukulis
  • II bataljona komandieris — majors Balodis
    • 5. rotas komandieris - leitnants Rozītis
    • 6. rotas komandieris - leitnants Paupe
    • 7. rotas komandieris - leitnants Klincāns
    • 8. rotas komandieris - leitnants Treilons
  • III bataljona komandieris - majors Mucenieks
    • 9. rotas komandieris - virsleitnants Līdums
    • 10. rotas komandieris - virsleitnants Kazainis
    • 11. rotas komandieris - nav zināms
    • 12. rotas komandieris - virsleitnants Grāvītis
  • 13. (kājnieku lielgabalu) rotas komandieris - kapteinis Brīvkalns
  • 14. (prettanku lielgabalu) rotas komandieris - virsleitnants Leitītis

Pulka sastāvs šajā laikā bija ap 2800 vīru, taču tā apbruņojums bija nepilnīgs, decembrī un janvārī notika intensīvas apmācības. Janvāra pirmajā pusē no pulka sastāva saformēja vienu brīvprātīgo bataljonu lai dotos uz Kurzemes cietoksni 19. divīzijas papildināšanai, pamatā no III bataljona vīriem, kas izrādīja lielu vēlmi doties atpakaļ uz Latviju. 18. janvārī šis bataljons virsleitnanta Munča vadībā, līdz ar brīvprātīgo bataljoniem no 32. un 33. pulka, devās no Dancigas uz Liepāju. Janvāra beigās pulks saņēma ap 300 vīru papildinājumu, atgūstot pilnu sastāvu[2].

Kaujas par Nakeli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 18. janvārī pulkā tika izsludināts trauksmes stāvoklis, no pilnai kaujas darbībai derīgajiem vīriem saformēja divus kaujas bataljoni, sliktām apgādātos vai apmācītos ieskaitot III bataljonā. 22. janvāra 15:30 pulks izgāja 1800 vīru sastāvā izgāja uz Sofienvaldi, III bataljonam paliekot Trembornā, tālāk dodoties uz Konicu. Konicā tika saņemta pavēle II bataljonu ielādēt vilcienā un nosūtīt uz Vandsburgu, kurai netālo Nakeli jau bija ieņēmušas ienaidnieka tanku kolonnas, tas arī tika izdarīts. Pārējās pulka vienības devās virzienā Konica—Cempelburga—Vandsburga—Nakela.

23. janvārī ap plkst. 09.00 pulka komandieris Vīksne saņēma pavēli doties uz Vandsburgu un pārņemt savā vadībā visas tur esošās vienības, tālāk virzīties uz Immenheimu-Nakeli. Pa ceļam uz Vandsburgu no bēgļiem un vācu karavīriem izdevās gūt informāciju, ka Immenheima jau ir ieņemta un arī ienaidnieks ir ceļā uz Vandsburgu. 11:00 pulks ieradās Vandsburgā, tur noskaidrojās, ka vācu vienību pilsētā nav, aizsardzības pozīcijās atrodas tikai 15. fizilieru bataljons un prettanku diviziona vienības, fizilieru bataljons pie kam jau bija uzsācis uzbrukumu Immenheimai - līdz krēslai tā tika atgūta. Šeit pulka komandieris no divīzijas komandiera saņēma pavēli ar vienu bataljonu nomainīt 15. fizilieru bataljonu Immeheimas dienvidu aizsardzībā un ar pārējām vienībām uzsākt uzbrukumu Nakeles virzienā - par spīti tam, ka Immenheimu bija sasniedzis tikai II bataljons. Šo faktu priekšā divīzijas komandieris piekrita atlikt uzbrukumu līdz nākamajam rītam, taču jau ar tumsu II bataljons pārņēma 15. fizilieru bataljona pozīcijas, nonākot kontaktā ar ienaidnieku jau pievakarē.

02:00 I bataljons vēl nebija ieradies, taču divīzijas komandieris atteicās atlikt uzbrukumu - norādot, ka tā ir paša reihsfīrera Himlera pavēle. 24. janvāra 08:00 II bataljons uzsāka uzbrukumu Nakeles virzienā, sasniedzot Nakeles rietumu malu 17:00 un turpinot virzību cauri pilsētai smagās ielu cīņās austrumu virzienā, līdz 18:00 pilsēta bija ieņemta. Pulka kreisā flanga nodrošināšanu nozīmēja 32. pulka I bataljonu, taču labais flangs palika atklāts; to bija paredzēts ieņemt vācu ģenerāļa Cīglera kaujas grupai, kas nebija atrodama.

25. janvārī sekoja spēcīgs ienaidnieka uzbrukums ar tanku atbalstu, taču beidzot ieradās 13. prettanku rota un pilsētu izdevās noturēt līdz 27. janvārim, kad, ielenkuma draudu dēļ, 34. pulks no Nakeles atkāpās uz Erlavas—Gernheimas līniju. Sasniedzot šo līniju izrādījās, ka to jau ieņēmis ienaidnieks - kustība notika nakts un sniegputeņa apstākļos, kas lika pulka vienībām izklīst. Ienaidnieka pozīcijas jauktā kārtībā nācās apiet un pulks atkal apvienojās Vilkensvaldē 28. janvāra vakarā, ieņemot tur aizsardzības pozīcijas[2].

