Petro Porošenko

Vikipēdijas lapa
Petro Porošenko
Петро Олексійович Порошенко
Porošenko 2022. gadā
5. Ukrainas prezidents
Amatā
2014. gada 7. jūnijs — 2019. gada 20. maijs
Priekštecis Oleksandrs Turčinovs
Pēctecis Volodimirs Zelenskis
Ukrainas ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs
Amatā
2012. gada 23. marts — 2012. gada 24. decembris
Ukrainas ārlietu ministrs
Amatā
2009. gada 9. oktobris — 2010. gada 11. marts
Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs
Amatā
2005. gada 8. februāris — 2005. gada 8. septembris

Dzimšanas dati 1965. gada 26. septembrī (58 gadi)
Bolhrada, Ukrainas PSR (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Tautība ukrainis
Dzīvesbiedrs(-e) Marina Porošenko
Bērni Oleksijs, Jevheņija, Oleksandra, Mihailo
Paraksts

Petro Porošenko (ukraiņu: Петро Олексійович Порошенко, dzimis 1965. gada 26. septembrī) ir Ukrainas politiķis un uzņēmējs. No 2014. gada 7. jūnija līdz 2019. gada 20. maijam bija Ukrainas prezidents. Bijis Ukrainas ārlietu ministrs un ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Petro Porošenko dzimis Odesas apgabala pilsētā Bolhradā. Vēlāk pārcēlās uz Vinnicu.

1989. gadā pabeidza Kijivas Valsts universitātes starptautisko attiecību un starptautiskās likumdošanas fakultāti ekonomikas specialitātē.

Uzņēmējdarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Porošenko sāka savu biznesu ar kakao pupiņu tirdzniecību. 1990. gados nopirka vairākas konditorejas fabrikas. 1996. gadā tās apvienoja uzņēmumā Roshen, kas ir kļuvis par lielāko konditorejas uzņēmumu Ukrainā. Tā kā Roshen ražo galvenokārt šokolādes izstrādājumus, Porošenko ir iesaukts par "šokolādes karali".[nepieciešama atsauce]

Petro Porošenko bizness ietver arī vairākus autobūves uzņēmumus (korporācija Bogdan), kuģubūves uzņēmumu Leninska kuznja, televīzijas kanālu 5 kanal un citus uzņēmumus.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gadā Petro Porošenko tika ievēlēts Augstākajā Radā no Ukrainas sociāldemokrātiskās partijas (apvienotās), kura tajā laikā bija prezidentam Leonīdam Kučmam lojālākā partija. 2000. gadā Porošenko pameta partiju, lai parlamentā dibinātu kreisi centrisku frakciju Solidarnist', kura 2001. gadā pārveidojās par partiju.

2001. gadā Porošenko šķīrās no Kučmas atbalstītājiem, izveidojot parlamenta frakciju Naša Ukraina. 2002. gada Radas vēlēšanās Naša Ukraina ieguva visvairāk balsu, un Porošenko parlamentā vadīja budžeta komiteju. Petro Porošenko bija viens no tuvākajiem Viktora Juščenko atbalstītājiem. Viņš tiek uzskatīts par lielāko no 2004. gada Oranžās revolūcijas sponsoriem.[nepieciešama atsauce]

Pēc Juščenko uzvaras prezidenta vēlēšanās 2004. gadā Petro Porošenko tika iecelts par Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāru. 2005. gada septembrī, kad Ukrainas politiķi publiski tika apvainoti korupcijā, prezidents atlaida Porošenko, kā arī ministru kabinetu ar Jūliju Timošenko priekšgalā.

2006. gada parlamenta vēlēšanās Porošenko tika ievēlēts no Naša Ukraina bloka. Viņš vadīja finanšu un banku darbības komiteju. 2007. gada februārī Petro Porošenko tika ievēlēts par Ukrainas nacionālās bankas padomes priekšsēdētāju. Šajā amatā viņš bija līdz 2012. gada 26. aprīlim.

2009. gada 9. oktobrī Petro Porošenko kļuva par ārlietu ministru, un 12. oktobrī atkal tika iekļauts Nacionālās drošības un aizsardzības padomē. Porošenko atbalstīja Ukrainas virzību uz NATO. Pēc tam, kad par prezidentu kļuva Viktors Janukovičs, 2010. gada 11. martā Ministru kabinets atkāpās.

2012. gada 23. martā Porošenko kļuva par ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministru. 2012. gada Augstākās Radas vēlēšanās viņš tika ievēlēts par deputātu, tāpēc tika atbrīvots no ministra amata. Neiekļāvās nevienā frakcijā.

Pēc Forbes datiem, 2012. gadā Petro Porošenko iekļuva pasaules miljardieru sarakstā, bet Ukrainas oligarhu sarakstā ieņēma astoto vietu.[nepieciešama atsauce] 2013. gadā viņa bagātība sasniedza 1,6 miljardus dolāru. 2014. gadā tā samazinājās līdz 1,3 miljardiem USD, bet Ukrainā viņš ir sestais bagātākais.[1]

Eiromaidana laikā Porošenko aktīvi atbalstīja protestētājus pret Janukoviču. 2014. gada 29. martā Petro Porošenko reģistrējās par kandidātu prezidenta ārkārtas vēlēšanām. 25. maijā viņš tika ievēlēts par prezidentu, saņemot vairāk nekā 54 % balsu. 7. jūnijā stājās prezidenta amatā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Oleksandrs Turčinovs (p.i.)
Ukrainas prezidents
2014. — 2019.
Pēctecis:
Volodimirs Zelenskis
Priekštecis:
Vladimirs Radčenko
Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs
2005. gads
Pēctecis:
Anatolijs Kinahs
Priekštecis:
Volodomirs Handogijs
Ukrainas ārlietu ministrs
2009. — 2010.
Pēctecis:
Kostjantins Griščenko
Priekštecis:
Andrijs Kļujevs
Ukrainas ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs
2012. gads
Pēctecis:
Ihors Prasolovs