Paleontoloģija

Paleontoloģija ir zinātnes nozare, kas pēta dažādu ģeoloģisko laikmetu organismu paliekas un to attīstību laika gaitā. Paleontoloģija ir starpdisciplināra zinātne, kas ietver arheoloģijas, bioloģijas un ģeoloģijas elementus. Pirmie paleontoloģiskie novērojami dokumentēti jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, tomēr kā zinātne tā radās 18. gadsimtā un strauji attīstījās 19. gadsimtā. Termins ‘paleontoloģija’ ir radies no triju sengrieķu vārdu apvienojuma — παλαιός (palaiós — ‘sens’), ὤν (ṓn — ‘esošs’) un λογία (logía — ‘mācība’).

Fosilijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: fosilijas

Paleontologi fosilijas ir atraduši visā pasaulē, gan karstos tuksnešos, gan mitros tropu mežos. Fosilijas ļauj uzzināt, cik dažāda bioloģiskā daudzveidība ir bijusi pirms miljoniem gadu. Fosilijas sniedz arī informāciju par Zemes garozas izmaiņām. Piemēram, megalodona fosilija Jūtas štatā, Amerikas Savienotajās Valstīs, ļauj spriest, ka sen senos laikos šī teritorija ir bijusi zem ūdens.^[1] Jūras dzīvnieku fosilijas Himalajos apstiprina teoriju par šo kalnu rašanos, kad Indijas plātne sadūrās ar Eirāzijas plātni.

Nozares[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleontoloģija dalās sīkāk dažādās nozarēs. Nozares iedala pēc pētāmo organismu veida, piemēram, mugurkaulnieku paleontoloģijā (pēta senos mugurkaulniekus), mikropaleontoloģijā (pēta senos mikroorganismus), paleoantropoloģijā (pēta senos cilvēkus), paleobotānikā (pēta seno augu valsti). Ir paleontoloģijas nozares arī citos griezumos, piemēram, paleobioģeogrāfija (pēta seno organismu izplatību), ģeohronoloģija (pēta organismu attīstību un maiņu laika gaitā), tafonomija (pēta fosilu organismu atrašanās vietu veidošanos zemes garozas slāņos), ihnoloģijā (pēta seno organismu nospiedumus, pēdas).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par vienu no pirmajiem paleontologiem var uzskatīt 6. gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo sengrieķu filozofu Ksenofanu, kurš apgalvoja, ka sauszeme kādreiz ir bijusi zem jūras līmeņa. Šādu apgalvojums viņš balstīja uz seno jūras organismu atliekām, kas tika atrastas sauszemē, tālu no jūras. Šādu atziņu atbalstīja arī citi vēlākie sengrieķu filozofi kā Hērodots, Eratostens un Strabons. Senie ķīnieši fosilijas uzskatīja par pūķu kauliem un tā arī to dokumentēja. Viduslaikos persiešu dabaspētnieks Avicenna fosilijas aprakstīja savā darbā "Ārstniecības grāmata" (کتاب الشفاء, kitab al-shifaʾ). 11. gadsimtā ķīniešu dabaspētnieks Šeņs Kuo izvirzīja teoriju par klimata pārmaiņām, balstoties uz pārakmeņojušos bambusa fosilijas izpēti.

1822. gadā franču zoologs Anrī Marī Dikrotē Deblenvils piedāvāja nosaukumu ‘paleontoloģija’, kas burtiskā tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē ‘seni esošo mācība’. Šo terminu viņš lietoja franču žurnālā Journal de Phisique, kurā strādāja arī par redaktoru.