Pica

Vikipēdijas lapa
Picu cepšana ar malku kurinātā krāsnī

Pica (no itāļu: pizza — 'pīrāgs') ir cepeškrāsnī cepts ar tomātu mērci, sieru un citām piedevām klāts mīklas plācenis.[1]

No neapoliešu virtuves šis ēdiens ir kļuvis populārs daudz kur pasaulē. Veikalus vai restorānus, kas galvenokārt gatavo un pārdod picas, sauc par picērijām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senie grieķi maizi apslacīja ar eļļu un tai virsū lika garšaugus un sieru. Senie romieši radīja "placentu" — mīklas loksni, kam virsū lika sieru un medu, un garšvielām lietoja lauru lapas. Mūsdienu pica radās Itālijā kā Neapoles plācenis ar tomātiem, un tā varēja rasties tikai pēc tam, kad 16. gadsimta vidū tomāti tika ievesti no Amerikas.[2] 1889. gadā tai pievienoja sieru.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā picas ienāca 1980. gadu beigās. Viena no pirmajām picērijām Latvijā tika atvērta 1988. gadā Ādažos, ātri vien iemantojot lielu popularitāti. 1991. gadā tika atvērta pirmā picērija RīgāLittle Johnny's, bet 1994. gadā Kanādas latviešu pavārs Elmārs Tannis dibināja picēriju "Picu Lulū", kas pirmā piedāvāja arī picu piegādi. 2001. gada decembrī Liepājā tika atvērta pirmā Čili Pizza picērija Latvijā.[3]

Picas veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neapoles pica[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar tomātu mērci un sieru klāta Neapoles pica

Neapoliešu picas[4] gatavo no vietējām sastāvdaļām, piemēram, San Marzano tomātiem, kas aug vulkāniskajos līdzenumos uz dienvidiem no Vezuva, un Mocarellas siera, ko ražo no ūdens bifeļa, nevis govs piena. Un saskaņā ar ierosinātajiem noteikumiem Neapoles picas mīklu veido no itāliešu kviešu miltiem (0 vai 00 tipa, vai arī abu), dabas neapoliešu rauga vai alus rauga, sāls un ūdens. Lai būtu labs rezultāts, labāk izmantot spēcīgu pulveri ar augstu olbaltumvielu saturu, ko izmanto maizes cepšanai. Mīklai jābūt sastrādātai ar rokām vai lēnu maisītāju. Pēc tam, kad mīkla ir uzbriedusi, izmantojot mīklas rulli vai citas mehāniskās ierīces, izveltnēt mīklu tā, lai tā būtu 3 mm bieza. Pica jācep 60—90 sekundes 485 grādos akmens krāsnī ar ozola koka malku. Pēc izcepšanās tai jābūt kraukšķīgai, maigai un aromātiskai. Itālijā Neapoles picai ir dots statuss "garantētām tradicionālām īpatnībām." Tas pieļauj tikai trīs oficiālos variantus:

  • pizza Marinara, kas ir veidota no tomātiem, ķiplokiem, raudenes un neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas, lai gan vairākas neapoliešu picērijas pievieno arī baziliku,
  • pizza Margherita veidota no tomātiem, mocarellas siera, bazilika un augstākā labuma olīveļļas,
  • pizza Margherita extra gatavota no tomātiem, mocarellas siera, bazilika un augstākā labuma olīveļļas.

Lacija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pica Lacijā (Romas apkārtnē), kā arī daudzviet citur Itālijā, ir pieejams divos dažādos stilos:

  • kā ēdienu līdzņemšanu veikalos pārdod pizza rustica vai pizza al taglio. Šīs picas tiek ceptas samērā biezās cepšanas pannās (1—2 cm). Garoza ir līdzīga angļu kēksam un picas bieži tiek ceptas elektriskās krāsnīs. Tās parasti ir sagrieztas un tiek pārdotas pēc svara.
  • picas restorānos (picērijās), pica tiek pasniegta tradicionālos apaļas formas traukos. Tā ir plāna, kraukšķīga un pavisam atšķirīga no Neapoles picas. Tās parasti tiek ceptas malkas krāsnī, sniedzot picai tās unikālo garšu un konsistenci.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 587. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  2. «Не пицца, но очень похожа: в Помпеях нашли фреску с ее вероятной прародительницей». BBC News Русская служба (krievu). 2023-06-27. Skatīts: 2023-06-27.
  3. «Pica Latvijā (1988—2016)». Ēst.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 2. Marts. Skatīts: 2017. gada 17. martā.
  4. "Īstās picas" oficiālā mājaslapa (itāliski)[1]