Eocēns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Eocēns (sengrieķu: ἠώς — "ausma" + καινός — "jauns") ir paleogēna perioda otrā epoha. Tā sākās pirms 56,0 mlj. gadu un beidzās pirms 33,9 mlj. gadu. Tādējādi šī epoha ilga apmēram 22 mlj. gadu. Eocēns nomainīja paleocēnu un beigās pārgāja oligocēna epohā. Eocēnā bija kainozoja ēras siltuma maksimums, kad tropiskais un subtropu klimats izpletās līdz mūsdienu polārajiem apgabaliem (Grenlande, Špicbergena). Šajā laikā Baltijas reģionā un citur pasaulē izveidojās dzintara priežu meži, no kuru sveķiem ir cēlies Baltijas dzintars.

Eocēna dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukumu "eocēns" 1833. gadā piedāvāja skotu ģeologs Čarlzs Laiels. 1855. gadā no eocēna apjoma tika izdalīts oligocēns, bet 1874. gadā — paleocēns.

Eocēna epoha tiek dalīta četros laikmetos:

Dzīvība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eocēna faunas rekonstrukcija.

Svarīgs eocēna notikums bija daudzu mūsdienu zīdītāju rašanās.

Senākie mūsdienu zīdītāju pārakmeņojumi parādās agrajā eocēnā. Tajā laikā vairākas jaunas zīdītāju grupas ieradās Ziemeļamerikā. Tās pārstāvēja, piemēram, pārnadži, nepārnadži un primāti ar asiem zobiem un smalkām ekstremitātēm. Visas šīs jaunās kārtas parasti pārstāvēja sīki zīdītāji ar masu zem 10 kilogramiem. Spriežot pēc zobu izmēriem, eocēna zīdītāji bija par 60% mazāki, nekā paleocēnā, kā arī oligocēnā. Šīs atšķirības izmēros, domājams, ir saistītas ar silto klimatu un siltuma saglabāšanas problēmu liela izmēra zīdītājiem. Starp mūsdienās jau izmirušajiem organismiem, konkrēti pantodontiem, dinoceratiem un embritopodiem eksistēja arī liela izmēra dzīvnieki, degunradža lielumā un pat lielāki. Attīstījās arī agrīnie plēsēji no kreodontu kārtas, kā arī no dzimtām, kas radniecīgas nagaiņiem: mezonihīdi, entelodontīdi u.c. Vēl joprojām eksistēja mezozoja zīdītāji no allotēriju grupas. Izolētajā Dienvidamerikā un Austrālijā, kā arī tajā laikā ar tām savienotajā Antarktīdā eksistēja ļoti savdabīga fauna, kur salīdzinājumā ar mūsdienām vairāk vai mazāk, bet tomēr lielāka loma bija somaiņiem.

Divas nagaiņu grupas, pārnadži un nepārnadži, dzīvoja un savā laikā dominēja vairākos kontinentos. Eocēnā parādījās arī citas zīdītāju formas: sikspārņi, grauzēji un primāti. Jūrās parādījās pirmie vaļveidīgie.

Plaši pārstāvēti bija arī putni, ieskaitot odontopteriksi un diatrimas, bet no rāpuļiem - ķirzakas, čūskas, bruņurupuči un krokodili, kā arī daži mezozoja relikti - hampsozauri.

Senāko zīdītāju formu daudzveidība un skaits samazinājās. Šīs faunas pārstāvji dzīvoja Ziemeļamerikā, Eiropā, Patagonijā, Ēģiptē un Dienvidaustrumāzijā. Jūras fauna vislabāk pārstāvēta ir Dienvidāzijā un ASV dienvidaustrumos.

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eocēna epohu raksturo tropiskās augu valsts attīstība. Šī laika nogulumi izveidoja daudzas naftas, gāzes un brūnogļu atradnes. Eocēna sākumā augstas temperatūras un siltie okeāni radīja mitru un maigu vidi ar mežiem, kas izpletās no viena pola līdz otram, izņemot dažus sausus tuksnešus, kur nebija mežu.

Arktiskie meži eocēnā aizņēma plašas teritorijas. Fosilijas un saglabājušās koku paliekas, kā piemēram metasekvoja un gliptostrobuss, ir plaši sastopamas Elsmīra salā, kas toreiz atradās tikai dažus grādus vairāk uz dienvidiem, nekā mūsdienās. Subtropisku un pat tropisku eocēna augu fosilijas ir atrodamas Grenlandē un Aļaskā: eocēna sākuma palmu pārakmeņojumi ir atrasti Aļaskā un Ziemeļeiropā.

No eocēna vidus klimats kļuva vēsāks, kontinentālais klimats kļuva sausāks, bet dažos reģionos meži kļuva retāki. Graudzāles auga upju un ezeru krastos, taču vēl neizplatījās līdzenumos un savannās. Atdzišana sekmēja to lapkoku izplatību, kas bija noturīgāki pret temperatūras svārstībām. Eocēna beigās lapkoku meži klāja kontinentu lielāko daļu.

Paleoģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eocēna epohā notika būtiskas jūru transgresijas.

Eocēna beigās meteorītu triecienu rezultātā izveidojās Popigajas krāteris (35,7±0,2 Ma) Austrumsibīrijas ziemeļos un Česapikas triecienkrāteris (35,5±0,3 Ma) Ziemeļamerikas austrumu piekrastē.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Epohas pirmajā pusē Zemes vidējā temperatūra bija par 12°C augstāka, nekā mūsdienās. Šajā laikā Eiropas lielākā daļa bija klāta ar tropiskajiem mežiem, bet Elsmīra salu klāja subtropu augu valsts. Pakāpeniski klimats kļuva vēsāks, un jau oligocēna sākumā Antarktīdā parādījās pirmie ledāji.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleocēna-eocēna termālais maksimums — ģeoloģisks notikums pirms ~55 mlj. gadu uz paleocēna un eocēna robežas, kuru raksturo strauja Zemes klimata sasilšana, būtiska atmosfēras sastāva izmaiņa un vairāku sugu izmiršana.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]