Kaujas Jastrovas-Flederbornas telpā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

34. pulka atkāpšanās Pomerānijā 1945. gada februārī.

29. janvāra 09:00 pulks ar kauju atgāja no Vilkensvaldes un devās uz Kujanas pozīcijām, tās sasniedzot ap 18:00 - šeit pulku piedalīja Januma kaujas grupai, pavēlot segt grupas atkāpšanos Flātovas virzienā. 30. janvārī pulks sasniedza Flātovas austrumu malu, kur palika pozīcijās 32. pulkā, izcīnot smagas cīņas pret ienaidnieka pārspēku; pozīcijas izdevās noturēt līdz 31. janvāra 02:45, kad pienāca pavēle atiet uz Jastrovu. Atkāpjoties sedzot vācu Marzela kaujas grupu, Jastrovu pulks sasniedza 10:00, taču 11:45 noskaidrojās, ka ceļš uz Flederbornu ir nogriezts un Jastrova atrodas ienaidnieka ielenkumā.

Bez liekas kavēšanās tika saformēta Vīksnes kaujas grupa (vācu: Kampfgruppe Vīksne), iekļaujot arī 32. pulka vienības - grupas mērķis bija izlauzties uz Flederbornu un nomainīt tur esošo 23. SS divīzijas Nederland 48. pulku. 14:30 tika uzsākts uzbrukums, I bataljonam uzņemoties avangarda pienākumus, nonākot kontaktā ar ienaidnieku 19:55 un, izmantojot pārsteiguma elementu, piespiežot to bēgt. Ap 21:40 kaujas grupa sasniedza Flederbornu, 22:30 nomainot pozīcijās 48. pulku.

1. februārī sākās spēcīgs ienaidnieka uzbrukums Flederbornai, 3. februārī šis uzbrukums pastiprinājās un izvērsās gan no rietumu, gan austrumu un dienvidu virzieniem; šajos apstākļos tika uzsākta pilsētas atstāšana Landekas virzienā, lai izvairītos no ielenkuma. Landeku ar kauju izdevās ieņemt 3. februāra vakarā. Pulks kaujās kopumā bija zaudējis 6 kritušus virsniekus, 23 instruktorus un 106 karavīrus, kā arī ap 250 ievainoto un 340 bez vēsts pazudušo; zaudēti bija arī visi smagie ieroči, palicis bija viens vienīgs kājnieku lielgabals. Ierindā vēl bija 13 virsnieki un 386 instruktori un kareivji. Pēc iznākšanas pie Landekas pulku pārvietoja uz Krumenzē, kur to pārformēja un pienāca rezerves[2].

Otrā pārformēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4. februārī pulkam ieradās papildinājumi no 2. Meijera sevišķo uzdevumu bataljona (soda bataljona) un 5. februārī notika pulka pārformēšana. Viss pulks tika apvienots I bataljonā, saglabājot 34. pulka virsnieku vadību, bataljona vadību saglabāja majors Ķīlītis, šajā dienā arī ieradās bijušais 1. policijas pulka II bataljons, kas līdz šim bija nodarbināts ierakumu darbos, tas kā II bataljons tika pievienots 34. pulkam. Pēc pārkārtojumiem I bataljonā bija 13 virsnieki, 73 instruktori un 369 kareivji, bet II bataljonā — 13 virsnieki, 104 instruktori un 413 kareivji. 7. februārī uz slimnīcu aizbrauca pulka komandieris un iepriekšējā II bataljona komandieris majors Balodis, pulka vadību pārņēma majors Ķīlītis. Par I pulka komandieri iecēla kapteini Brīvkalnu, rotu vadība bija šāda:

  • 1. rotas komandieris — leitnants Ansklāviņš
  • 2. rotas komandieris — leitnants Rozītis
  • 3 .rotas komandieris — leitnants Šūpulnieks
  • 4. rotas komandieris — virsleitnants Pliens

9. februārī pulka kaujas stiprums bija 27 virsnieki, 190 instruktori un 751 kareivji[2].

Atkāpšanās gar Baltijas jūru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

34. pulka štāba rota Ostenheidas mežā 1945. gada 6. martā.

10. februārī 08.35 pulks pārvietojās uz Grīnavas rajonu, I bataljonam nomainot pozīcijās 32. vācu kājnieku divīziju, kreisajā flangā atradās 32. pulka 5. rota, bet labajā - vācu vienības, kuras gan 12. februārī nomainīja II bataljons. 12. februāra 14:00 sākās uzbrukums 32. pulka sektorā, vēlāk pārsviežoties arī uz 34. pulka fronte iecirkni, taču to izdevās atvairīt un aizsardzības līniju stabilizēt, nākamais būtiskais uzbrukums sekoja 13. februāra 15:00, pēc tam pozīcijās valdīja miers. 23. februāra 04:00 I bataljons no frontes tika atvilkts uz Landeck II rajona Dobrinkas upes pozīcijām, kur jau atradās II bataljons. 20. februāri par pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Osvaldu Meiju un I bataljona komandieri atkal majoru Ķīlīti, taču jau tās pašas dienas pusnaktī pulka vadību uzticēja vācu majoram Pomrēnam, bet I bataljonu majoram Arājam.

