Preiļi

Preiļi
Preiļi;
	Novada pilsēta
	Tirgus laukums Preiļos
	; Ģerbonis
	; Ģerbonis
	Preiļi
	Koordinātas: 56°18′N 26°43′E / 56.300°N 26.717°EKoordinātas: 56°18′N 26°43′E / 56.300°N 26.717°E
Valsts	Latvija
Novads	Preiļu novads
Pilsētas tiesības	kopš 1928. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	vācu: Prely; poļu: Prele; latgaliešu: Preili
Platība
• Kopējā	5,2 km2
• sauszeme	5,1 km2
• ūdens	0,2 km2
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	5 841
• blīvums	1 149,8 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-5301
Mājaslapa	www.preili.lv
	Preiļi Vikikrātuvē

Preiļi (latgaliešu: Preili)^[4] ir pilsēta (1928) Latvijas austrumos, Preiļu novada centrs.

Ģeogrāfija

Preiļi atrodas Latgales centrālajā daļā, Latgales augstienes rietumdaļā pie nelielās Preiļupes,^[5] aptuveni 200 km uz austrumiem no Rīgas, svarīgu ceļu (Līvānu-Krāslavas, Viļānu-Daugavpils) krustpunktā. Tā arī ir nozīmīga pieturvieta svētceļojuma laikā uz Aglonu, kas tradicionāli notiek augusta sākumā. Preiļiem ir raksturīgs Latgales (iekšzemes) klimats ar augstām temperatūrām vasarā, bet zemākām — ziemā.

Vēsture

Pirmie iedzīvotāji pilsētas apkaimē ienākuši bronzas laikmetā 1. gadu tūkstotī p.m.ē.^[5] Par pirmajiem pilskalniem Preiļu apkārtnē uzskata Anspaku un Plivdu pilskalnu, kas bijuši apdzīvoti 10. gadsimtā un domā, ka to iedzīvotāji vai to daļa pārcēkušies uz tagadējo Preiļu vietu.^[5] Uzskata, ka Preiļu novads jeb "Preiļu zeme" bija viena no senās latgaļu Jersikas valsts administratīvi teritoriālajām vienībām un karaļa Visvalža pēcnācēju pēdējais mantojums.^[6] Avotos Preiļi pirmoreiz tiek minēti ap 1250. gadu. 1382. gadā Preiļi nonāca grāfu Borhu dzimtas īpašumā, kura saglabāja savu varu pār to līdz 1870. gadiem.

Preiļi attīstījās kā tirgotāju un amatnieku brīvciems netālu no Preiļu muižas (Prele) centra. 1771. gadā Borhi pie brīvciema tirgus laukuma uzcēla katoļu baznīcu, 19. gadsimtā pie Preiļu muižas izveidoja plašu parku. Miesta tiesības Preiļiem piešķirtas 1852. gadā, kad tajā bijušas 85 sētas, katoļu baznīca un krogs. Preiļos tika rīkoti vērienīgi gadatirgi, kas ilguši pat vairākas dienas. 1865. gadā nodibināja tautskolu, kas kļuva par pirmo mācību iestādi Preiļos.^[5] Ap 1897. gadu Preiļu iedzīvotāju skaits sasniedza 2104, bet 1935. gadā Pirmā pasaules kara un migrācijas dēļ tas bija samazinājies līdz 1662, tolaik 50% pilsētas iedzīvotāju bija ebreji.

1926. gadā Preiļiem piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu, bet 1928. gadā — pilsētas tiesības. Pēc Otrā pasaules kara iedzīvotāju skaits bija zem 1000 iedzīvotājiem, taču salīdzinoši īsā laikā iedzīvotāju skaits sāka strauji palielināties, ko veicināja strādnieku ieceļošana no Padomju Savienības un 1949. gada beigās piešķirtais rajona centra statuss. Uzbūvēja linu, šūšanas un siera ražotnes. 1989. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 9421, taču līdz ar neatkarības atgūšanu samazinājās rūpniecības apjomi un arī cilvēku skaits.

Populārākie tūrisma objekti

Miniatūrā karaļvalsts un leļļu galerija,^[7]
Nester Custom moto mākslas galerija,
Polikarpa Čerņavska keramikas māja,
Vīngliemežu audzētava "Ošu Mājas",
Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejs,
Preiļu Romas katoļu baznīca,
Preiļu parks un Borhu muižas komplekss,
Preiļu kultūras pils (1959, arhitekts Andrejs Aivars^[8]).

