Pilsētprojekts

Vikipēdijas lapa

Pilsētprojekts jeb Latvijas pilsētu celtniecības projektēšanas institūts (krievu: Латгипрогорстрой) bija lielākais Latvijas PSR arhitektūras un pilsētbūvniecības uzņēmums.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1944. līdz 1946. gadam eksistēja Latvijas PSR Dzīvokļu un sabiedrisko ēku celtniecības ministrija Projektēšanas kantoris, kā arī no 1944. gada līdz 1951. gadam Latvijas PSR Ministru padomes Arhitektūras lietu pārvaldes Republikāniskās arhitektūras un plānošanas darbnīcas. Dibināts 1951. gadā, no 1951. gada līdz 1955. gadam Latvijas PSR Celtniecības ministrijas Republikāniskais projektēšanas institūts. Arhīvā «Pilsētprojekta» fondā ietilpst arī Rīgas pilsētas galvenā arhitekta pārvalde Rīgas ģeodēzijas kantoris (1945—1951), Rūpnīca "Dziļurbums" (1945—1953) un Latvijas PSR Kurināmā rūpniecības ministrijas projektēšanas kantoris "Lattopprojekt" (1946—1950).

No 1955. gada līdz 1991. gadam oficiālais nosaukums bija Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas Latvijas valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts «Latgiprogorstroj» jeb «Pilsētprojekts» (Латвийский государственный институт проектирования государственного строительства "Латгипрогорстрой"). 1987. gadā institūtā bija 870 darbinieku, kā arī kompleksās projektēšanas nodaļas tika izveidotas arī Liepājā un Daugavpilī[1].

1993. gadā bijušie institūta darbinieki uz tā darbnīcu bāzes izveido akciju sabiedrību «Pilsētprojekts», un Latvijas pilsētu celtniecības projektēšanas institūtu privatizē sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Projektēšanas sabiedrība", ko dibināja akciju sabiedrība «Pilsētprojekts» un citas kapitālsabiedrības, kuras izveidojuši bijušie institūta darbinieki.

Arhitektūra un pilsētbūvniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

«Pilsētprojekts» veidoja pilsētu ģenerālplānus, kā arī lielāka mēroga apdzīvoto vietu funkcionālās shēmas, transporta shēmas, mikrorajonu detālplānojumus, pilsētu vēsturisko centru rekonstrukcijas plānus, ūdensvada un kanalizācijas tīklus, tiltus, sabiedriskās ēkas, dzīvojamās ēkas, skolas, bērnudārzus un citu apjomu arhitektūru.

Institūts ne mazāk kā četrdesmit gadus vadīja pilsētbūvniecības un arhitektūras radošo attīstību un tendences Latvijā, tajā strādājuši teju visi izcilākie un vadošie 20. gadsimta Latvijas arhitekti pēc Otrā pasaules kara, piemēram, Gunārs Melbergs, Gunārs Lūsis-Grīnbergs, Ēvalds Fogels, Marta Staņa, Modris Ģelzis, Meinards Medinskis, Imants Jākobsons, Oļģerts Ostenbergs, Dzintars Driba, Artūrs Reinfelds, Valērijs Kadirkovs, Aldona Berķe, Aina Tītmane, Ivars Strautmanis, Oļģerts Krauklis, Juris Gertmanis, Andris Kronbergs, Zane Kalinka, Viktors Valgums, Ivars Millers, Silvis Grīnbergs, Andris Šēnbergs, Vitālijs Fjodorovs, Jānis Lejnieks un daudzi citi.

«Pilsētprojektā» tika radītas radošās darbnīcas, process bija vērsts uz arhitektūras kvalitātes celšanu un individualitāti, kas ļāva izvērsties dažādu meistaru radošajiem rokrakstiem; faktiski tika radīti mūsdienu arhitektu biroju sistēmas priekšteči[2].

Atradās Krišjāņa Valdemāra ielā 38 un Skolas ielā 21, Rīgā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 532. lpp.
  2. Martinsone Ilze. 20. gadsimts. Modris Ģelzis. http://www.delfi.lv/kultura/news/art/dizaina-studija-20-gadsimts-modris-gelzis-arhitekts.d?id=37035741