Polikarps Čerņavskis
Polikarps Čerņavskis (dzimis 1923. gada 8. maijā, miris 1997. gada 25. janvārī) bija keramiķis, Latgales tautas mākslas — Latgales keramikas tradīciju glabātājs un attīstītājs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1923. gada 8. maijā Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Jurīšu sādžā sīkzemnieku ģimenē. Mācības uzsācis Antonišķu I pakāpes pamatskolā. 1939. gadā beidzis Silajāņu sešklasīgo pamatskolu. Materiālo apstākļu dēļ mācības nav turpinājis[1]. Ganu gaitās keramiķu Rivču ģimenē iepazinies ar podnieka ripu un mēģinājis veidot pirmos māla veidojumus. Amata prasmi apguvis pie sava krusttēva atzītā keramiķa Polikarpa Vilcāna (1984-1969). Sākumā kopējis savu skolotāju, bet turpmākajā daiļradē izveidojis tikai sev raksturīgu keramiķa rokrakstu. 1942. gadā piedalījies keramikas izstādē Rēzeknē, kur guvis pirmo atzinību. 1943. gadā iesaukts vācu armijā darba bataljonā. Kara beigās 1945. gadā nokļuvis filtrācijas nometnē Gruzijā. 1948. gada pavasarī atgriezies mājās un turpinājis apgūt amatu Polikarpa Vilcāna keramikas darbnīcā[2]. 1951. gadā Polikarps Čerņavskis apprecas ar Staņislavu Babri un pārceļas uz dzīvi Babru sādžā, kur sievas vecākiem piederēja podnieku ceplis. 1956. gada Babros aprīkojis savu darbnīcu un cepli[3]. Pēc 1957. gadā Rīgā notikušās Silajāņu keramikas izstādes ieguvis milzīgu popularitāti. Divu gadu laikā mākslas zinātnieks Jānis Pujāts noorganizē 18 izstādes ārzemēs. 1958. gadā izstādē Ženēvā par vienu no savām krūzēm P. Čerņavskis saņem 1000 rubļu prēmiju[4]. 1959. gadā tiek uzņemts Mākslinieku Savienībā. Meistars daudz strādā, stingri turas pie Silajāņu keramikas labākajām tradīcijām un kļūst par keramiķi ar pasaules slavu. 1977. gadā par sasniegumiem tautas mākslas attīstībā apbalvots ar PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes Zelta medaļu[5]. 1983. gadā Polikarps Čerņavskis pārceļas uz dzīvi Preiļos. Talsu ielā 21 viņš atver savu darbnīcu un turpina radošā darba gaitas. Strādādams Preiļos, 1986. gadā izveido savu keramikas kopu, kur amata prasmi tālāk nodod dēlam Jāzepam Čerņavskim, znotam Jāzepam Caicam, krustdēlam Aleksandram Rečam, Vladimiram Ivanovam, J. Abrickim[2].
1983. gadā apbalvots ar Latvijas PSR Kultūras ministrijas A. Paulāna medaļu un goda rakstu; 1989. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. Savu augstāko apbalvojumu meistars saņem 1996. gadā. Par nopelniem Latvijas labā viņš tiek iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku[2]. Polikarps Čerņavskis miris 1997. gada 25. janvārī, apbedīts Preiļu pilsētas kapsētā.
Personālizstādes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1973, 1983. g. Rīgā;
- 1982. g. Daugavpilī;
- 1983. g. Rēzeknē, Jasmuižā;
- 1984. g. Galēnos, Rožupē;
- 1986, 1987. g. Preiļos.
Keramiķa piemiņai
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Polikarpa Čerņavska darbnīcā Preiļos, Talsu ielā 21, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs ir izveidojis Silajāņu keramikas vecmeistaram veltītu ekspozīciju „Polikarps Čerņavskis – meistars un personība”. Ekspozīcijā var izsekot P. Čerņavska izaugsmei no vienkāršu saimniecības trauku darināšanas līdz izsmalcinātām un sarežģītā dekoratīvās keramikas formām, priecāties par meistara krāsu spēli un rotājošo rakstu daudzveidību. Keramikas mājā virpošanas un veidošanas paraugdemonstrējumus demonstrē Polikarpa Čerņavska radošā darba turpinātāji dēls Jāzeps Čerņavskis un znots Jāzeps Caics.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ P.Čerņavska biogrāfija virtuālajā enciklopēdijā Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Latgales kultūras darbinieki. Rīga: Jumava, 2008.1.[sēj.].- 287, [1] lpp.
- ↑ Svečturis Latgales keramikā: ugunij, gaismai, tautai. Rēzekne: Latgales druka, 2000. 168 lpp.
- ↑ M.Abrickas diplomdarbs „Silajāņu keramikas dižmeistars Polikarps Čerņavskis”.
- ↑ P.Čerņavska biogrāfija. Latgales kultūras mantojums - Silajāņu keramiķu darbi elektroniskajos informācijas nesējos