Pāriet uz saturu

Plūmes

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Prunus)
Plūmes
Prunus (Linnaeus, 1753)
Skābais ķirsis
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Angiospermae)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaRožu rinda (Rosales)
DzimtaRožu dzimta (Rosaceae)
ApakšdzimtaMandeļu apakšdzimta (Amygdaloideae)
ĢintsPlūmes (Prunus)
Sinonīmi
  • Amygdalopersica Delpino ex L.L.Daniel
  • Amygdalus L.
  • Cerasus Mill.
  • Emplectocladus Torr.
  • Padus Mill.
Plūmes Vikikrātuvē

Plūmes (Prunus) ir rožu dzimtas ģints,[1] kurā apvienotas aptuveni 340 sugas.[2] Tās ietvaros tiek izdalītas plūmju (Prunus), ķiršu (Cerasus) un ievu (Padus) apakšģintis.[3] Ģintī ietilpst arī mandeles, aprikozes, persiki un nektarīni (parastā persika varietāte). Šo augu auglis ir kaulenis. Sulīgais augļapvalks ir ēdams, bet tā iekšējais slānis — endokarps veido cietu apvalku, kas aptver sēklu. Sēklas ir ēdamas tikai dažām plūmju ģints augu sugām (piemēram, saldajām mandelēm), bet daudzām citām sugām (piemēram, aprikozēm) tās ir indīgas.[4]

Plūmju ģints sugas ir izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā joslā, Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas subtropu un tropu joslā.[2]

Izskats un ekoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plūmju ģints augi ir lapu koki vai krūmi un atkarībā no sugas sasniedz 0,3—25 m augstumu. Dažām sugām ir ērkšķi. Lapas ir vienkāršas, to malas biežāk ir zobainas, reti — gludas vai daivainas. Virsma parasti nav mataina. Plātnes forma atkarīga no auga sugas. Dažām sugām lapas ir aromātiskas, piemēram, rūgtajām mandelēm.[5]

Ziedi ir vientuļi vai arī uz īsiem sāndzinumiem veido čemurus, kas parādās pirms lapām vai vienlaikus ar tām. Ziedi ir divdzimumu, staraini simetriski, ar īsiem kātiem. Divkāršais apziednis sastāv no 5 baltām vai rozā vainaglapām un 5 izplestām, zaļām līdz brūnām kauslapām. 10—100 putekšņlapas nav saaugušas ne savā starpā, ne ar vainaglapām. Zieda vidū atrodas auglenīca, tās garais irbulis beidzas ar apaļu vai vairoga formas drīksnu. Ziedus apputeksnē plēvspārņi (bites, kamenes).[5]

Auglenīcas siena piedalās augļa veidošanā un diferencējas trīs dažādās audu zonās: endokarps veido cietu apvalku, kurā atrodas īstā sēkla. No mezokarpa rodas sulīgais mīkstums, bet no eksokarpa — ārējā epiderma, kas aizsargā augli. Šī struktūra ir raksturīga visiem kauleņaugļiem. Augļi ir košās krāsās, var būt mataini. Tie nokrīt no koka pirms nākamās augšanas sezonas. Sēklas izplata dažādi dzīvnieki (zoohorija), īpaši putni.

Evolūcijas vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecākās fosilijas, par kurām ir apstiprināts, ka tās pieder Prunus ģintij, datētas ar eocēnu, un tās ir atrodamas visā ziemeļu puslodē. Fosilie dati liecina, ka ģints pirmo reizi parādījās Ziemeļamerikā un Āzijā, bet pēc tam eocēna vidusdaļā izplatījās Eiropā.[6]

Linneja klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1737. gadā Kārlis Linnejs zināmās Prunus sugas iekļāva četrās ģintīs — Amygdalus, Cerasus, Prunus un Padus —, bet 1758. gadā to vienkāršoja līdz Amygdalus un Prunus.[7] Kopš tā laika dažādas Linneja un citu autoru nosauktās ģintis ir kļuvušas par apakšģintūm un sadaļām, jo ​​visas sugas ir ciešāk saistītas nekā sākumā domāja. Liberty Hyde Bailey teica: "Daudzās formas sakrīt viena ar otru tik nemanāmi un nesaraujami, ka ģints nav viegli sadalāma sugās."[8]

Tradicionālā klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no plūmju ģints iedalījumiem apakšģintīs izriet no Alfrēda Rēdera darba 1940. gadā. Rēders izvirzīja piecas apakšģintis:[9]

  • Amygdalus — mandeles un persiki. Tipiska suga parastā mandele (Prunus dulcis);
  • Prunus — plūmes un aprikozes. Tipiska suga mājas plūme (Prunus domestica);
  • Cerasus — īstie ķirši. Tipiska suga skābais ķirsis (Prunus cerasus);
  • Laurocerasus — lauru ķirši, pie kuras pieder mūžzaļi augi. Visās pārējās apakšģintīs ir vasarzaļi lapu koki. Tipiska suga laurlapu ķirsis (Prunus laurocerasus);
  • Padus — ievas. Tipiska suga parastā ieva (Prunus padus).

