Parastā žultsbeka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Parastā žultsbeka
Tylopilus felleus
Parastā žultsbeka
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsŽultsbekas (Tylopilus)
SugaParastā žultsbeka (T. felleus)
Parastā žultsbeka Vikikrātuvē

Parastā žultsbeka jeb rūgtā beka (Tylopilus felleus) ir Latvijā bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi nav ēdami rūgtuma dēļ.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogrieztai žultsbekai parasti sārtojas tikai kātiņa pamatne
  • Cepurīte: krāsa no pelēkbrūnas līdz iesarkani brūnai, reizēm iedzeltena vai ar olīvzaļu nokrāsu.. Virsmiziņa gluda vai viegli samtaina, parasti sausā, mitrā laikā nedaudz lipīga, nav novelkama. Forma sākumā gandrīz apaļa, vēlāk izliekta spilvenveidā. Platums līdz 10, reti 15 cm. Mīkstums balts, sākumā blīvs, vecumā porains, ar vāju nepatīkamu smaržu un ļoti rūgtu garšu, griezumu vietās kātiņa pamatnē un paretam arī citās sēnes daļās sārtojas.
  • Stobriņi: sākumā balti, vēlāk pelēksārti, saspiežot rudi, pieauguši kātiņam, viegli atdalāmi no cepurītes mīkstuma. Atveres sākumā ieapaļas, vēlāk nedaudz stūrainas, sākumā bālganas, sēnei augot kļūst bāli rožainas līdz pat koši rozā, iespiedumu vietās kļūst rūsas krāsā. Stobriņu slānis pieaugušām sēnēm izliecas un izskatās uzpūsts.
  • Kātiņš: gaiši brūngans vai netīri bālgans, apakšdaļā resnāks, ar stipri izcilnētu brūnu tīklveida zīmējumu, bez dobuma. Garums līdz 10, reti 15 cm, resnums 2—4 cm.
  • Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, gludas, gandrīz bezkrāsainas, masā sārtas, 10—15/3,5—5 µm.
  • Bazīdijas: vālesveida, 25—40/7—10 µm.
  • Cistīdas: sākumā vālesveida, vēlāk izstieptas galotnēs, bezkrāsainas līdz dzeltenīgām, 25—70/6—13 µm.[1][2][3][4]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priežu mikorizas sēne. Aug gaišos priežu un citu skuju un jauktu koku mežos, koku tuvumā, pie priežu celmiem vai pat uz tiem, mitrākās vietās, skābās augsnēs. Parasti nelielās grupās.[5][6]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Praktiski nav ēdama rūgtuma dēļ, ar savu rūgtumu viena sēne spēj sabojāt arī maisījumu ar citām sēnēm.[7] Kulināra apstrāde sēnes rūgtumu tikai vairākkārtīgi palielina. Dažās valstīs gan to žāvē un mazās devās lieto piparu vietā[8] vai pat kā ēdamu sēni, jo žāvējot daļa rūgtuma izgaist,[9] ir ziņas par sēnes lietošanu tautas medicīnā. Iespējams, ka sēne satur toksīnus, kas nodara ļaunumu aknām. Apēst žultsbeku lielākos daudzumos iespējams arī, lietojot to sālītā vai marinētā veidā, kad sāls un garšvielas daļēji nomāc rūgtumu.[10]. Žultsbekas labprāt ievāc vāveres, tās ēd arī daži citi meža zvēri un gliemeži. Sēne ļoti reti tārpojas.[11]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīga baravikām, atšķiras no tām ar stipri izcilnēto tīkliņu uz kātiņa, parasti sārtošanos kātiņa pamatnes griezumā un sārtām uzpūtušos stobriņu atverēm, taču jaunībā sēnei tās vēl ir tikpat baltas kā baravikām. Šaubu gadījumā sēne jāpagaršo turpat mežā, pieliekot mēli, jo sajaukšana ir kulināri nepieļaujama.[12] Daži cilvēki gan svaigas žultsbekas rūgtumu gandrīz nejūt,[13] taču vairums šādā veidā to uzreiz identificē.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 55. lpp.
  2. M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 53. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  3. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 186. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  4. Грибы Новосибирской области
  5. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 156. lpp.
  6. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 192. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  7. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 105. lpp.
  8. Bitter bolete
  9. Грибы Уломы Железной
  10. udec.ru — Желчный гриб (горчак)
  11. grib-info.ru — Желчный гриб (горчак)
  12. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 77. lpp.
  13. Грибы средней полосы

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]