Polockas kņaziste
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Polockas kņaziste (baltkrievu: Полацкае княства) bija austrumslāvu viduslaiku valsts ar galvaspilsētu Polockā, kas izveidojās 10. gadsimta otrajā pusē kriviču cilšu savienības zemēs.
Kņaziste ieņēma nozīmīgu vietu ceļā "no varjagiem uz grieķiem" un uzplauka no 11. līdz 13. gadsimtam. Savas labklājības zenītā Polockas kņaziste bija izpletusies mūsdienu Baltkrievijas centrālajā un ziemeļu daļā, Krievijas Smoļenskas apgabala rietumos un Pleskavas apgabala dienvidos, Daugavas baseina teritorijā Latvijā un mūsdienu Lietuvas dienvidaustrumos.
Kņaziste bija smagi iesaistīta vairākās 11.—12. gadsimta valdnieka troņa mantošanas krīzēs un karā ar Novgorodas zemi. 13. gadsimtā tā tika iekļauta Lietuvas lielkņazistē.
Polockas valsts izveidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Polocka izveidojās Palatas upes krastā esošā pilskalnā, netālu no tās satekas ar Daugavu.[1] Līdz 5.—6. gadsimtam pilskalna iedzīvotāji bija balti, pēc tam tur ieradās slāvi. Blakus pilskalnam atradās apmetnes Palatas labajā un kreisajā krastā. Polockas izaugsmi veicināja tās stratēģiskā atrašanās vieta tirdzniecības ceļā "no varjagiem uz grieķiem". 8.—10. gadsimtā krivičiem bija vadonības sabiedrība, kuru vadīja kņazs-virsaitis, kas 10. gadsimta otrajā pusē pārauga agrīnā feodālā valstī.