Līdz 24. februārim pulks noturēja Dobrinkas pozīcijas, tās atstājot vakarpusē un atejot uz pozīcijām uz dienvidiem no Krumenzē. Ienaidnieks Krumenzē pozīcijas sāka ielenkt jau 25. februāra vakarā, spiežot tās atstāt un virzīties uz Hammeršteinu, kur 34. pulks ieņēma pozīcijas pilsētas dienvidrietumos, Cānes upītes krastos, šeit izdevās noturēties līdz 26. februāra 18:30, kad pārspēka priekšā nācās atkāpties uz Kleinkidi, sasniedzot to 21:00, turpinot virzību Dolgenas virzienā.

1. martā pulkam bija jāieņem aizstāvēšanās pozīcijas Gramencas rajonā, ienaidnieka uzbrukums sākās 2. martā ap pusdienas laiku ar spēcīgu tanku un artilērijas atbalstu, visa diena pagāja kaujās, ienaidniekam spiežot pulka vienības rietumu virzienā. 3. marta novakarē II bataljona komandieris majors Mežgrāvis saņēma pavēli sapulcināt pulka vienības divu bataljonu sastāvā un cīnīties līdz galīgajai uzvarai, ieceļot viņu par jauno 34. pulka komandieri, majors Pomrēns iepriekšējā dienā bija ticis ievainots. Par I bataljona komandieri majors Mežgrāvis nekavējoties atkal nozīmēja kapteini Brīvkalnu, II bataljonu uzticēja virsleitnantam Cīrulim. Tajā pašā dienā pienāca pavēle atkāpties Cadkovas virzienā, taču 4. martā pienāca ziņa no divīzijas štāba, ka visa divīzija līdz ar citām vācu vienībām ir ielenkta. 9. martā pulks saņēma pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas pie Foigtshagenas, līdz ae 33. pulku sedzot pārējo vienību izlaušanās mēģinājumu, pozīcijas pulks noturēja līdz 10. marta 22:00, kad pienāca pavēle atiet uz Fišerkatenu—Horstu, turpinot virzību uz rietumiem. 14. martā pulks sasniedza Svinemindi, no kurienes ar kuģi tik pārcelts pāri Svinei un 15. martā sasniedza Ūzedomu[2].

Pulka pēdējās gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

34. pulka štāba rotas komandieris kapteinis Ervīns Leimanis Firstenbergā 1945. gada aprīļa beigās.

19. martā pie pulka ieradās divīzijas komandieris virspulkvedis Burks un paziņoja, ka par pulka komandieri tiek iecelts vācu pulkvedis Hēmels, majoru Mežgrāvi norīkojot I bataljona vadībā. 19. martā pulkam pavēlēja pārvietoties uz Neibrandenburgas rajonu, to pulks sasniedza 22. martā. Aprīļa sākumā pulks saņēma pavēli pārvietoties uz Firstenbergu, aptuveni 80 km uz ziemeļiem no Berlīnes. Šeit 27 pulka vīri tika savervēti izpletņlēcēju-sabotieru uzdevumiem frontes aizmugurē. Aprīļa mēneša beigās pulkam bija jānodod jaunformējamai Januma kaujas grupai visi kareivji un instruktori, kas saņēmuši Dzelzs krustu. 1. aprīlī pulka vadību atkal uzticēja pulkvežleitnantam Vīksnem.

Pulkam bija uzticēta Firstenbergas aizstāvība, pilsētas centrā pie pārbrauktuves atradās nokrautas ap 400 tanku dūres, pie kurām bija uzraksts, ka tā pēdējā rezerve un to var izlietot tikai ar valstsmaršala Gēringa atļauju. Aprīļa beigās tika saņemta pavēle gatavoties ienaidnieka uzbrukumam; 27. aprīlī slimības dēļ pulkvežleitnantu Vīksni pulka vadībā nomainīja majors Balodis. 30. aprīlī pienāca pavēle ieņemt pozīcijas pie Goldbergas ciema, uz austrumiem no Berlīnes - šeit pulka vadība pieņēma lēmumu doties uz Elbu un padoties rietumu sabiedrotajiem.

Tika noskaidrots, ka Šverīnā atrodas sabiedroto vienības un 2. maija rītā pastarpināti uzņemti sakari ar tām; ap pusdienlaiku pulks sāka gatavoties gūstam - no formas tērpiem tika noārdīti SS simboli un zīmotnes.

34. SS grenadieru pulka vienības beidza kaujas gaitas 1945. gada 2. maija 14:30, nonākot ASV armijas gūstā[2].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 74. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 127. lpp