Parastā sviestbeka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Parastā sviestbeka
Suillus luteus
Parastā sviestbeka
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaSviestbeku dzimta (Suillaceae)
ĢintsSviestbekas (Suillus)
SugaParastā sviestbeka (S. luteus)
Parastā sviestbeka Vikikrātuvē

Parastā sviestbeka jeb sviesta beka (Suillus luteus, agrāk Boletus luteus) ir Latvijā bieža sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Tā ir tipiskā suga sviestbeku ģintij.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunas parastās sviestbekas
  • Cepurīte: krāsa šokolādes brūna, reti dzeltenbrūna vai purpurbrūna, dažreiz lāsaina. Forma puslodes, vēlāk izliekti spilvenveida līdz plakanai, bieza, bieži ar nelielu izcilni vidū. Platums līdz 10, reti 15 cm. Virsmiziņa gluda, lipīga, sausā laikā spīdīga, viegli atdalāma no mīkstuma. Sākumā ar labi attīstītu daļēju gļotainu plīvuru, vēlāk tā atliekas var lēveraini nokarāties no malām. Mīkstums bālgans vai dzeltenīgs, zem virsmiziņas tumšāks, sulīgs, maigs, ar vāju augļu smaržu un vāju, mazliet skābenu patīkamu garšu, griezumā krāsu nemaina.
  • Stobriņi: gaiši dzelteni, vēlāk zaļgandzelteni, pieauguši kātiņam. Atveres sīkas, sākumā bālganas, sēnei augot kļūst dzeltenas.
  • Kātiņš: cilindrisks, bez dobuma, bālgans vai dzeltenīgs, zem gredzena vecumā brūngans. Garums līdz 10 cm, resnums 1-2 cm. Ar ādainu plēves gredzenu, sākumā baltu, vēlāk apakšpusē brūnganu vai netīri violetu.
  • Sporas: rūsgani dzeltenas, masā zaļganbrūnas, gludas, elipsoīdas-vārpstveida, 7-11/2,5-3,5 µm.
  • Bazīdijas: 14-19/4-6 µm.
  • Cistīdas: vālesveida, reizēm izstieptas galotnēs, bezkrāsainas līdz tumši brūnām, 24-60/4-6 µm.[1][2]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priežu mikorizas sēne. Aug priežu mežos, īpaši saulainās vietās mežmalās un ceļmalās. Reti sastopama arī zem eglēm un lapeglēm. Labākais augšanas laiks no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos apstākļos no maija līdz pat decembrim.[3][4][5][6] Izplatoties pa planētu līdz ar cilvēka veiktajiem priežu stādījumiem, sēne tagad sastopama no tai dabiskās Ziemeļu puslodes taigas zonas līdz Andu kalniem, Brazīlijai un Jaunzēlandei.[7][8] Parasto sviestbeku iesaka kultivēt priežu stādījumos ekoloģiski saindētā vidē, jo tā aizsargā priedes no pārmērīga metālu daudzuma augsnē.[9]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas, iepriekš jānovelk virsmiziņa un plīvura atliekas. Nav ieteicama žāvēšanai. Tāpat kā citi pārtikas produkti, dažiem cilvēkiem var izraisīt alerģiskas reakcijas, ir uzskats, ka tās rada tikai nenoņemtā lipīgā virsmiziņa.[10][11][12] Bieži sēņodiņu bojāta.[13]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti līdzīga gan izskatā, gan augšanas vietu ziņā graudainajai sviestbekai, atšķiras no tās ar plīvura un gredzena esamību.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 36. lpp.
  2. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 56. lpp.
  3. Apraksts fungi.lv
  4. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 148. lpp.
  5. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 100. lpp.
  6. M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 61. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  7. Joint genome Institute - Suillus luteus UH-Slu-Lm8-n1 v1.0
  8. Ectomycorrhizal fungi from southern Brazil, 79. lpp.
  9. Copper-adapted Suillus luteus, a symbiotic solution for pines colonizing Cu mine spoils.
  10. First nature - Slippery Jack
  11. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 194. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  12. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 198 lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  13. Масленок обыкновенный

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]