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.^[9]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±% g.p.
1897	2 104	—
1905	2 344	+1.36%
1914	2 400	+0.26%
1925	1 930	−1.96%
1930	1 747	−1.97%

Gads	Iedz.	±% g.p.
1935	1 662	−0.99%
1943	950	−6.75%
1959	3 071	+7.61%
1970	4 953	+4.44%
1979	6 976	+3.88%

Gads	Iedz.	±% g.p.
1989	9 539	+3.18%
2000	8 749	−0.78%
2011	7 273	−1.67%
2021	6 131	−1.69%

Ievērojamas personības

Skatīt arī: Kategorija:Preiļos dzimušie

Anatolijs Danilāns (1943), ārsts, RSU profesors;
Jānis Eglītis (1961—2013), pedagogs, politiķis un ekonomists;
Oļegs Hļebņikovs (1953), izglītības darbinieks un politiķis;
Einārs Pelšs (1960), dzejnieks;
Artis Plivda (1985), spēkavīrs;
Sarmīte Rubule (1980), aktrise;
Mārīte Seile (1966), politiķe, izglītības ministre;
Dainis Skutelis (1986), tenors;
Jānis Streičs (1936), režisors;
Aleksandrs Viļumanis (1942), diriģents;
Pēteris Zeile (1928—2020), filozofs.

Lielākie uzņēmumi

Lielākie uzņēmumi Preiļos ir:

akciju sabiedrība Preiļu siers (piena pārstrāde),
SIA VS Teks (trikotāžas izstrādājumu ražošana),
SIA Firma Jata (darba specapģērbu ražošana),
pašvaldības uzņēmums Preiļu saimnieks (komunālie pakalpojumi),
SIA Zolva (pārtikas mazumtirdzniecība),
SIA ATVARS — P (kravu pārvadājumi),
SIA PRIMO food (mazumtirdzniecība nespecializētajos veikalos),
SIA VEGA P (degvielas mazumtirdzniecība),
SIA Manana (gaļas pārstrāde, pārtika),
SIA TU LAUKI (pārtikas mazumtirdzniecība).

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
↑ ^2,0 ^2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
↑ «Latvīšu volūdys ekspertu komisejis Latgalīšu rokstu volūdys apakškomisejis svareiguokī lāmumi 2019. godā». Valsts valodas centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. novembris. Skatīts: 2020. gada 3. janvārī.
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 Maija Paegle. Preiļu novads. Jumava, Rīga. ISBN 978-9984-38-451-1.
↑ «Preiļu novads > Vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. maijā. Skatīts: 2008. gada 5. maijā.
↑ «Miniatūrā karaļvalsts un leļļu galerija | Latvia Travel». www.latvia.travel. Skatīts: 2021-09-20.
↑ Artis Zvirgzdiņš. «Desperately trying to capture the vanishing past: Soviet architecture heritage in Latvia», 2020-01-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-09-20. Skatīts: 2021-09-20.
↑ OSP

Ārējās saites

Preiļu rajona vēsture

Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[wikidata-b538d5a28804099b8c9c2bd0d403975e6ee2e82a-1] 1,0 ^1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.

[wikidata-d63fe4f9b7d344c580a498a73197df380eb506ae-2] 2,0 ^2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.

[iedz_skaits-3] «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.

[4] «Latvīšu volūdys ekspertu komisejis Latgalīšu rokstu volūdys apakškomisejis svareiguokī lāmumi 2019. godā». Valsts valodas centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. novembris. Skatīts: 2020. gada 3. janvārī.

[:0-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 Maija Paegle. Preiļu novads. Jumava, Rīga. ISBN 978-9984-38-451-1.

[6] «Preiļu novads > Vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. maijā. Skatīts: 2008. gada 5. maijā.

[7] «Miniatūrā karaļvalsts un leļļu galerija | Latvia Travel». www.latvia.travel. Skatīts: 2021-09-20.

[8] Artis Zvirgzdiņš. «Desperately trying to capture the vanishing past: Soviet architecture heritage in Latvia», 2020-01-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-09-20. Skatīts: 2021-09-20.

[9] OSP

[1]

[2]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]