C. Ingrams pievienoja vēl sesto apakšģinti:[10]

  • Lithocerasus — krūmu ķirši. Tipiska suga smilšu ķirsis (Prunus pumila).

Filoģenētiskā klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plašs filoģenētisks pētījums, kas balstīts uz dažādām hloroplastu un kodolu sekvencēm, iedala Prunus'ģinti trīs apakšģintīs:[3]

  • Padus: papildus Padus (ievu) sugām šajā apakšģintī ietilpst arī Maddenia (neīstās ievas), Laurocerasus (lauru ķirši) un Pygeum sugas.
  • Cerasus: šajā apakšģintī ietilpst īstie ķirši, piemēram, saldais ķirsis (P. avium), skābais ķirsis (P. cerasus), smaržīgais ķirsis (P. mahaleb) un Japānas ziedu ķirsis jeb sakura (P. serrulata).
  • Prunus: apakšģints ietver šādas sadaļas:
    • Prunus: Vecās pasaules plūmes;
    • Prunocerasus: Jaunās pasaules plūmes;
    • Armeniaca: aprikozes;
    • Microcerasus: krūmu ķirši;
    • Amygdalus: mandeles;
    • Persica: persiki;
    • Emplectocladus.
  1. Stalažs A. List of vascular plants of Latvia (with Latvian names): Latvijas vaskulāro augu saraksts (ar latviskajiem nosaukumiem). Raksti par Dabu 3, Dobele: RPD Science, 2024. 1–312. ISSN 2500-9559
  2. 2,0 2,1 Prunus L. Plants of the World Online. Royal Botanic Gardens, Kew. Skatīts: 2024.06.20.
  3. 3,0 3,1 Shi, Shuo; Li, Jinlu; Sun, Jiahui; Yu, Jing; Zhou, Shiliang (2013). "Phylogeny and classification of Prunus sensu lato (Rosaceae)". Journal of Integrative Plant Biology. 55 (11): 1069–1079.
  4. Terry, Leon A. (2011). Health-promoting properties of fruit and vegetables. Wallingford, Oxfordshire, UK: CABI. ISBN 9781845935283
  5. 5,0 5,1 Hildemar Scholz, Ilse Scholz: Prunus. In: Hildemar Scholz (Hrsg.): Illustrierte Flora von Mitteleuropa. Begründet von Gustav Hegi. 2., völlig neubearbeitete und erweiterte Auflage. Band IV Teil 2B: Spermatophyta: Angiospermae: Dicotyledones 2 (3) (Rosaceae, 2. Teil), Blackwell, Berlin/Wien u. a. 1995, ISBN 3-8263-2533-8, S. 447.
  6. Li, Ya; Smith, Thierry; Liu, Chang-Jiang; Awasthi, Nilamber; Yang, Jian; Wang, Yu-Fei; Li, Cheng-Sen (April 2011). "Endocarps of Prunus (Rosaceae: Prunoideae) from the early Eocene of Wutu, Shandong Province, China". Taxon. 60 (2): 555–564.
  7. Linnaeus Carolus (1830). Sprengel, Curtius (ed.). Genera Plantarum Editio Nona [Plant Categories, Ninth Edition]. Gottingen: Dieterich. pp. 402–403.
  8. Bailey, Liberty Hyde (1898). Sketch of the Evolution of Our Native Fruits. New York: The MacMillan Company. p. 181.
  9. Lee, Sangtae; Wen, Jun (2001). "A phylogenetic analysis of Prunus and the Amygdaloideae (Rosaceae) using ITS sequences of nuclear ribosomal DNA". American Journal of Botany. 88 (1): 150–160.
  10. Okie, William (July 2003). "Stone Fruits". In Janick, J.; Paulii, R.E. (eds.). Encyclopedia of Fruits and Nuts. C A B Intl (published 2008).

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]